25. marts pirms 70 gadiem Durbē

2019. gada 21. marts 07:00

783

Rīts Durbes nepilnajā vidusskolā sākās savādi nervozā noskaņā. Direktors Freibergs drudžaini staigāja pa skolu ar sastingušu seju. Skolotāji nerunīgi ielaida skolēnus klasēs un aizslēdza durvis. Rosījās pionieru vadītājs Leons Sazonovs un skolotājs Arnolds Zundmanis. Viņi pa klasēm meklēja kādus skolēnus un tos izsauca sev līdzi. Visi nojauta kaut ko draudīgu.
4. klase atradās skolas ziemeļu galā uz sētas pusi. Skolēni bija ieslēgti klasē, un klases audzinātāja Luika nebija klasē. Elmāra Šneidera blakussēdētājs Zigurds Novadnieks no Aisteres varbūt labāk saprata, kas notiek, jo viņa ģimene bija atgriezusies no izsūtījuma. Abi zēni nolēma bēgt. Zigurdam kājās bija vācu karavīru trofeju apavi – tanki. Viņš ar smago apavu spēra pa stiklu, rūts izbira, un abi zēni caur skolas dārzu laidās uz purvu.

Satikšanās ar istrebiķeļiem
Gar purva malu skriedami, zēni nonāca līdz vietai, kur tagad ceļš no Durbes puses pāri purvam ved uz Vārvi. Toreiz ceļa vēl nebija, taka pa krūmiem veda dziļāk purvā, kur bija dziļas, ar ūdeni pieplūdušas kūdras bedres. Kūdra tika rakta un žāvēta kurināšanai.
Kamēr zēni slaistījās pa krūmiem, parādījās divi jātnieki, kas strauji tuvojās pa taku. Vīri bija sveši, bet puikas pazina, ka tie ir istrebiķeļi (iznīcinātāji) – ar šautenēm bruņoti vīri, kādi katrā ciemā kalpoja padomju varai, lai apkarotu jebkuru pretestību. Drīz vien varēja atviegloti uzelpot, jo vīri nemeklēja viņus, bet prasīja, vai te kāds nav nupat aizgājis un vai pa taku var nokļūt tālāk pāri purvam. Zēni teica: “Jā, jā!”, kaut gan zināja, ka taka izbeidzas pie aizaugušajām bedrēm.
Kamēr puikas vēl kavējās, tālumā atskanēja istrebiķeļu kliedzieni un palīgā saucieni. Acīmredzot zirgi bija iestiguši neizbrienamajos brikšņos. Nu abi bēgļi laidās ātrāk prom uz Durbes pusi, lai nenonāktu jaunās nepatikšanās.

