Liepājnieks Andris Kreicburgs izaicinājumus šķeļ kā riekstus

2019. gada 6. marts 18:33

919

Liepājnieks Andris Kreicburgs izaicinājumus šķeļ kā riekstus

To, ka Andris Kreicburgs ir cilvēks, kuram tīk ķert adrenalīnu, ļauties izaicinājumiem, ekstrēmām idejām, ļauj nojaust arī viņa izskats – ausīs tuneļi, matos dredi. Pats sevi divdesmit trīs gadus jaunais liepājnieks dēvē par multimākslinieku, kura darbības lauks ir mūzika, cirks un sports.

Jāiemācās krist
Andris neliedzas, ka viņu suģestē viss neikdienišķais un nav lielākas baudas par fizisku un mentālu šķēršļu pārvarēšanu. Turklāt pirmais izaicinājums – skrituļslidas – nelaiž vaļā joprojām. “Ir brīvā laika, ātruma un ekstrēmā skrituļslidošana,” skaidro puisis. Viņam tuvāks, protams, pēdējais variants. Deviņu gadu vecumā ieraudzījis televīzijā skeitbordistus un uzreiz sapratis, ka arī tā grib. “Lūdzu tētim, lai nopērk man skeitbordu. Aizbraucām uz kādu veikalu, bet tur tikai ļoti dārgi dēļi. Tēvs nosprieda, ka nav vērts izmest naudu: puika pabraukās un pametīs, tāpēc nopirka man skrituļslidas. Devos uz skeitparku un braukāju grabēdams ar plastmasas riepiņām. Tur bija pilns ar nopietniem skeiteriem, lielajiem puikām no Grobiņas. Viņi tolaik bija pirmie Latvijā un mani iedvesmoja. Sekojot piemēram, centos rādīt dullus trikus, bet īsti nesanāca. Tad lietoto apavu veikalā pamanīju un iegādājos skrituļslidas, kas daudzmaz līdzinājās skeitparkā noskatītajām.”
Vērojot profesionālos skeiterus, rodas priekšstats, ka tādai nodarbei nepieciešama drosme, sportiska forma un fizikas zināšanas. Andraprāt, svarīgākais ir iemācīties krist. Ja neveiksmīgi nogāžas, slidošanā jāietur lielāka pauze. “Kad lēcienā jūti – nebūs nosēdiens, augšā laikus sagrupējies. Bet sākumā jau visi mācās skeitparkā, kur nav pārāk sarežģīti. Nākamais līmenis – iet ielās – slidot pa metāla margām pie veikaliem, tiltiem – tās saucam par hendreiliem.”
Vai bijis kāds īpaši sarežģīts triks? Par tādu Andris sauc pērn pieveikto milzīgo kanti pie veikala “Elvi”. Visu dienu mocījies, neskaitāmas reizes kritis no margas un sasities, kamēr beigās sanācis noslaidot. “Tad diena ir izdevusies, vairāk neko nevajag!”
Meistarību ekstrēmo sporta veidu cienītāji demonstrē sacensībās. Katru gadu Jūrmalas parka skeitparkā notiek “MAD Liepāja”, regulāri tajās piedalās arī Andris.
Tikko kaut kas apgūts, puisim kļūst garlaicīgi un viņš meklē jaunus izaicinājumus. Pie pēdējiem pieskaitāms kaitbords – vizināšanās pa jūras viļņiem ar pūķi. “Ja tu dzīvo Liepājā, to nevar nedarīt. Tikko uzpūš lielāks vējš, atlieku malā visas lietas, izslēdzu telefonu un dodos uz jūru. Sākās ar to, ka reiz pastaigājos pa pludmali un ieraudzīju kaitotājus. Painteresējos, izrādījās, ka viens mans paziņa ilgāku laiku ar to ņemas, un aizrāvos. Kaitot var arī Karostā, bet es biežāk to daru Dienvidrietumu rajonā pie kaitborda kluba “Kites.lv”.”
It kā ar to nebūtu gana, Andris ir kaislīgs šosejas riteņbraucējs, kuram patīk tieši garie gabali. Un tad jau arī velosipēds noder, lai kādu stiķi izgudrotu. “Mani vecāki tādi patraki, tāpēc es tāds,” nosmej liepājnieks. “Tēvu Aigaru Kreicburgu piesaista riteņbraukšana un arī mani. Viņš ir metālapstrādes meistars, Liepājā ne vienu vien dekorāciju pilsētai taisījis. Māksla gan man vairāk no mammas Ingas. Skatuves tēlam piederīgos dredus nēsāju jau otro gadu, griezt nost mamma neļauj, vēl turos.”

