Joprojām pārspīlē ar datu aizsardzību

2019. gada 25. aprīlis 07:00

179

Jau gandrīz gadu Latvijā piemēro Vispārīgo datu aizsardzības regulu un spēkā ir Fizisko personu datu apstrādes likums, taču joprojām ir daudz neskaidrību, kas saistītas ar personas datu aizsardzību. Redakcijā bieži vēršas cilvēki ar jautājumiem šajā jomā, arī ikdienas darbā mūsu žurnālisti nereti sastopas ar pārprastām un pārspīlētām šā likuma normu interpretācijām, tāpēc aicinājām uz plašāku sarunu Tieslietu ministrijas valsts sekretāru Raivi Kronbergu, kurš ir arī ministrijas paspārnē izveidotās Datu aizsardzības konsultatīvās atbalsta padomes vadītājs.

Atgādiniet, lūdzu, vēlreiz, ar kādu mērķi apstiprināts likums, kas regulē datu aizsardzību!
Droši vien jāsāk ar to, ka Eiropas Savienība vēlējās uzņemties rūpi par visām Eiropas valstīm, lai ierobežotu šos lielos datu apstrādātājus, piemēram, “Google”, “Amazone”, “Microsoft”, kas, ievācot fizisko personu datus un pārdodot tos, gūst peļņu. Tika konstatēts arī, ka dažās valstīs nemaz nav tādas datu valsts inspekcijas. Tāpēc jāveido šādas iestādes, kur varētu vērsties pēc palīdzības un risinātu šādus jautājumus. Daudzām valstīm nebija arī pašregulējošo normatīvu. Latvijā šajā ziņā viss bija kārtībā – bija likums par datu apstrādi un aizsardzību, bija arī institūcija, kur vērsties pēc palīdzības.
Pirms diviem gadiem tika pieņemta Personas datu aizsardzības regula un noteikts divu gadu sagatavošanās posms, lai 2018. gada maijā varētu sākt piemērot regulas prasības. Kaut tā ir tieši piemērojama un pēc sava statusa ir kā Latvijas Saeimas pieņemtais likums, tomēr norāda uz valstu pienākumu pieņemt papildu noteikumus arī nacionālajā līmenī. Līdz ar to Fizisko personu datu apstrādes likumā ir atrunāts Datu valsts inspekcijas statuss, kompetence, darbības noteikumi un darbinieku (tajā skaitā direktora) iecelšanas kārtība, tāpat noteikti izņēmumi un sevišķi apstrādes noteikumi statistikas, vēstures un zinātniskās pētniecības, arhivēšanas un žurnālistikas nolūkos, videonovērošanas nosacījumi (videoreģistratori).
Tuvojoties šim termiņam, skaļāko troksni sāka celt tieši mediji, jo pēkšņi radās jautājumi, vai var fotografēt pasākumus, publicēt fotogrāfijas, kurās redzami cilvēki, kādos gadījumos nepieciešams aizklāt sejas, lai gan regulā jau bija atrunāts, uz ko šie noteikumi attiecas un neattiecas un kādi ir izņēmumi. Saņēmām pārmetumus, ka esam sākuši novēloti skaidrot regulas nosacījumus, ka sabiedrība tam nav gatava, jo tas taču ietekmē jebkuru fizisku personu.

Tieslietu ministrijas paspārnē darbojas Jūsu vadīta konsultatīva padome, kas skata datu aizsardzības jautājumus. Vai tā radās tieši tāpēc, ka bija tik daudz neskaidrību?
Tieši tā. Bija liela ažiotāža par šiem datu aizsardzības jautājumiem. Sākās visas tās negācijas ar bērnudārzu pasākumu fotografēšanu. Vislielākā problēma bija ar sociālajiem tīkliem. Viens no padomes uzdevumiem bija apzināt pārmērības un pārspīlējumus dažādās nozarēs, gribējām arī saprast, ko dara šie datu speciālisti. Turpinās diskusija par to, vai šiem datu speciālistiem vajadzētu būt sertificētiem, nosakot visiem vienādus kritērijus šajā jomā. Šobrīd jebkurš, kurš beidzis kursus, var pateikt, ka viņš ir lielisks speciālists, bet kas to var apliecināt? Kā var būt labs speciālists medicīnas nozarē, ja par to nav nekādas saprašanas? Konsultatīvā padome turpinās darboties, jo cilvēkiem joprojām ir dažādi praktiski jautājumi, un mēs gribam arī saprast, kādas ir šīs pārmērības un pārspīlējumi dažādās jomās. Nesen uzklausījām pašvaldību pārstāvjus.
Padomes sastāvā ir mediju organizāciju pārstāvji, Latvijas Pašvaldību savienība, Izglītības un zinātnes, Ekonomikas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvji, Tiesībsargs, Valsts ieņēmumu dienests un citi.

