Godina genocīda upuru piemiņu

2019. gada 28. marts 07:00

281

25. martā visā Latvijā pieminēja 1949. gada Latvijas iedzīvotāju deportācijas un komunistiskā genocīda upurus. Viņu piemiņai veltīts pasākums notika arī Durbes novada Vecpils pagastā. Pēc ziedu un svecīšu nolikšanas pie represēto piemiņas akmens sanākušie pulcējās Vecpils kultūras un atpūtas centrā, lai baudītu koncertu un kavētos atmiņās pie tējas tases.

Nedrīkst aizmirst
Jau labu brīdi pirms piemiņas brīža sākuma pie kultūras un atpūtas centra Vecpilī pulcējās vietējie iedzīvotāji. Katram rokās bija ziedi un aizdegta svecīte. Kad pienāca laiks doties uz piemiņas vietu, tika aizdegtas lāpas un to nesēji un Vecpils kultūras un atpūtas centra vadītāja Inta Dreimane pulcēja visus kopā.
Nonākot piemiņas vietā, I. Dreimane atskatījās uz 1949. gada baisajiem notikumiem. “Tajos ir ierakstīti mūsu tautiešu vārdi, kuriem liktenis pret pašu gribu bija lēmis izstaigāt Sibīrijas plašumus. Esam šeit, lai atcerētos un godbijībā pieminētu svešumā Mūžībā aizsauktos, lai godinātu tos, kuri pārdzīvoja izsūtījuma šausmas un ir mūsu vidū.” Kad piemiņas vietā gūlās vietējo noliktie ziedi un aizdegtās sveces, tika noturēts klusuma brīdis.
“Ja mēs vairs nebūsim, šis piemiņas akmens būs un atgādinās par piedzīvotajām represijām. Jau kuro gadu mēs ierodamies pie šā akmens un ceram, ka tā būs arī turpmāk. Šī saikne nebeigsies, bet turpināsies nākamajās paaudzēs,” sacīja I. Dreimane. Piemiņas vietā vecpilnieki nodziedāja valsts himnu “Dievs, svētī Latviju!”.

Grūtības ir pārvaramas
Piemiņas brīdī klāt bija arī Vecpils Svētā Laurencija Romas katoļu baznīcas priesteris Andris Vasiļevskis. Viņš, uzrunājot sanākušos, lika uz šaušalīgajiem vēstures notikumiem atskatīties ar konkrētu domu: “Kas ir tas, ko mēs varam paņemt sev?” Priesteris atgādināja, ka ikviens no mums ir atvērts dzīvei – to nemainīs ne lielvaras, ne politiskās spēles. “Mēs esam tie, kas sevī nes savas ģimenes mantojumu. Katram no mums ģimenēs ir šādi atmiņu stāsti. Vai mums no tā nevajag mācīties? Kas ir tas, ko mēs varam paņemt sev šodien līdzi?”
Priesteris izmantoja iespēju šajā brīdī runāt par mūsdienu sabiedrību un to, kā mainījusies cilvēku domāšana. Proti, daudzās ģimenēs valda uzskats – “ne vairāk kā divus bērnus, jo būs grūti izaudzināt”. Šeit priesteris atminējās savu vecmāmiņu, kura savulaik izaudzinājusi septiņas meitas, piedzīvojusi dažādas grūtības, arī lielvaru vajāšanas. Viņas vārdi tolaik bijuši: “Kur divi var paēst pie zupas katla, tur arī septiņi varēs.”
“Nav tādu grūtību, ko mēs nevaram pārvarēt,” piemiņas brīdī uzsvēra priesteris un aicināja valsts himnu uztvert ne tikai kā izdziedātus vārdus svinīgā brīdī, bet kā svētību sev, savai ģimenei, lai ik dienas ar mērķi dotos uz priekšu.

Cildina Latviju
Nolikt ziedus pie piemiņas akmens Vecpilī bija ieradies arī Durbes novada domes priekšsēdētājs Ojārs Petrēvics. Viņš atzina, ka šajā dienā prātā nāk trīs svarīgi vārdi: “Atcerēties, pieminēt un nekad nepieļaut to, kas ir bijis – pret tautām veikto genocīdu.” Arī viņš uzsvēra, ka svarīgi būtu apkopot 1949. gada notikumu liecinieku atmiņas, lai “mūsu jaunie zinātu, kas tas ir, kā tas ir, un nekad to nepieļautu”.
Pēc piemiņas brīža vecpilnieki devās uz kultūras un atpūtas centra Balto zāli. Pašdarbnieku kolektīvi bija sarūpējuši muzikālus priekšnesumus un sagatavojuši lasījumus no krājuma “Es gribu dzīvot Latvijā”. Tajā apkopoti Vecpils pamatskolas skolēnu radošie darbi laika posmā no 2002. līdz 2008. gadam. Vecpilnieku lasījumos izskanēja bijušo skolēnu pārdomas par dzīvi Latvijā, par lietām, ar ko Latvija var lepoties. Lielā daļā darbu tika cildināta Latvijas skaistā daba – meži, upes, jūra, pauguri, skaistās lejas. Ieskanējās arī ļoti patriotiskas domas, piemēram: “Dzīvot Latvijā – tas ir gods!” un “Latvijā, savās mājās, jūtos pasargāta, droša.”
Tomēr daļā darbu atklājās arī skumja aina – skolēni vēstīja par aizbraucējiem – par tiem, kuri dodas peļņā un visbiežāk neatgriežas atpakaļ. Gribot negribot tas sasaucās ar notikumiem 70 gadus tālā pagātnē – savulaik mūsu tautiešus no dzimtenes veda prom pret pašu gribu, mūsdienās daļa latviešu to izvēlas darīt labprātīgi.
Koncerta laikā izskanēja tautā labi
zināmas dziesmas “Mazs bij’ tēva novadiņis”, “Skaista mana tēva sēta” un apliecinot lepnumu ar savu zemi, savu tautu. Koncertā saldsērīgi mirkļi mijās ar priecīgiem un ļāva sajust kopības izjūtu.
“Paldies visiem, kuri bijām kopā šajā atceres brīdī, apliecinot, ka piemiņa un atmiņas joprojām ir dzīvas!” pasākuma izskaņā sacīja I. Dreimane.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Godina genocīda upuru piemiņu

Kategorijas