Suņos iegulda darbu, laiku un mīlestību

2019. gada 14. marts 07:00

432

Izdzirdot Līvijas Sproģes saucienu “Suši, suši!”, abi pekinieši zina – jāskrien mudīgi un divatā. Amizanto dubultuzrunu saimniece lieto, jo pirms trīsdesmit gadiem viņai bijis pekinietis ar mīļvārdiņu Susū. Viens no tagadējiem mīluļiem Dana jeb Dunduns ir Susū mazmazmazmeitiņa. Kucītes kompanjons atsaucas uz vārdu Hapy jeb Hapītis. Protams, oficiālajos dokumentos desmit un vienpadsmit gadus vecajiem pūkainajiem sunīšiem ir gan titulēti raduraksti, gan latvieša mēlei grūti izrunājami vārdi.

Dāvana… vilcenītei
Par to, kā aizsākusies draudzība ar pekiniešiem, Līvija Sproģe stāsta līksmi: “No 1976. gada darbojos ar vācu aitu suņiem. Reiz, astoņdesmito gadu beigās, man bija jāiet aktēt pekiniešu metiens. Uzrāva smieklus: šķita, ka tie ir muļķīgākie un tizlākie suņi, ko cilvēks radījis. Pekinieši ir suņa piedeva. Savai vecajai vilcenītei, kura bija ļoti sabiedriska, vienkārši uzdāvināju vienu kucēnu. Pekinietis viņu dievināja, abi bija kā viens vesels. Pamazām sapratu, ka pekinieši ir interesanta, gudra, aristokrātiska šķirne, nākusi no Ķīnas valdnieka galma. Imperatora sargus, kuru uzdevums bija gulēt un novērot, nedrīkstēja izvest no valsts, par to draudēja nāvessods.”
Kopš šķirnes iepazīšanas grobiņnieces mājās līdzās vācu aitu sunim mīt pekinieši, protams, citas paaudzes. Līvija smej, ka šo ķīniešu priekštecis kā surikāts sēdējis uz akmens un pieskatījis pagalmu. “Tikko kaut kas, pekinietis kā zvaniņš padod informāciju, un lielais uzreiz reaģē – kurš te jāgrābj?”
Neliela auguma sunīši mēdz būt kaitinoši vaukšķētāji, bet saimniece apgalvo pretējo: “Nē, viņi lieki netrokšņo, ienācējam pasaka dažus vārdus, tad mierīgi aiziet uz savu vietu un neuzkrītoši uzmana situāciju.”
Lai parādītu, ko prot Dana, grobiņniece vienu no Suši pāra aicina pie sevis. Pēc pieprasījuma pekiniete izdod smieklīgu skaņu, kas līdzinās šķaudienam. Par atsaucību ķīniete dabū simbolisku balvu – auzu pārslu cepuma gabaliņu, lai nepārkāptu diētu.
Vaicāta, kā sokas ar tīrības uzturēšanu telpās, ja tur pastāvīgi šiverē divas garspalvainas radības, saimniece teic, ka vasarā pekiniešu vēderiņi tiek izcirpti. Tā gan mazāk netīrumu tiek ienests istabā, gan dzīvnieciņiem vieglāk pārciest karstumu. Līvija nešaubās, ka šie četrkājainie austrumnieki ir piemēroti cilvēkiem, kuri gatavi rūpēties par kuplajiem kažociņiem. Nepieciešama regulāra ķemmēšana un mazgāšana, tāpēc kucentiņiem atrast saimnieku nemaz neesot viegli.