Ar kādām pārmērībām un pārspīlējumiem visbiežāk saskaraties padomes darbā?
Aktuāls jautājums bija jau minētā fotografēšana skolu un bērnudārzu pasākumos. Tad aktuāls jautājums bija par apsveikumu un līdzjūtību publicēšanu medijos. Iestādēm bija aktuāls jautājums par dokumentācijas sakārtošanu atbilstoši jaunajām prasībām, termiņa ievērošana un bailes no naudas soda, kas, kā izskanēja plašsaziņas līdzekļos, ir astronomiskas un kura dēļ uzņēmumiem draud bankrots.
Esam no bērnu vecākiem saņēmuši ziņas, ka dārziņos jau aizgājuši tādās galējībās, ka nedrīkst uz skapīšiem līmēt bērnu vārdus un rakstīt tos uz bērnu zīmējumiem. Tajā pašā laikā, pavadot kādu laiku poliklīnikas reģistratūrā, var uzzināt, kā kuru sauc, kur dzīvo un ar ko slimo.
Te būtu jāatzīmē, ka bieži vien cilvēki nezināšanas dēļ pārspīlē un pārprot regulas prasības. Regula attiecas uz datu apstrādi ar automatizētiem līdzekļiem vai veidojot kartotēku. Līdz ar to bērnu vārdu rakstīšana uz skapīšiem neattiecas uz regulas darbību un nav tāda darbība, kura pakļaujas regulas noteikumiem. Tas pats ir ar vecāku “WhatsApp” grupām tālruņos. Ja vecāki un audzinātāji ir vienojušies, visi piekrituši, ka tādā veidā vecāki tiek informēti par aktualitātēm un bērnu ikdienas gaitām, pasākumiem, par to, kā norit nodarbības, kāds gan būtu iemesls iebilst? Manuprāt, te vaina meklējama pašvaldībās, kur datu speciālisti nespēja pienācīgi izskaidrot regulas būtību, kaut kas tiek izrauts no konteksta. Regula ir jālasa kopumā, nevar no tās izraut dažus pantus. Te ir svarīgi izglītot cilvēkus, tāpēc Tieslietu ministrija kopā ar Datu valsts inspekciju savu iespēju robežās velta laiku cilvēku izglītošanai un skaidrojošas informācijas izplatīšanai internetā.
Arī attiecībā uz dzirdēto informāciju poliklīnikas reģistratūrā netiek pieminēta regula. Šeit būtu jāizmanto Pacientu tiesību aizsardzības likuma noteikumi, kas nosaka, kam un kādā veidā tiek izsniegta informācija par pacientu. Ja kāda persona cītīgi klausās reģistratūrā pacientu datus un ieraksta tos pēc tam kartotēkas veidā vai “Excel” failā elektroniski, un pārdod kādam, tā jau būs datu apstrāde, uz kuru attiecas regula. Regulas noteikumi neattiecas uz gadījumiem, kad kāds kaut ko var nejauši dzirdēt.

