“Uz Kurzemi vienmēr braucu dziedāt ar prieku!”

2019. gada 21. marts 07:00

Latviešu estrādes dziedātāja un vokālā pedagoga Andra Daņiļenko vārds, šķiet, komentārus neprasa. Vēl vairāk tas būtu sakāms par viņa balss tembru, kas samērā regulāri skan koncertos visās Latvijas malās.
Par Kurzemi mākslinieks izsakās ar sevišķu sirsnību, un iespēju uzstāties kādā no tās pilsētām vai lauku kultūras namiem viņš vērtē augstu, kaut arī pats gadu desmitiem ilgi dzīvo Rīgā un Zvejniekciemā. Ko padarīsi: galvaspilsēta radošiem ļaudīm piedāvā daudz lielākas izaugsmes un darba iespējas – tā tas bijis visos laikos.
Relatīvi nesen dziedātāja dzīvē norisinājušies vairāki spilgti notikumi: 12. februārī nosvinēta skaista jubileja, iznācis jaunākais studijas albums “Meitenei ar sārtām lūpām”, kas guvis ievērojamus panākumus, kā arī ticis nominēts Mūzikas ierakstu gada balvai “Zelta mikrofons”.

Vēlos Jums pajautāt par dalību mūzikas festivālā “Liepājas dzintars”, jo šķiet, ka gandrīz katram vidējās un arī vecākās paaudzes mūziķim ir savas īpašas atmiņas par šo laiku.
Protams. Festivālā “Liepājas dzintars” esmu piedalījies kopā ar mūziķi Aivaru Brīzi, ar kuru mācījāmies Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā Rīgā par pūtēju un estrādes orķestra diriģentiem. Paralēli mācībām mēs bieži braucām uz Salacgrīvu, jo dziedājām kolhoza “Brīvais vilnis” estrādes ansamblī “Barometrs”. Tas bija pagājušā gadsimta 80. gadu sākums, precīzi gan vairs neatceros, kad ar ansambli piedalījāmies festivālā. Tajā gadā mūziķis Uģis Roze ieguva 1. vietu, mēs bijām uzreiz aiz viņa. Jā, tas bija neparasts laiks. Labi sapratos ne tikai ar Brīzi, bet arī ar liepājnieku Ainaru Virgu – viņš toreiz vēl knapi prata noturēt ģitāru. Savukārt mēs abi ar Brīzi, beidzot tehnikumu, dabūjām tā saukto brīvo diplomu, kas nozīmēja, ka mums tie pāris gadi nebija jāatstrādā, kas lielākajai daļai beidzēju.

Pēc tehnikuma absolvēšanas mācības turpinājāt?
Jau laikus sāku domāt par iespējām studēt Latvijas Valsts konservatorijā. Tehnikumā bija jāmācās divus ar pusi gadus, tas nozīmē, ka diplomu saņēmu decembrī. Tā kā ziemā jaunus studentus augstskolās neuzņēma, paralēli mācībām tehnikumā biju sācis apmeklēt sagatavošanas kursu konservatorijā. Tas bija 1982. gadā. Brīžiem bija tā – tehnikumā teicu, ka eju uz konservatoriju, bet konservatorijā mānījos, ka eju uz nodarbībām tehnikumā. Pa īstam konservatorijā, turklāt Gurija Antipova vokālajā klasē, sāku studēt 1982. gada septembrī.

2018. gadā Jūs aktīvi koncertējāt par godu valsts simtgadei. Vai līdzīgi plāni ir arī šogad?
Pašlaik zinu tikai to, ka 17. novembrī būšu Ventspils kultūras centrā un uzstāšos par godu Latvijas 101. dzimšanas dienai. Patriotiskais repertuārs man vienmēr ir ļoti paticis, un uzskatu, ka šādas programmas ir vajadzīgas. Tas ir tāpat kā ar vēsturi, ko nedrīkst aizmirst. Man ir 92 gadus veca māte. Visu, kas dzīves laikā noticis un pārdzīvots, šad tad mēdzam pārrunāt un atcerēties. Latvijas liktenis, nenoliedzami, sasaucas ar katra mūsu valsts iedzīvotāja likteni.