Respektē audžuvecākus
Suņupuika Hapy sākumā bijis negants – kritis ciemiņiem kājās, kodis un plēsis bikses. Līvija ierādījusi, ka daudz kaifīgāk ir nomesties guļus un lūgt, lai cilvēks pakasa vēderiņu. Pēc pusgada agresija pazudusi. “Nevajag īpaši dresēt, bet noķert momentu un stimulēt. Un labāk turēt divus pekiniešus, jo viens kļūst egoistisks. Nu jau solīda vecuma kompaktie sunīši ir sterilizēti, labi satiek gan savā starpā, gan ar vācu aitu sunenīti Barsu, kas dzimusi Kretingā. Pētīju Barsas priekštečus vairākās paaudzēs, viņas vectētiņā, kurš dzīvo Vācijā, iemīlējos,” L. Sproģe neslēpj, ka trīs suņu kompānijā jūtas lieliski.
Tikai vienu gadu sasniegusī labsirdīgā vilcenīte pekiniešus uztver kā savus audžuvecākus un respektē. It sevišķi audžutēvu Hapīti, kurš prot sevi nostādīt. “Kopš esmu ņēmusi vilcēnus, viņi visi ciena augumā mazos sugasbrāļus ar lauvas sirdi. Kad veselība sašķobījās, pieļāvu domu suņus vairs neturēt, bet atklāju, ka esmu par slinku pastaigām vienatnē. Man ir vajadzīgs kardiofizioterapeits, un Barsa šo funkciju pilda perfekti. Paņem mantiņu un ar purnu baksta: ejam, darām! Staigājam, braucam ar velosipēdu, slēpojam.”
Barsas postenis ir pagalmā, un kucīte ļoti sapriecājas par ieaicināšanu istabā un iespēju demonstrēt paklausību un prasmes. Ja saimniece tā vēlas, jāparāda, kā prot gulties, velties un izlikties par beigtu. Un pēc priekšnesuma paklanīties. Tradicionālās komandas viņa izpilda, izdzirdot zilbes: sē, stā, gu, bek, ču. Īsus vārdus sunim esot vieglāk iegaumēt.
Līvija vēl skaidri nezina, kā to realizēs, bet iecerējusi savu vilcenīti sagatavot cilvēku meklēšanai. Pašai patīkot pa mežiem vandīties, un, ja gadījumā kas notiek, suns palīdzētu. Latvijā speciālistu, kas sagatavo glābšanas misijai, gan esot pamaz.

No čūsku dūrēju ciema
Kā panākama tik lieliska cilvēka un mājdzīvnieka komunikācija? Līvija atsmej, ka uzaugusi suņu būdā: “Dzīvojām lauku viensētā meža vidū. Tur bija vilki, suns man asociējas ar vilku un tāpēc patīk. Nāku no tā sauktā čūsku dūrēju ciema, kas sākumā bija Asītes, tad Embūtes, Elkuzemes, Vaiņodes pagastā, bet šobrīd neeksistē. Tur interesanti ļaudis un daudz čūsku dzīvoja. Brāļi bija vecāki, un mani rotaļu biedri bija lopi, putni un suņi. Jebkuram dzīvniekam var ierādīt, kā dzīvot cilvēka sabiedrībā. Tas nav grūti, neprasu taču neko pretdabisku.”
L. Sproģe atzīst, ka padomju laikā bijusi populāra dzīvnieku dresēšana, turpretī tagad – mācīšana. Viss, ko viņa panākusi, kontaktējoties ar Barsu, ir ne tik daudz gardumu vai bardzības, cik uzslavu un balvu rezultāts. Piemēram, dēļ “vadības pults” – striķī iesietas rotaļlietas, kuru dabūt sunim ir liels notikums, – gatava darīt jebko, arī pastāvīgi iet blakus. Vilcenīte prot arī pēc pasūtījuma nokaunēties un rāpties atpakaļgaitā. Aicināta parādīt, cik ļoti mīl viena otru, Barsa nostājas saimniecei aiz muguras un mīlīgi uzliek ķepas uz pleciem.
“Vienreiz viņa pati pienāca no mugurpuses, uzlika man uz pleciem kāju, un es to akceptēju. Vēl ir tāds fliterītis, kas izdod klikšķošu skaņu. Tikko dzīvnieks izdara to, ko es gribu, noklikšķinu un viņu apbalvoju. Barsa dažkārt mēģina izrādīt visu savu repertuāru, lai tikai saņemtu našķi un uzslavu. Iesākumā stimuls bija gardumiņš, bet tagad pietiek ar: labi, malacis.”
Dzīvnieku pazinējai, kura nereti konsultē cilvēkus par ķepaiņu audzināšanu, nav viennozīmīgas atbildes, kura šķirne vērtīgāka. “Piemēram, pekinietis un vācu aitu suns ir divas galējības. Kā iņ un jaņ. Vienam purna nav, greizas, līkas kājeles. Un blakus harmonija, grācija, elastīgums. Vilciņš turklāt ir ļoti vadāms, kā plastilīns – ko izmīcīsi, tas būs. Dažs, saskatījies kino, iedomājas, ka nopirks vācu aitu suni un uzreiz būs Reksis. Bet līdz gadam ir jāiegulda ļoti daudz darba! Ja pamats ielikts, vilciņi ir atvērti, gatavi mācīties vēl un vēl. Nesaku, ka visiem cilvēkiem vajag suni. Tas ir dziļi individuāli, un ne vienmēr jāņem šķirnes dzīvnieks. Drausmīgā patvaļā aizgājusi suņu pavairošana! Būtu jāsāk ar cēloņu novēršanu, pievēršot uzmanību sludinājumiem “dāvinu” – tie gandrīz visi ir potenciālie patversmes klienti.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Suņos iegulda darbu, laiku un mīlestību

Kategorijas