Pūrā ieliktais adīšanas prieks

2019. gada 28. marts 07:00

573

Nīcas novada Jūrmalciemā dzīvojošā Ieva Ķergalve ar rokdarbiem aizrāvusies kopš bērnības. Jau piecu gadu vecumā pirmoreiz paņēmusi rokās adīkli. Jaunā sieviete atklāj, ka adīšanas māka nākusi mantojumā no vecmāmiņām, jo abas bijušas lielas adītājas. No viņām patiku pret šo nodarbi mantojusi arī I. Ķergalves mamma, un bijis tikai loģiski, ka adīšanai jau trešajā paaudzē pievērsusies arī jūrmalciemniece.

Palīdz spītība
I. Ķergalve pastāsta, ka skolas laikā savu roku iemēģinājusi dažādos rokdarbos, tomēr adīšana ir tā, kas izturējusi laika pārbaudi. Pēdējos divus gadus jūrmalciemniece, reģistrējot savu darbību kā pašnodarbināta persona, adīšanai pievērsusies pastiprināti. “Tajā brīdī zaudēju darbu, bija brīvais laiks un kaut kā tas bija jāaizpilda. Domāju ilgi – ko es protu un no kā es varu kaut kādu artavu ģimenes maciņam dot? Radi un draugi iedrošināja, un tā tas palēnām aizgāja tautās,” par adīšanu teic jaunā sieviete. Viņa atklāj, ka adīšanu agrā vecumā apguvusi pašmācības ceļā, daudz talkā nākot vecmāmiņām un mammai. Te lieti noderējusi arī kāda pašas rakstura īpašība – spītība. “Es cenšos visu paveikt un novest līdz galam. Ja nesanāk – ārdu ārā, adu no jauna. Tā vismaz divas trīs reizes. Brīžiem vēl skrējiens pie vecmammas: “Oma, man kaut kas nesanāk! Ko es daru nepareizi?”” smejot atklāj I. Ķergalve.
Pašos pirmsākumos adījusi pašu vienkāršāko – šalles. Pēc draugu pieprasījuma adīšanai sanācis nodoties arvien biežāk un ļauties eksperimentiem. “Nav viens produkts, ar ko es iesāku un tagad turpinu. Vairāk vai mazāk ir visa kā.”

Paliek uzticīga adīklim
Pagājušajā gadā ar draugu starpniecību I. Ķergalve tikusi pie adāmmašīnas. Nu pašmācības ceļā tiek apgūta darbošanās arī ar to. Lai gan varētu šķist, ka rūpīgo un darbietilpīgo procesu adāmmašīna varētu atvieglot, izrādās, tā nebūt nav. “Tik un tā tās stundas paiet, un tik un tas ir roku darbs, un rokas ir tikai divas, un dienā stundas ir divdesmit četras – neko atvieglot nevari.” I. Ķergalve atzīst, ka daļēji šādā veidā tiek saīsināts adīšanas laiks, taču tikpat daudz laika pēcāk aizņem gatavo adījumu savienošana kopā – sašūšana. “Adot ar roku, tu konkrēto darbu adi jau kā gatavu. Šeit ir lielais gabals, ko vēlāk sašuj kopā,” dažādos adīšanas paņēmienus salīdzina rokdarbniece. Lai gan pagaidām ir atgriezusies pie 100% adīšanas ar rokām, I. Ķergalve neizslēdz iespēju, ka ar laiku pievērsīsies arī padziļinātai adāmmašīnas izmantošanas apguvei.
Jaunā sieviete teic, ka pilnvērtīga adāmmašīnas lietošana nāktu talkā ar lielāku un pamatīgāku darbu izstrādi – piemēram, džemperkleitu, pašas radītu dizaina apģērbu izgatavošanu. Tā kā šobrīd jūrmalciemnieces ikdiena paiet, pildot pienākumus arī algotā darbā, pilnībā nodoties adīšanai un jaunu ideju ģenerēšanai neatliek laika.

