Tikai laika jautājums

2019. gada 14. marts 07:00

Sabiedrības, kurās pašlabums dominē pār kopējo labumu, ir lemtas bojāejai, sarunā par politiku, nākamo Valsts prezidentu un kolaborāciju saka politoloģe, starptautisko tiesību un diplomātijas eksperte Vita Matīsa.

Latvijā kopš aizvadītajām Saeimas vēlēšanām ievērojami mainījies parlamenta, koalīcijas un arī valdības sastāvs. Par premjerministru negaidīti kļuvis Krišjānis Kariņš. Vai tas liecina par kādu paradigmas maiņu, jaunu pavērsienu Latvijas politikā?
Grūti pateikt. Ja atskatāmies uz Latvijas politiku pēdējos 28 gados, jauni spēki jau ir nākuši un gājuši. 2001. gadā uz skatuves tieši ar tādu saukli – jaunā politika – uzjāja “Jaunais laiks”. Vai tas kaut ko ilgtermiņā mainīja Latvijas politikā, manuprāt, ir diskutējams. Tomēr, jāteic, man patīk komunikācijas veids, kā Kariņš runā ar sabiedrību. Tur gan manāms pavērsiens – viņš šķiet cilvēciskāks, nepinas sarežģītā birokrātiskā, nomenklatūriskā valodā, kāda piemīt mūsu politiķiem.
Taču, runājot par politisko paradigmu, jāskatās plašāk. Būtu jāvaicā, vai mūsdienu Latvijas politiķiem ir tāda pati jauda, vilktspēja un, galvenais, tāda pati motivācija, kāda bija Latvijas dibinātājpaaudzei. Un man šķiet, ka nav. Latvijas dibinātājpaaudze bija ļoti pašaizliedzīga, spējīga daudz upurēt no sava pašlabuma augstāku ideālu – Latvijas valsts – labā. Un, ja skatāmies viņu – Paula Kalniņa, Annas Ķeniņas, Zigfrīda Meierovica, Konstantīna Čakstes un citu – dzīvesstāstus, tie ir samērā traģiski. Viņi daudz upurēja, nesaņemot daudz pretī personiski.
Pēc simt gadiem, 2118. gadā, kad atskatīsies uz šo atjaunotās Latvijas paaudzi, vai varēs teikt to pašu – ka viņi upurējās augstāku ideālu, valsts nostiprināšanas labā? Baidos, ka ne. Šī paaudze vēsturē ieies ar zināmu alkatības zīmogu. Atskatoties uz Latvijas izveidošanas laika paaudzi, tajā arī starp redzamākajiem politiķiem ir grūti ieraudzīt kādu miljonāru vai pat parastu bagātnieku. To gan nevar teikt par atjaunotās valsts vadošajiem cilvēkiem. Es nesaku, ka būt turīgam ir slikti, tikai jautāju: vai viņiem galvenā motivācija ir bijusi, kā teica Kārlis Skalbe, “vispirms uzstutēsim Latviju, tad visiem būs labi”? Tagad jūt principu: vispirms uzstutēšu sevi, tad gan jau visiem būs labi, nekad nepaskaidrojot, kā īsti. Baidos, šī paradigma pēdējos 28 gados savā fundamentālajā būtībā nav mainījusies.

Kāpēc nav?
Zināt, vēstures fluīdi ir mainījušies. Ne tikai Latvijā. Tas, ko šodien redzam ASV, arī ir paradigmas maiņa. Džons Kenedijs un viņa paaudze teica: “Nejautā, ko valsts var darīt tavā labā, bet gan – ko tu vari darīt valsts labā”, tagad tur ir Donalds Tramps, kurš vienmēr domājis tikai par savu pašlabumu. Un Amerikas sabiedrība kopumā, jau sākot ar pagājušā gadsimta 80. gadiem, ir aizgājusi tajā pašā virzienā. Līdz 70. gadiem bagātniekiem bija jāmaksā lielāki nodokļi – ap 70%. Pēc tam, sākot jau ar Ronalda Reigana valdību un beidzot ar Trampu, ticis iets pretējā virzienā. Kopējais labums ir atkāpies individuālā labuma priekšā.