Kā tad ir – vecāki drīkst fotografēt skolu un dārziņu pasākumus?
Viss atkarīgs no personas, kura filmē vai fotografē, un ar kādu mērķi tas tiek darīts.
Regula neattiecas uz tādu personas datu apstrādi, ko veic fiziska persona tikai personiskām vai mājsaimniecības vajadzībām. Ja kāds personīgos nolūkos filmē bērnu pasākumu vai publisko foto vai video, piemēram, “Facebook.com” un tas nav saistīts ar profesionālu vai komerciālu darbību, tas atbrīvo personu no pienākuma ievērot regulas nosacījumus. Tomēr katrā individuālā gadījumā ir nepieciešams izvērtēt, vai informācija par fizisko personu, kuru kāda cita fiziska persona padara par publiski pieejamu, ir saistīta ar šīs personas privāto vai ģimenes dzīvi.
Līdz ar to personai ir tiesības filmēt un fotografēt savu bērnu pasākumus (pat tad, ja bildēs vai video parādās citi bērni) personiskajām vajadzībām – albumam, mājas ierakstiem utt. Izglītības iestādes šādā veidā veido arī savu vēsturi, iemūžinot nozīmīgus pasākumus. Domāju, ka šajā sakarā vairāk bija jāskaidro un jāizglīto vecāki un iestāžu darbinieki.
Ja fotogrāfijas tiek uzņemtas žurnālistikas nolūkos, lai publicētu medijos, tad būtu jāpiemēro izņēmums, kas ir noteikts Fiziskās personas datu apstrādes likuma 32. pantā. Tas nosaka, ka personai ir tiesības apstrādāt datus žurnālistikas vajadzībām, ja tas tiek darīts ar mērķi publicēt informāciju, kas skar sabiedrības intereses. Apstrādājot datus žurnālistikas vajadzībām, regulas noteikumi netiek piemēroti, ja datu apstrādi veic, lai īstenotu tiesības uz vārda un informācijas brīvību, ievērojot personas tiesības uz privāto dzīvi, un netiek skartas tādas subjekta intereses, kurām nepieciešama aizsardzība un kuras ir svarīgākas par sabiedrības interesēm.
Protams, šajā gadījumā tomēr jāvērtē, vai ar filmēšanu netiek pārlieku aizskartas bērna intereses.
Publiskos pasākumos esam saņēmuši aizrādījumus – nedrīkstam bildēt bez atļaujas. Vai tiešām žurnālistam jāprasa atļauja publiska pasākuma fotografēšanai?
Uz filmēšanu vai fotografēšanu, ko veic žurnālisti, lai atspoguļotu kādu notikumu vai pasākumu, var attiecināt izņēmumus attiecībā uz datu apstrādi žurnālistikas vajadzībām. Līdz ar to žurnālistam nav jāprasa visu cilvēku atļauja pasākumā, bet ir jāizvērtē, vai nofilmētais materiāls nevar pārmērīgi aizskart citu cilvēku intereses un tiesības. Profesionāls fotogrāfs arī uzreiz manīs, vai cilvēks, pret kuru vērsta kamera, sāk pozēt, izturas mierīgi vai tomēr ar žestiem parāda, ka nevēlas, lai viņu fotografē, vai aizgriežas. Labā prakse ir informēt iepriekš pasākuma dalībniekus par to, ka tas tiks filmēts un fotografēts un materiāls var tikt izmantots publicēšanai. Tad cilvēks var izvēlēties – apmeklēt šādu pasākumu vai ne. Tiem, kuri nevēlas nokļūt kadrā, ir iespēja izvairīties no tā. Ja tomēr kāds pārmet, ka nokļuvis fotogrāfijā, ir šī atruna par iepriekšēju brīdinājumu. Īpaši ar žurnālistu klātbūtni jārēķinās pasākumos, kuros piedalās augstas valsts amatpersonas vai pašvaldību vadība, valstij un novadam svarīgos pasākumos, kas tiek iemūžināti, lai veidotu vēstures arhīvu. Ja nebūtu šādas piebildes, kas brīdina publiska pasākuma apmeklētājus par pasākuma filmēšanu un fotografēšanu, individuālie privātuma cīnītāji, kuri pieprasa izņemt bildes, kurās viņi kaut kur redzami, kļūtu par nopietnu apgrūtinājumu. Ja notiek seminārs vai konference, laba prakse būtu, ka cilvēkiem, kuri to vēlas, ierāda vietu, kura netiek filmēta (piemēram, zāles beigās vai arī noteiktā rindā vai pusē, kur sēdošie cilvēki neiekļūs kadrā). Attiecībā uz šādu ierakstu glabāšanu un izmantošanu attieksies regulā un likumā noteikti izņēmumi, kad dati tiek apstrādāti arhivēšanas un vēstures pētniecības nolūkos. Šajā gadījumā datu apstrāde notiek žurnālistikas vajadzībām un informēšanas pienākumu var nepiemērot.
Tomēr žurnālistiem jāievēro cilvēka tiesības uz privāto dzīvi, piemēram, pedofilijas vai izvarošanas gadījumos cietušā vārds, attēls, adrese nevar būt publicēti, jo tādā veidā tiks negatīvi ietekmēta personas dzīve un var iestāties negatīvas sekas upurim, kas jau tā ir cietusi persona. Žurnālistiem ir tiesības vākt, glabāt un publicēt informāciju, tikai jāievēro, lai publicētais neaizskartu kādu nevainīgo cilvēku intereses, kā arī nepastāv kādas intereses, kuras ir prioritārākas par vārda brīvību. Piemēram, apsūdzētais, sadarbojoties ar policiju, sniedzot noteiktu informāciju, lūdz viņa datus nepublicēt, jo tas var novest pie šīs personas ietekmēšanas no citu noziedznieku puses.
Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki pieprasa dzēst internetā fotogrāfijas, kurās viņi redzami publiskos pasākumos vai kādreiz par viņiem ticis rakstīts un materiāls saglabājies arhīvā, bet vēlāk kļuvis neaktuāls vai situācija mainījusies.
Ja runa ir par privātpersonu, vispirms vajadzētu mēģināt cilvēkam skaidrot, ar kādu mērķi šie attēli tapuši un publicēti. Ja tomēr cilvēks uzstāj, var notušēt seju vai aizstāt bildi ar citu. Taču viss atkarīgs no pasākuma mērķa. Ja runa ir par amatpersonām, pašvaldību darbiniekiem un publikācija saistīta ar viņu darbu, nav aizskarta privātā dzīve, nav nekādu runu par bilžu dzēšanu. Cilvēkiem vajadzētu domāt, kādas bildes viņi publicē savos sociālo tīklu profilos. Šodien jauniešiem gribas izrādīties ballītēs, sporta zālē, dažādos pasākumos un situācijās, bet pienāks diena, kad viņi gribēs kandidēt vēlēšanās, ieņemt augstus amatus, tas viss var nākt gaismā, un tur vairs neko nevarēs izdarīt.