Lai iepatiktos meitenēm
Katram brīvmāksliniekam tomēr nauda jāpelna, un A. Kreicburgs to dara ar mākslu – mūziku, cirku un metālizstrādājumu dizainu. Savulaik pabeidzis attiecīgo fakultāti pie Andra Garokalna Liepājas mākslas skolā. Tur paticis tik ļoti, ka labprāt mācītos vēlreiz. Galdu, krēslu, margu pasūtījumu sezona esot tieši rudens un ziema.
Muzicēšanu jaunais vīrietis uzskata par labu veidu, kā satikt draugus. “Rīgā un Liepājā rīkojam džemvakarus – vienkārši improvizējam un pavadām laiku labās sarunās. Dažkārt spēlējam mūziku ballītēs. Pirms vairākiem gadiem, kad biju vēl tīnis, gribēju iemācīties spēlēt ģitāru, lai iepatiktos vienai meitenei, jo parasti tie puiši, kuri spēlē ģitāru, pretējam dzimumam patīk. Grūti gāja, izrādījās, ka daudz jāmācās, un uz kādu brīdi noliku ģitāru pie malas.”
Kad draugiem radusies ideja veidot muzikālu apvienību, Andris arī gribējis piedalīties, tāpēc atsācis ģitārspēles apgūšanu. Puišu kompānija “Grupa un Andris” uzstājusies tikai vienu reizi. “Bet ar muzicēšanu viss kārtībā, spēlēju ģitāru, arī pūšamo instrumentu – milzīgu, garu tauri grupā “Transcedentāls”. Savukārt jaunā un spēcīgā grupā “Saulei tuvāk”, kas muzicē afrikāņu stilā, spēlēju perkusijas, afrikāņu bungas – džambu. Kad nav, ko darīt, mājās sēžu un spēlēju, un visa mana mūzika tā arī tapusi.”

Gandrīz precēts
Viens no dzīves svarīgākajiem pieturas punktiem Andrim jau gadus desmit ir cirka studija “Beztemata”. “Cirkā strādāja mana mamma Inga Kreicburga. Viņa gan raksta dokumentus, projektus, gan tāpat kā es rāda trikus. Atceros gadījumu, kad Liepājā gaidīja ierodamies angļu cirku, bet tobrīd nebija neviena, kas brauktu ar vienriteni. Mamma teica, ka man ātri tas jāapgūst. Baigi jau negribēju, bet ko darīt. Mācījos dzīvoklī. Kritieni, zilumi, taču pēc nedēļas jau taisni varēju nobraukt. Pirmais pasākums, kurā piedalījos, notika Liepājas Latviešu biedrības namā. Aizkulisēs meitenes mani turēja, palaida, pārbraucu pāri skatuvei, un otrā pusē meitenes atkal sagaidīja.”
Pakāpeniski Andris apguvis žonglēšanu ar dažādiem priekšmetiem, tāpat uguns šovu. “Spēlēties ar ugunīm man īpaši patīk ziemā: tad var sasildīties. Ar uguni, tāpat kā ar mūziku, arvien vari izdomāt kaut ko jaunu un improvizēt.”
Ieminos, ka jauni vīrieši pēc divdesmit mēdz sākt par ģimeni domāt, bet Andris divdomīgi pasmaida: nesen esot apprecējies, bet ne pa īstam. “Draudzene piezvanīja un vaicāja, vai negribu mākslas vārdā precēties. Viņai bija projektiņš par to, kā cilvēki reaģē uz neīstām ziņām. Mēs arī vienu tādu uztaisījām – it kā apprecējāmies. Kopā ar viņas un manējiem vecākiem aizbraucām uz “zagsu”, bijām smuki sapucējušies: meitene – kāzu kleitā, es – uzvalkā. Visi priecīgi stāvējām ar puķītēm, sabildējāmies. Kad nesu līgavu pāri tiltam, automašīnas pīpināja. Pie dekoratīvā elementa “Sirds” pielikām atslēgas, atkal fotografējāmies un bildes salikām internetā. Diezgan lielu bardaku uztaisījām. Visus komentārus nelasīju, klausuli necēlu. Nākamajā dienā paziņojām, ka esam šķīrušies, un daudzi uz mums bija dusmīgi. Parasti ar tādām lietām nejoko, bet mēs izdomājām pajokot un gan mums, gan vecākiem bija jautri. Patiesībā nopietnu attiecību man vēl nav. Kāzu ģenerālmēģinājums ir noticis, gan jau būs arī īstās kāzas, tik jāskatās, lai cilvēki nākamreiz notic. Sevi es pazīstu, sev es ticu. Liktenim un Dievam mazāk.”

Raksts no "Kursas Laika" arhīva

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Liepājnieks Andris Kreicburgs izaicinājumus šķeļ kā riekstus

Kategorijas