Vēlētāju zemo līdzdalību Eiropas Parlamenta vēlēšanās nosaka arī izplatītais pieņēmums, ka tam, kas notiek Briselē, nav gandrīz nekādas saiknes ar politiku un dzīves realitāti Latvijā.
Šīs ir Latvijai ļoti svarīgas vēlēšanas. Turklāt ir vēl cita līmeņa arguments – nevienam nav noslēpums, ka ne tikai eiroparlamentārieši saņem lielas algas, bet viņiem ir arī lieli biroji, kuros viņi nodarbina savas partijas cilvēkus. Un, jo vairāk deputātu Eiropas Parlamentā ir kādai partijai, jo labāk tās pārstāvji var nodrošināt savu partiju Latvijā. Ja vēlētājam ir svarīgi, ka viena vai otra partija, pateicoties lielākiem līdzekļiem, var strādāt labāk pašu mājās, tad ir svarīgi iet un nobalsot par to Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
Otrs man svarīgs arguments ir tāds, ka Tatjanai Ždanokai, manuprāt, nav ko darīt Eiropas Parlamentā. Cilvēkam, kurš noliedz Eiropas Savienības ideju, tur, šķiet, nav īstā vieta. Tāpēc vien būtu jāiet uz vēlēšanām, lai nodrošinātu, ka tādi, kas izmanto Eiropas Savienības sniegtās iespējas, lai grautu to no iekšienes, Briselē nenonāktu.

Uzreiz pēc Saeimas vēlēšanām izteicāties, ka turpmāko četru gadu garumā varētu būt vērojama ziepju opera ar biežu krēslu maiņu. Cik stabila, Jūsuprāt, būs jaunizveidotā koalīcija un valdība?
Ņemot vērā, ka šī valdība tika izveidota pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem, tā varētu būt ilgtspējīgāka, nekā sākotnēji šķita, jo nav pārāk daudz citu koalīcijas variantu. Un nezinu, vai kāds ir īpaši gatavs ārkārtas vēlēšanām. Tomēr man kā cilvēkam no malas nav zināmas visas detaļas. Iespējams, koalīcijas stabilitāti noteiks pavasarī gaidāmais politiskais tirgus par Valsts prezidenta un eirokomisāra amatiem.

Kādas bez jau minētā ir šīs koalīcijas vājās vietas?
Sadrumstalotība, uzskatu atšķirības, arī pagātnē balstīts naidīgums un revanšs starp vadošām personām koalīcijas partijās. Šiem zemūdens akmeņiem, kurus mēs neredzam, varētu būt sava loma. Tomēr ceru, ka politiķi tiks tam pāri, jo koalīcija ir viena no labākajām, kādu šajā situācijā iespējams dabūt. Var tikai vēlēt tai ilgtspējību.

Runājot par padomju sistēmas smago mantojumu un vajadzību no tā atbrīvoties, jājautā: kādus rezultātus, Jūsuprāt, devusi tā dēvēto čekas maisu publiskošana, kopš kuras nu jau aizritējuši vairāki mēneši?
Gandrīz neko, ja skatāmies uz to rezultātu, kāds redzams šodien. Varu tikai atkārtot: VDK dokumentu publiskošana ir nopietni nokavēta. Tagad mani gan vairāk satrauc izplatītā nostāja, ka tam vairs nav nekāda sakara ar mūsdienām un ka tiek darīts pāri tiem, kuru vārdi ir minēti šajos dokumentos. Nē, tam ir vistiešākais sakars ar mūsdienām!
Daudzi no tiem, kuru vārdi parādās aģentu kartītēs, izvēlējās sadarboties nevis gados, kad par atteikumu sūtīja uz Sibīriju, bet jau laikos, kad par to nedraudēja nekas vairāk kā karjeras iespēju ierobežojumi, neļaušana braukt uz ārzemēm. Proti, tika liegtas, atvainojiet, pašlabuma iespējas. Tie, kas piekrita sadarbībai ar čeku, faktiski guva kaut kādus labumus karjeras ziņā, naudas, ceļošanas izteiksmē. Taču tie, kuri no sadarbības atteicās kādu principu, morālu apsvērumu, vērtību dēļ, no tā reāli cieta.
Tagad, ja liekam šos cilvēkus vienā maisā ar pirmajiem, ja nedodam viņiem pat šo mazo morālo uzvaru, kāds gan veidojas vēstījums mūsdienām? Tas ir šāds: ja neliekat pirmajā vietā savu pašlabumu, jūs esat plānprātiņš, idiots, jo, redziet, tie, kuri sadarbojās, šodien ir tie uzvarētāji – viņi ir tikuši uz priekšu karjeras ziņā, viņu bērniem mantojumā ir dāčas, pie kurām vecāki savulaik tikuši, pateicoties minētajām karjeras iespējām. Tie, kuri nesadarbojas, ir lūzeri. Atteikšanās no sadarbības augstāku mērķu, valsts labā, izrādās, ir pupu mizas. Ja pieņemam, ka nav nekādas atšķirības starp tiem, kuri sadarbojās, un tiem, kuri to nedarīja, – vēstījums ir ļoti bīstams Latvijas valstij šodien.