Sasniedzot pilngadību, bērni var vērsties pret vecākiem, ja viņiem nepatiks vecāku publicētās bērnu bildes sociālajos tīklos?
Jā, regula paredz iespēju jebkuram, kas ir sasniedzis pilngadību, prasīt dzēst par viņu sociālajos tīklos publicēto informāciju, kura tika publicēta pirms personas pilngadības (ne tikai to informāciju, kuru publicēja vecāki, bet arī cilvēks pats). Pēc būtības cilvēkam būtu jāvēršas pie vecākiem un jāprasa dzēst datus vai jāvēršas pie attiecīgā sociālā tīkla ar lūgumu dzēst tos datus, kurus ievietoja kāds cits. Jāpiebilst gan, ka regula paredz cilvēkam tiesības tikt aizmirstam, taču tas neattiecas uz datiem oficiālajos reģistros. Piemēram, cilvēks, kurš vairs nav amatpersona, nevar pieprasīt dzēst datus no VID datubāzes par amatpersonas ienākumu deklarāciju.
Joprojām aktuāls jautājums ir par tā saukto demogrāfisko datu publicēšanu. Vai, publicējot miruša cilvēka vārdu, uzvārdu un dzimšanas gadu, tiek pārkāpts likums?
Datu regula neattiecas uz mirušajām personām. Līdz ar to mirušo personu datu apstrāde (informācijas vākšana, publicēšana) nav pakļauta regulas noteikumiem un Fizisko personu datu aizsardzības likumam un var būt publicēta. Ierobežot mirušo personu datus var tikai tādā gadījumā, kad publicēšana individuāli skar dzīvo personu un var radīt iejaukšanas risku personas privātajā dzīvē. Piemēram, ja publicē mirušās personas personalizētu slimības diagnozi, šī var būt informācija, kas skar dzīvas personas – radiniekus, jo slimības var būt pārmantojamas. Šajā gadījumā būtu jāvērtē mērķis, kāpēc šāda informācija jāpublicē. Tomēr šis izņēmums neattiecas uz mirušo personu vārdiem, uzvārdiem un dzimšanas gadiem.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Joprojām pārspīlē ar datu aizsardzību

Kategorijas