Traģēdija pie baznīcas
Zēnus interesēja, kas notiek Durbē. Pa purva malu viņi nonāca līdz sakņu dārziem, kur tagad plešas sporta laukums. Bija saskatāms, ka pie baznīcas ir rosība. Laukumu bija ielenkuši bruņoti vīri, karavīri, čekisti. Baznīcas priekšā bija cilvēki ar saiņiem un paunām, veselas ģimenes, kas drūmi un satraukti tupēja ap savām mantām. Ar pajūgiem tika pievestas vēl jaunas ģimenes. Viņus pavadīja krievu karavīri.
No malas uz notiekošo noskatījās durbenieki, kuri bija iznākuši no savām mājām. Arī Elmāra tēvs Kristaps Šneiders stāvēja malā. Starp apcietinātajiem atskanēja vaidēšana un raudāšana. Tur sēdēja arī baznīcas draudzes priekšnieks Dambergs, Kristapa Šneidera draugs. Viņš bija cukurslimnieks un sauca pēc ūdens. Elmāra tēvs ar ūdens krūzi gribēja tuvoties Dambergam, bet apsargs grūda viņu prom un kliedza, ka nav atļauts. Satraukumā Elmāra tēvs ar brīvo roku zvēla viņam pa galvu tā, ka tas pakrita gar zemi.
Dambergs padzērās ūdeni, bet bruņotais vīrs piecēlās un, par brīnumu, neko neteica. Vēlāk ģimene baiļojās, ka tik čekisti nenāk tēvam pakaļ.
Ar ratiem no Padones puses tika atvesta saimnieka Sermoliņa ģimene. Viņš bija pārticis saimnieks, taču kreisi noskaņots. Pat Latvijas laikā viņš pa svētkiem pie savas mājas bija izkāris sarkano karogu. Tagad, redzot kreisi noskaņoto kaimiņu starp izvedamajiem, “Ķieču” saimnieks Jēkabs Šneiders-Skroders, kas arī sēdēja starp tiem, sauca: “Vai tu sarkano karogu paņēmi līdzi?” Sermoliņš sēdēja sagumis ratos, kažokā ierāvies, un galvu nepacēla.
Izsūtīšanu vadīja Edvards Silnieks un Jēkabs Klievēns. Vēlāk atbrauca smagās mašīnas, lai nelaimīgos cilvēkus vestu uz Tores staciju. Kad visi bija ar savām paunām iesēdināti kravas mašīnās un tās sāka kustēties, atskanēja raudāšana balsī un izmisīgas vaimanas visas ielas garumā. Zēniem likās, ka tās ir kā ugunsdzēsēju sirēnas.

“Krišjāņos” iesēj nagliņu
Andrim Brikmanim no “Krišjāņu” mājām 1949. gadā bija pieci gadi, bet no 25. marta rīta atmiņā saglabājušās dažas ainas. Viņa vecāki stāstījuši, ka dēls nav gribējis celties un ģērbties, tāpēc niķojies. Pats Andris atceras, ka tēvs teicis: “Iesim pie lielās akmeņu kaudzes sētā, iesēsim vienu nagliņu, un, kad atgriezīsimies no lielā brauciena, tur būs izaugušas daudzas mazas nagliņas.” Tas arī izdarīts, un niķošanās pārgājusi.
Ar pašu zirgiem aizvesti pie Durbes Priediena, kur bijuši jau daudzi cilvēki ar saviem saiņiem. Noskatījušies, kā sveši cilvēki aizbraukuši ar viņu zirgiem. Andrim acīs saglabājies skats, kā mīkstajā zemē griezušies smago “studbekeru” riteņi, kad tie sākuši kustēties, lai vestu nelaimīgos durbeniekus uz Tores staciju.

Ne visi sagaida atbrīvošanu
Pirms 70 gadiem no Durbes un pagasta uz Omskas apgabalu izveda 157 iedzīvotājus no 44 mājām. Dažus gadus vēlāk izveda vēl četrus iedzīvotājus. Jau 1945./46. gadā Sibīrijas nometnēs bija ieslodzīti pieci no šīm ģimenēm. Līze Ruņika no “Arāju” mājām bija vecākā, dzimusi 1865. gadā, Ilze Deklava no “Pumpuru” mājām un Ilze Feldmane no “Krūmu” mājām dzimušas 1866. gadā. Visjaunākās bija Mairita Lankovska un Ārija Grīnberga, dzimušas 1948. gadā.
Ne visi sagaidīja atbrīvošanu 1955.–1958. gadā, izsūtījuma laikā miruši 25 durbenieki. Dambergs mira ceļā, Sibīriju nesasniedzis.
Par durbenieku dzīvi Sibīrijā vēsta Tamāras Lankovskas grāmata “Vēstules dzimtenei no trimdas”. Ar ASV dzīvojošā Jura Mežinska (viņa mātes dzimtā puse ir Durbes pagasts) atbalstu šogad izdoti vēl 100 grāmatas eksemplāri. Interesenti grāmatas var dabūt Durbes muzejā.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

25. marts pirms 70 gadiem Durbē

Kategorijas