Pārdzīvo par katru kukulīti

2019. gada 4. aprīlis 07:00

779

Cilvēkiem, kuri pirmoreiz degustē Marikas Petrovskas ar ieraugu cepto maizi, grūti noticēt, ka tā top nevis elektriskajā, bet īstā, ar malku kurināmā krāsnī. Turklāt Liepājā. Mājražotāja prasmes pārņēmusi no vecākiem un vecvecākiem, tāpēc savam rūpalam izvēlējusies nosaukumu “Vectēva maiznīca”.

Caur kļūdām un asarām
Marika Petrovska stāsta: “Mani vecāki dzīvo Otaņķos un savā zemnieku saimniecībā, kas atrodas Kalnišķos, audzē dārzeņus un tur lopus. Ome Margrieta Kalnišķos maizi savā krāsnī cepa jau sen, un no viņas vispirms mans tētis Jānis iemācījās. Kad devos uz mācībām Saldus profesionāli tehniskajā skolā, man vienmēr deva līdzi vairākus maizes kukuļus, visus uzcienāju. Kad aizgāju dekrēta atvaļinājumā ar jaunāko bērnu, sapratu, ka iepriekšējā darbā negribu atgriezties, un paziņoju tētim, ka gribu pati cept.”
Patiesībā tāda doma Mariku urdījusi jau tad, kad viņa palīdzējusi tirgot vecāku cepto maizi. Cēlusies līdz ar tēti ap sešiem no rīta un vērojusi, kas un kā darāms. Cik ilgi tā skatīsies? Tēvs atvasi licis pie plucināšanas un mīcīšanas. “Sākām 2017. gada janvārī. Ak dies, cik grūti gāja! Reiz tētim bija kaut kur jāaizbrauc un pie mīcīšanas paliku viena. Mīkla sanāca šķidra, neturējās kopā, vairāk miltu vajadzēja pielikt. Labi, ka toreiz maize savām vajadzībām bija paredzēta. Mācoties klaipiņus likt krāsnī, kas prasa zināmu veiklību, teicu, ka to vienkārši nevaru, sāku raudāt un aizskrēju. Tētis stingri lika nākt atpakaļ: ja nepamēģināsi, nezināsi. Esmu emocionāla, joprojām pārdzīvoju par katru kukulīti,” cepēja neslēpj, ka aroda knifiņus apguvusi, mācoties no savām kļūdām.
Dažs varbūt domā – kas gan tur sarežģīts – iekurini tik krāsni un liec klaipiņus iekšā. Bet no pareizās temperatūras krāsnī un no tā, cik ātri paspēj tur iešaut mīklas pikučus, ir atkarīgs rezultāts. “Dažkārt krāsns kurināšana ar malku aizņem līdz četrām stundām. Nu jau vajadzīgo temperatūru nosaku uz čuju. Tētis teica, ka jāiemet iekšā milti: ja tie gruzd, ir par krastu un jāpavēdina. Bet, ja par maz izkurināta, kukulīša garoziņa pārsprāgs. Pirmo mēģināju cept rupjmaizi un nevarēju saprast, kāpēc nekas nenotiek. Izrādījās, krāsns šīberis nebija aizšauts. Rupjmaizi pašlaik gandrīz necepu: pārāk smags ir tas mīcīšanas process. Kad ļoti vajag, vīru pieslēdzu.”

Lai skan mīļāk
Sākumā Marika maizi cepusi tikai ģimenes vajadzībām un pārpalikumu piedāvājusi internetā. Kāds potenciālais klients apjautājies, vai iespējams arī pirkuma čeku izrakstīt, un sieviete nolēmusi reģistrēties pašnodarbinātas personas statusā – “lai var tirgoties ar mierīgu sirdi”. Tad arī aktualizējies rūpala nosaukuma jautājums. Pirmā ideja par “Marikas maizi” atmesta, jo daudzi cepēji savam produktam jau pievienojuši savu vārdu. Tikmēr variants “Liepājas kukulītis” šķitis par augstu un neprecīzi tēmēts.
“Vārds “kukulītis” norādītu tikai uz maizi, bet ar to vien ir par maz. Pakāpeniski sortimentā parādījās saldie un sāļie kliņģeri, medus kūkas, riekstiņi ar iebiezināta piena pildījumu, pīrādziņi un citi gardumi. Galu galā cepšana pie manis atnāca no tēta no omes. Mūsu mājās vienmēr ir bijusi tēta cepta maize, veikalā pērkam tikai paretam, kad savējā izbeidzas. Jaunākais dēls joprojām saka – gribu opa maizi, vecākais palabo, ka tā ir mammas maize. Lai skan mīļāk, nosaucu par “Vectēva maiznīcu”,” teic mājražotāja, kuras arsenālā pašlaik ir piecas maizes šķirnes.