Kā vērtēt cilvēkus, kuri, būdami padomju nomenklatūras amatos, 80. gadu nogalē atbalstīja demokrātiskās pārmaiņas?
Tā ir tāda izteikta latviešu īpašība – vienmēr gravitēt turp, kur ir varas centrs. Starp Jūsu minētajiem cilvēkiem ir gan tādi, kuri, būdami šajos amatos, riskēja Latvijas valsts idejas vārdā, gan tādi, kuri izjuta konjunktūru un labi tēloja.

Kur vilkt kolaborācijas robežu? Pēc piederības kompartijai?
Iesākumam es sagaidītu, ka viņi vienkārši atzīst: jā, es sadarbojos un ar to nelepojos. Man nav tiesību vērtēt kolaborācijas faktu, jo tajos laikos nedzīvoju Latvijā, bet man ir tiesības vērtēt šo faktu atzīšanu vai noliegšanu. Un man visvairāk traucē nevis kolaborācijas fakts, bet tās noliegšana, kā to izdarīja pat tāds cienījams cilvēks kā Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, kad viņam par to jautāja televīzijas tiešraidē. Tagad viņš raksta garus skaidrojumus, kā tur īsti bija ar to sadarbošanos ar VDK.
Pēc čekas kartotēkas publicēšanas rodas vēl lielāka cieņa pret tiem cilvēkiem, kuri atzinās pirms publicēšanas. Georgs Andrejevs jau sen, Jānis Rokpelnis, cits LU rektors Ivars Lācis un citi. Tiem, kuri skaidrojās post factum, ticamības faktors nav pārāk augsts, kaut gan, iespējams, ir arī tādi, kuri nonāca kartotēkā nejauši. Bet – kādēļ melot par sadarbības faktu? Visas iespējamās atbildes uz šo jautājumu ir sliktas, ieskaitot visnevainīgāko no tām – kauns. Runājot par tiem, kuri paši atzinušies, – neredzu, ka sabiedrība viņus kauninātu, tieši otrādi, uz citu fona viņi tiek iecelti teju vai varoņa statusā.
Kur tieši novilkt šo robežu? Katrs stāsts ir tik ļoti individuāls, un motivācijas varēja būt dažādas. Es nevaru par to spriest tiesu. Domāju, ka tiesāt var tikai tie, kas ir reāli cietuši. Es gaidu tikai vienu – atzīšanos par kolaborāciju un nožēlu par to. Vai tas ir tik daudz prasīts? Izrādās, ka ir. Kāpēc gan? Kāda ir Jūsu versija par to?

Pirmkārt, cilvēcisks kauns. Otrkārt, vienam otram droši vien šķiet, ka aizgājušie laiki var atgriezties atkal un “iznākšana no skapja” var izrādīties veltīga vai pat bīstama.
Tieši tā! Vai tas otrais iemesls – šis izteiktais konjunktūrisms – nav šķebinošs? Tas liecina, ka ir cilvēki, kuri vairās sevi deklarēt kā neatkarīgas Latvijas patriotu un atzinēju un, drošs paliek drošs, liek savas oliņas dažādos groziņos.

Ir viedoklis, ka tieši šī īpašība vēsturiski latviešiem ļāvusi izdzīvot daudzajos dramatiskajos varas maiņu laikos.
Vai tiem cilvēkiem, kuri pirms simt gadiem dibināja un izveidoja Latvijas valsti, arī bija šāds aprēķins? Viņi riskēja, smagi riskēja, jo bija ideālisti. Un viņiem bija pareizā motivācija, viņi par šo izdzīvošanu neaizdomājās. Turpretim par 1939. un 1940. gadu to vis nevar sacīt. Tur gan bija šie it kā reālisti, kuri domāja: mums ir jāizdzīvo, paliksim savās vietās. Nebūsim sabiedrotie ne ar angļiem un francūžiem, ne ar vāciešiem, būsim reālisti, izpatiksim visiem un izdzīvosim. Un mēs zinām, kur šī lepnā izolētība mūs noveda. Galu galā tiem, kuriem nebija šī izdzīvošanas refleksa, izrādījās taisnība – ja skatāmies Latvijas valsts izdzīvošanas kategorijās. Ideālisti bija tie, kuri nostiprināja Latvijas valsti, bieži vien uz savas personīgās labklājības rēķina. Kamēr reālisti, tie, kuri baidījās riskēt un zaudēt to, ko bija ieguvuši, bija tie, kuri mūsu valsti pazudināja.
Jā, Jums ir taisnība no viena aspekta – šis izdzīvošanas instinkts bijis ļoti noderīgs individuāliem latviešiem, taču, vai tas ir noderīgs kā valsts politika, vai šāda motivācija ir labs nodrošinājums mūsu kopējai Latvijas mājai, stipri šaubos.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Tikai laika jautājums

Kategorijas