Pulciņos izliek savu dvēseli

2019. gada 18. aprīlis 07:00

1776

Aizputes novada Dzērves pamatskolā vairākus gadus darbojas pēcstundu interešu pulciņi, ar kuriem izglītības iestāde var izcelties uz citu skolu fona. “Izglītība mums ir tāda pati kā visur citur, bet mūsu atrašanās vieta un dzīvesveids liek meklēt atbilstošu nodarbošanos un saimniekošanu – lai pašiem ir noderīgi un interesanti vienlaikus,” saka skolas direktors Mairolds Blūms.
Vairāki no padsmit piedāvātajiem pulciņiem notiek piektdienu pēcpusdienās. “Piektdienās ir mazāk stundu, diena līdz ar to īsāka. Lai aizpildītu laiku, bērni var apmeklēt pulciņus. No stundām un skolas neviens nemūk, jo nav jau, kur aizmukt,” ar humoru skaidro direktors un raksturo interešu izglītības pulciņu specifiku: “Dzīvojam ne tā kā citi. Neesam centra skola, kur viss ir pieejams blakus. Mums visa dzīve ir atsevišķa saimniecība un pašiem jāmācās saimniekot, lai būtu šim dzīvesveidam turpinājums.”

Lepojas ar īstām stellēm
Pirms gada Dzērves pamatskolas mājturības kabineta iekārtojums kļuva par vērtīgu priekšmetu un rokdarbu rīku bagātāks. Tur tika iekārtotas senas stelles, ko dzērvenieces un cīravnieces bija izglābušas no kāda īpašuma, kur koka rīks stāvēja ūdeņainā pagrabā. Izglābtās koka aušanas mašīnas tika aizvestas uz Dzērves saieta namu. Visām vienā vietā vietas nepietika, un vienai no steļļu glābšanas komandas dalībniecēm Mudītei Dobelei radās doma – varbūt uzdāvināt tās skolai? “Gāju pie pagasta priekšnieka, pēc tam runāju ar skolas direktoru. Viņi piekrita,” atceras M. Dobele. Pērn izdevies ar projektu starpniecību piesaistīt finansējumu, lai stelles vai to atsevišķas detaļas atjaunotu vai izgatavotu no jauna un ar tām varētu aust. “Stelles bija izmirkušas, sapelējušas, koka konstrukcijas – izliekušās un saliekušās. Likām virsū slogus, cerot, ka izdosies iztaisnot, bet koks tam neļaujas,” saka steļļu glābēja.
Aušanas rīks Dzērves skolā ir no pagājušā gada pavasara. Meiteņu mājturības skolotāja un rokdarbu pulciņa vadītāja Kristīne Elerte apstiprina, ka tās ļoti labi piestāv gan skolas videi un filozofijai, gan tematiski iederas kabineta interjerā. “Par mājturības un vizuālās mākslas skolotāju studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā. Tas bija liels pārsteigums, ka tehniskajā fakultātē var ko tādu apgūt. Studiju laikā vienu reizi līdzīgās stellēs vēru diegus un bija jāuzauž darbiņš. Pieredze bija ļoti minimāla. Kad bija šajās stellēs diegi no jauna jāsaver, saucu talkā Mudīti, lai palīdz,” stāsta pedagoģe.
Pašlaik stelles izmanto 9. klases skolniece, kura veido savu mājturības stundu noslēguma darbu – bārkstainu tepiķi. “Meitenei patīk nākt un strādāt, nevis iet barā ar citiem. Atstāju starpbrīžos kabinetu vaļā, tad arī viņa nāk darboties. Atnāku – redzu, ka atkal lielais gabals jau ir noausts,” slavē skolotāja, kura audzēknei izstāsta par rokdarbā izmantojamo tehniku. “Aušanas temats ir 8. klašu programmā, bet uz vienām stellēm visi skolēni vienas nodarbības laikā nepaspēj padarboties. Labi, ja varu parādīt lielās stelles un pašus pamatus, lai redz darbību un aušanas principus. Pēc tam viņas var ņemt mazās stelles, ko man atdāvināja, un strādāt ar tām,” aušanas mācību procesu raksturo K. Elerte. Viņasprāt, parādot aušanu lielajās stellēs, ir vieglāk uztvert rokdarba gaitu.
M. Dobele zina stāstīt, ka īstas rokdarbu stelles maksā vairāk nekā tūkstoš eiro. “Ja bērns nezina, ko nozīmē aušana, kā viņš var zināt – patīk tas vai nepatīk?” norāda steļļu glābēja, kura pati aušanas prasmi apgūst pie Aizputes rokdarbniecēm. “Varbūt kādam būs interese turpināt šā rokdarba prasmi. Varbūt kaut ko būsim izglābuši un Kristīne izaudzinās kādu aušanas mākslinieku un meistaru. Viena meitene kādreiz no mūspuses aizgāja uz Rīgu mācīties šo prasmi pamatīgāk,” atminas M. Dobele.