Tirgū piedzīvo vilšanos
Ja produkcijai jābūt gatavai, piemēram, otrdienas rītā, jau svētdien notiek plucināšana un mīcīšana. M. Petrovska neslēpj, ka sākumā fiziskā piepūle bijusi jūtama ļoti, bet nu rokas vairs nesāp – pieradušas. Līdz cepšanai reizēm virtuvē rindojoties bļodas un bļodiņas, jo viens grib parasto saldskābmaizi, citam vajag sēklu maizi, vēl kādam iekārojas ar kūpinātu gaļu un sīpoliem vai ar augļiem. Aktīvākais jaunu ideju ieteicējs un atbalstītājs arvien ir Marikas dzīvesbiedrs. Kārdinoša svaigas maizes smarža māju piepilda naktī uz otrdienu un ceturtdienu. Sasegta ar lina dvieļiem – lai garoza mīkstāka – maizīte sagaida rītu, un vēl siltu saimniece to nogādā pastāvīgajiem klientiem.
Pirms diviem gadiem Marika piedalījusies Stinšu svētkos Liepājā, bet visu cepienu pārvedusi mājās. Izmēģinājusi maizi realizēt Pētertirgū: no rīta līdz vakaram tur sēdējusi, zīlējot, vai kāds nopirks, bet daļa produkcijas tā arī palikusi neiztirgota. Kopš tā gadījuma vairs tirgū nepiedāvā. Arī Līvas ciema svētku pieminēšana liek cepējai noraidoši papurināt galvu: šo pieredzi nevēloties atkārtot. “Man nevajag kvantumus iztirgot, labāk savus divus cepienus pati izvadāju, ar cilvēkiem iepazīstos, parunāju.”
Patīkamas pārmaiņas nu jau ierastajā nodarbē ienesot došanās uz pasākumiem, kur vairāk cilvēku apgrozās. “Vasarā braucam, piemēram, uz Sabili, Ventspili, Zvejnieku svētkos pērk labi.”
No dzīvojamās mājas Robežu ielā līdz palīgēkai, kur iekārtota ceptuvīte, nokļūt ir ērti: pa taciņu pagalmā vien pārdesmit soļu. Marika ļoti lepojas, ka viņas vīram, pēc profesijas celtniekam, maizes krāsni izdevies uzmūrēt ar pirmo piegājienu. Informācija meklēta arī internetā, bet sniegt padomu aicināts pieredzējis mūrnieks Edgars, “onkulis cienījamos gados” no Rucavas, tikai vienu kļūdiņu atradis. Jānis Pērkons meitai izgatavojis divas lizes. Plānāko, kas paredzēta rudzu maizei, jaunā cepēja praktiski gandrīz neizmanto, bet ņem līdzi uz tirgiem kā dekorāciju.

“MM” ģimenīte
Marika un Mareks apprecējās pirms desmit gadiem, un aptuveni tikpat ilgi cepēja ar saknēm Nīcas novadā sevi sauc par liepājnieci. “Mūsu draugi saka: iesim ciemos pie “MM” ģimenītes. Jo mēs visi esam uz “M”. Dēlus sauc Marats un Martins, pat kaķiem speciāli doti vārdi Miks un Muris. Kad iepazinos ar topošo vīru, likās neticama šī sakritība – Marika un Mareks. Arī mans brālis ir Mareks.”
Vaicāta, vai draugiem bieži tiek maize un gardumi, sarunbiedre ir atklāta: “Kad palūdz, uzcepu, bet virsū nebāžos. Taču cept un pašai piegādāt man nudien ļoti patīk. Dažreiz ar klientu tā aizrunājos, ka piemirstu par laiku. Nevaru vairs iedomāties sevi kā darba ņēmēju, kam jāstrādā katru dienu no astoņiem līdz pieciem.”
Sieviete neslēpj, ka sākumā neizdevušos – pārsprāgušos – kukulīšus daudzreiz atdevusi cilvēkiem par velti, tāpēc priecājas, ka tagad ēdēji viņas produkciju nebeidz slavēt un arī abi dēli jau ieinteresējušies. Vecākajam – Maratam – šobrīd vairāk patīkot tirgoties. Ja tādu palīgu paņem līdzi, mamma uz kādu brīdi var droši atvilkt elpu. “Atnākusi atpakaļ, skatos – viss kārtībā, skaita naudu. Vienreiz puika pajautāja, kad drīkstēs kukulīti ielikt krāsnī, un es atļāvu ielikt pēdējo – mazāko. Protams, prieks bija neizsakāms. Martins pērn, četru gadu vecumā, pamēģināja mīcīt mīklu, tā pielipa līdz elkoņiem un nācās mammu saukt palīgā. Gan jau pienāks arī viņu laiks.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pārdzīvo par katru kukulīti

Kategorijas