Kā kurpnieks bez kurpēm
Jau divus gadus I. Ķergalves adījumus ikviens interesents var iegādāties Nīcas novada Tūrisma informācijas centrā (TIC). Par savu darbošanos viņa dara zināmu arī interneta vietnē “Facebook” un atzīst, ka par pieprasījuma trūkumu nevar sūdzēties “Kā es ielieku vienu darbiņu, tas aiziet, un tad sākas: “Man vajag, man vajag!” Nesanāk laika, lai saorganizētos, sagatavotu lielo galdu un aizbrauktu uz tirdziņu. Kā ir gatavs – tā aiziet,” par sava veikuma noietu saka rokdarbniece. Tā kā liela daļa darbu skatāmi Nīcas novada TIC, kura bieži viesi ir dažādu tautu tūristu, ir zināms, ka liela daļa novadā tapušo darbu aizceļojuši aiz mūsu valsts robežām. Visbiežāk ārzemnieki izvēlas iegādāties zeķes un cimdus – tie devušies uz Īriju, Slovākiju, Krieviju, Vāciju un citām zemēm.
I. Ķergalve sevi neviļus salīdzina ar kurpnieku bez kurpēm – citiem saadīts ļoti daudz, bet pašai no adītā principā nekā nav. Pie jūrmalciemnieces adījumiem primāri tiek tuvinieki – radi, draugi. Viņi ir arī vislielākie atbalstītāji. Tomēr pat tad, ja kāds no tuviniekiem mēģinātu rokdarbnieci no adīšanas atturēt, mest tai mieru, tas neizdotos. “Viņi zina, ka es tāpat darīšu to, ko es vēlos. Nav variantu – viņiem atliek tikai atbalstīt.” Skaidrs gan, ka tieši tuvinieki ir lielākie labuma guvēji, jo katru gadu tiek pie jauniem, skaistiem adījumiem. “Ziemassvētkos dāvinu gan šalles, gan cepures. Tikai šogad ne. 2018. gada beigas bija tādas, ka nesanāca man radiem, draugiem ko uzadīt.” Gada nogalē bijis ļoti daudz pasūtījumu, tādēļ bijis jārūpējas par to, lai klienti varētu sarūpēt dāvanas saviem mīļajiem. “Vairāk vai mazāk darbi aizgāja tautiņās uz pārdošanu.”

Jāmācās sevi novērtēt
Jūrmalciemniece ir pārliecināta, ka jaunietis laukos var atrast, ko darīt. Svarīgi tikai saprast, kas ir tās sfēras, darbības lauciņi, kuros savu talantu un varēšanu vislabāk parādīt. Vērojot cilvēku pieprasījumu pēc rokdarbiem, skaidrs, ka savu ceļu atradusi arī I. Ķergalve pati. “Arvien vairāk redzams, ka rokdarbi kļūst populāri, daudzi izrāda interesi, vēlas iegādāties.”
Vienīgās raizes, ko rada radošais darbs, – tā novērtēšana. I. Ķergalve neslēpj, ka vēl aizvien pašai tā ir problēma – nereti savu darbu novērtējot par zemu. “Man šķiet – tur tāds valdziņš nav vietā un tāds, cilvēks taču ieraudzīs un sapratīs, ka tur nav riktīgi! Kā es varu prasīt lielāku summu?” Taču arvien biežāk, citu un pašas mudināta, saprot, ka darba cenu veido gan ieguldītais laiks, gan materiāls un dažādu citu apstākļu kopums. Sava darba novērtēšana – tā ir lieta, pie kuras, kā atzīst pati rokdarbniece, vēl jāstrādā.
Nīcas pusē esot daudz adītāju – liela daļa no viņām gados vecākas kundzes, kuras ar adīšanu nodarbojas jau gadiem. Arī tādēļ jaunajai sievietei bieži piezogas bažas – vai var savu darbu salīdzināt ar jau krietni pieredzējušāku meistaru veikumu? “Man liekas, ka viņas var daudz vairāk un skaistāk. Protams, ka mērķis ir kādreiz iemācīties tikpat jauki,” atzīst I. Ķergalve. Jau tagad savos darbos jūrmalciemniece parāda pieredzējušo adītāju atstāto mantojumu – adījumos redzamie raksti nereti nākuši no vecmāmiņu kladēm, kuros piefiksēti rakstu zīmējumi un to izveidošanai nepieciešamie adīšanas principi. Savos darbos I. Ķergalve cenšas atspoguļot gan tradīcijas, gan jauninājumus, jo nākotnē sapņo par pašas radīta dizaina apģērbu līnijas izveidi. “Ideju ir daudz, tikai jāmāk tās izmantot,” saka jaunā sieviete.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pūrā ieliktais adīšanas prieks

Kategorijas