Pašiem savs leļļu teātris
K. Elertes vadītajā rokdarbu pulciņā iesaistījušās gan meitenes, gan arī pa kādam puisim. “Kad nesa stelles un vilka diegus, zēni nāca skatīties. Viņiem bija interese. Vispār aušana ir fiziski smags process un varbūt tieši zēniem būtu pa spēkam,” atzīst skolotāja. Rokdarbu pulciņā bērniem patīkot šūšana un batikošana, “jo ir ātrs rezultāts – tas bērniem ir svarīgi”, novērojusi pedagoģe. Patlaban meitenes gatavo ziedu piespraudes mazāko klašu ansambļa meitenēm. Pulciņa dalībnieki arī veido dekorācijas teātra pulciņam. “Tā viens otru apgādājam.”
Leļļu teātra pulciņa vadītāja, mūzikas skolotāja Maija Pētersone īpaši novērtē šo sadarbību. Lai arī leļļu teātra pulciņa dalībnieki paši gatavo lelles un iesaistās gan scenārija rakstīšanā, gan dziedāšanā un paši zīmē fonus lugām, tomēr rokdarbu pulciņš gādā, lai viss būtu akurāti nostrādāts.
“Leļļu teātris ar īsiem pārtraukumiem mums ir kādus desmit gadus. Tagad bez apstājas pulciņš darbojas trīs gadus,” rēķina skolotāja. Pa šiem gadiem sakrājušās daudz un dažādas lelles, kas izgatavotas no vienkāršiem materiāliem. Lugu varoņi veidoti arī tehnikās, kas prasījušas lielāku piepūli un prasmes, tādēļ iesaistījušies bērnu talantīgākie pieaugušie ģimenes locekļi. “Lugas un jaunās lelles izrādām skolas tematiskajos un sezonas pasākumos. Gatavojamies pavasara koncertam, drīz taisāmies doties ciemos uz Cīravas bērnudārzu,” plānus izklāsta M. Pētersone. Viņa pulciņa dalībniekus raksturo kā mākslinieciskas dvēseles, kas darbā izliek sevi visu. Īpaši priecīga pedagoģe ir par 9. klases skolnieka Rendija Baidina-Buinovska darbu – izveidoto Latvijas simtgadei veltīto skolas tautasdziesmu ozolu. “Katrs dziedāja savu tautasdziesmu – par katru dziesmu sava lapiņa,” teic skolotāja.
Starp skolēnu izgatavotajām lellēm ir, piemēram, sivēni, kuru forma gatavota no piepūsta balona, uz kura salīmēts papīrs. “Mazajiem bērniem īpašu reakciju izraisa leļļu vīrs, ko nosaucām par Pļunduri. Viņš mazo klašu lasīšanas grāmatās ir vienā stāstā, un tā uzvedām lugu. Mazie saka, lai lelli vāc nost – tā izskatoties briesmīga,” stāsta skolotāja un atklāj, ka lelles top, līdzko lugas scenārija autors uzrakstījis darbojošās personas. “Daudz ko nesam paši no mājām, piemēram, audumu, drēbes, vecāki palīdz, skola iegādā, ko var. Lauku skolās, lai taptu rezultāts, iesaistās visi.”
Skolotāja gan uzsver, ka izrādes ir diezgan īsas, jo darbošanās ar lellēm, runāšana un dziedāšana reizē nav viegls darbs tīri fiziski. “Toties izpildījums ir dzīvajā!”

Vēro dabas norises
Bioloģijas kabinetā skolotāja Inga Roģe vada dabas izziņas skolas nodarbību. Uz ekrāna tiek apskatīts pagājušā gada veikums – pulciņa dalībnieki skolotājai pērnvasar sūtījuši bildes, kurās redzams, kā veicies ar arbūzu audzēšanu. “Meitenes augus iesēj skolā, rūpējas šeit un pēc tam nes mājās un stāda savās siltumnīcās vai uz lauka,” stāsta skolotāja. Uz palodzes un plauktiem jau stāv kastītes ar šāpavasara sējumiem un gaida, kamēr tie sazaļinās asnus. Podiņos sadīguši paprāvi dzinumi. “Tie ir kastaņi. Skolas apkaimē aug kastaņa, kam ir dižkoka statuss. Ievērojām, ka kastaņi sadzinuši asnus un sākuši dzīt saknes. Taisīsim eksperimentu – katra meitene izaudzēs savu kastaņu, un plānojam, ka rudenī varēsim jau kā palielus stādus izstādīt skolas apkārtnē,” norāda skolotāja. Lielākā podā redzams resna istabas auga stublājs. Tur notiek vērojumi auga veģetatīvās pavairošanas eksperimentam – auga gabaliņam būtu jāapsakņojas un jāsāk lapot.
“Mēģinām ar kaut ko nodarboties un darām to, ko var darīt lauku skolā. Bērnu ir tik, cik ir, un viņi darbojas dažādos pulciņos,” norāda I. Roģe. Ziemā skolēni nodarbojas ar putnu vērošanu un gatavo tiem barību. Novērojuši daudz dažādu sugu – zīlītes, sīļus, dzeņus, žagatas, kas noknābājušas visu speķi. “Piedalījāmies Latvijas Ornitoloģijas biedrības konkursā par putnu vērošanu un pētīšanu, dabūjām 2. vietu,” lepojas skolotāja.
I. Roģe uzsver, ka šādi pulciņi, kādus nodrošina lielākoties lauku skolas, ir bērnu izpratnes veidošana par to, ko nozīmē visu darīt pašam un kā rodas tas, ko pērkam kā preces un pakalpojumus.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pulciņos izliek savu dvēseli

Kategorijas