Jūsu jaunākais studijas albums “Meitenei ar sārtām lūpām” tika nominēts Mūzikas ierakstu gada balvai “Zelta mikrofons”. Kas noteica panākumus?
Domāju, veiksmi noteica komandas darbs, kas vienlaikus bija arī mīļdarbs. Tas jau vien ir bonuss, ka albums tiek nominēts tik prestižai balvai. Tātad kāds šo kamerestrādes stilā veidoto disku bija pamanījis, noklausījies, viņam tas iepatikās tik ļoti, ka šis cilvēks atrada laiku un iespēju to nominēt.

Kā tapa albums “Meitenei ar sārtām lūpām”?
Komandā bijām četri cilvēki: dzejnieks Normunds Beļskis, komponists Māris Lasmanis, aranžētājs Kristaps Krievkalns un es. Albumu ierakstījām pusgadu, taču Beļskis kopā ar Lasmani strādāja vēl pusgadu iepriekš. Mums četratā nereti bija sapulces, kurās spriedām, ko un kā darīt. Darbs visiem ļoti patika, līdz ar to arī rezultāts nav izpalicis. Bija dziesmas, ko bez problēmām iedziedāju 20 minūšu laikā; bija arī tādas, ko gatavojām ilgāk. Tas ir līdzīgi kā ar lomu teātrī. Lai izdotos, jābūt nopietnam, pārdomātam vēstījumam, jādabū emocionālais uzrāviens. Ar dziedāšanu ir tieši tas pats. Bija viena dziesma, ko iedziedāju reizes četras, bet nekādi nesanāca. Tad man dzīvē notika lielas pārmaiņas, kā saka, dzīve ieviesa savas korekcijas, un pēkšņi izdevās arī tā dziesma! Tagad, skatoties retrospektīvi, saprotu, kāpēc toreiz tā notika.
Ar albuma tituldziesmu vispār bija joki – vienā vakarā Beļskis uzrakstīja dzejoli “Meitenei ar sārtām lūpām” un aizsūtīja to Lasmanim, kurš ar lielu iedvesmu un ātrumā tai sacerēja mūziku. Tad arī radās ideja dziesmas nosaukumu izmantot albuma nosaukumam.
Saistībā ar darbu pie albuma milzu paldies jāsaka Kristapam Krievkalnam. Tu jau vari to konfekti sagatavot nez kādu, bet, ja nav iesaiņojuma, neviens to nepamanīs. Krievkalnam instrumentācijā ir Dieva dots talants, tas bija viens no veiksmes faktoriem. Noteikti jāpiemin arī mūziķu – saksofonista Zinta Žvarta, akordeonistes Initas Āboliņas, ģitārista Ērika Upenieka, trombonista Laura Amantova, trompetista Normunda Pieša, flautista Raivo Stašāna – dalība un komponista Māra Lasmaņa klavierspēle. Albumu ierakstījām dzīvajā, tāpēc jau arī skan tik labi, ka nav nekādas ķīmijas.

Vai ar šo programmu plānojat uzstāties arī Liepājas pusē?
Pagaidām viss ir procesā. Ja būs tāda iespēja, tad ar vislielāko prieku. Uz Kurzemi uzstāties vienmēr braucu ar prieku, jo esmu dzimis Ventspils pusē – Ugālē, kur pavadīti pirmie 18 dzīves gadi un zināms katrs stūrītis. Tāpēc, braucot uz Kurzemi, mani pavada atmiņas: te toreiz notika tas, te – šis. Varu teikt arī to, ka piedāvājumiem esmu atvērts.

Albums nav Jūsu pirmais kopprojekts ar komponistu Māri Lasmani. Pirmajā kopējā albumā skanēja dziesmas “Mans mantojums”, “Mans pērkons”, “Tavs skaistums, Latvija”. Ar šīm dziesmām aizsākās Jūsu sadarbība?
Sadarbība ar Māri Lasmani aizsākās jau agrāk, studiju laikā konservatorijā. Iestudējām Pančo Vladigerova mūziklu “Vilks un septiņi kazlēni”. Māris vēl studēja pianistos, kad mūsu aktiera meistarības pasniedzēja Irēna Jasliņa izvēlējās tieši viņu, jo, izpildot minētā bulgāru komponista darbu, vajadzīga augsta meistarība. Mārim tāda bija. Savukārt vienu no viņa dziesmām – “Mantojums” – ar Ārijas Elksnes vārdiem dziedājām duetā ar Ingunu Kalniņu studentu festivālā 1982. gadā. Tur gan sanāca pamatīgas ziepes: bija paredzēts dziedāt pavisam citu dziesmu, mēs, par spīti, nodziedājām šo, izsaukdami konservatorijas partijas sekretāres dusmas. Tikai pateicoties rektoram Imantam Kokaram, viss beidzās mierīgi, bez represijām.

Mūsu saruna notiek Latvijas Nacionālajā teātrī, kur Jūs strādājat par vokālo pedagogu. Vai darbs sagādā gandarījumu un piepildījumu?
Jebkurš darbs, ja vien ir attaisnojies, uzskatāms par veiksmīgu un sagādā gandarījumu. Ņemot vērā, ka teātrī katrs cilvēks ir personība, atrast kopēju valodu ar visiem nemaz nevar. Un vai tas vispār ir vajadzīgs? Agrāk pastāvēja dalījums – dziedošie aktieri un pārējie, tagad pavisam maz ir tādu skatuves mākslinieku, kuri nedzied. Aktieros pašos bieži vien mīt lielas šaubas: vai es varēšu, vai man izdosies nodziedāt? Dziedāšana pēc savas būtības ir psihofizioloģisks process. Bieži vien pietiek sakārtot galvu, respektīvi, domāšanu, un balss saites jau ir gatavas dziedāt. Tas arī ir vokālā pedagoga uzdevums.
Man liels prieks par aktieri Mārci Maņjakovu, arī par Ainaru Ančevski, kurš burtiski ielēca rokoperas “Sfinksa” galvenajā lomā uzreiz pēc tam, kad iepriekšējais galvenās lomas izpildītājs Ivars Stonins aizbrauca uz ārzemēm.

Februārī Jūs nosvinējāt skaistu dzīves jubileju. Vai ir paredzēts to atzīmēt ar koncertprogrammu? Vai šajā saistībā ir kādi plāni ar Liepāju?
Tas ir sāpīgs jautājums. Man nepiemīt īpaša caursišanas spēja, neprotu visur lauzties ar elkoņiem. Turklāt, zinot daudz ko no tā, kas notiek apkārt, ļoti vēlos sadarboties ar producentiem, kuriem ir laba reputācija. Pašlaik precīzāk uz šo jautājumu atbildēt nevaru: ja būs, tad uz rudens pusi.

Nevaru atturēties, Jums neuzdevusi arī vienu eksistenciālu jautājumu. Kanālā “YouTube” atrodams klips, kurā Jūs uzstājaties, dziedādams Māra Lasmaņa un Zentas Gavrilovas dziesmu “Laimīte”. Vai pats liktenim ticat?
Ticu gan. Daudzas lietas mēs varam pavirzīt pa labi vai pa kreisi, taču lielā likteņa līnija, vienalga, paliks nemaināma. Kaut ko mēs savas rīcības rezultātā varam aizkavēt, kaut ko – tieši otrādi – pasteidzināt, taču – kas būs nolemts, tas arī piepildīsies.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Uz Kurzemi vienmēr braucu dziedāt ar prieku!”

Kategorijas