Horoskopa kaleidoskops jeb Ūdensvīra zodiaks

2019. gada 25. aprīlis 07:00

VĒRSIS
Turpinājums. Sākums 4., 10., 17., 24., 31. janvāra, 7., 14., 21., 28. februāra, 7., 14., 21., 28. marta, 4., 11. un 18. aprīļa numurā.

Jaunais vēstuļu paziņa izrādās visai neatlaidīgs, turklāt pasts atkal strādā, kā pienākas. Ūdensvīrs uz vēstulēm sākumā atbild, ievērojot nedēļas intervālu, tad četras dienas vai pat mazāk.
Ūsainis raksta bez kļūdām un stila izpušķojumiem, gandrīz lietišķi, bet neatlaidīgi vaicā pēc Ūdensvīra bildes. Viltniece atrakstās, ka “nemēdz bez vajadzības fotografēties”, klusībā spriežot, ka viņa paša sūtītā jau bija citai domāta! Iepazīšanās veids patiesībā šķiet gana neparasts, lai iesāktajam neatmestu ar roku.
“Tu viņam aizsūtīji atbildi?” Vērsis garāmejot pavaicā tikai reizi. Ūdensvīrs svinīgi pamāj. Tālāka iztaujāšana neseko. Nenākas atzīties, ka notikusi pat reāla tikšanās, tiesa, neitrālā teritorijā – centrā, stacijas tuvumā, kas nodrošinātu varbūtējo atkāpšanās ceļu. Sasummējot plusus un mīnusus, pirmā mirkļa iespaids rēķināms “pa nullēm”: biklo izturēšanos un vecmodīgo frizūru atsvēra baltās neļķes un veselīgie zobi. It kā viņa šo taisītos pirkt, Ūdensvīrs sevī ierēca, turpinot vieglu sarunu par vispārīgām tēmām. Rezultāts – noslēgta vienošanās paviesoties puiša dzimtajās mājās nedēļu vēlāk.
Viņš atbrauc pretī uz staciju ar motociklu. Īss ieskrējiens pa taisnu ārpilsētas ceļu, un spararats jau nobremzē visparastākās viensētas pagalmā. Ūdensvīrs notraušas no sēdekļa, atkabina ķiveri, izstaipa kājas, paskatās apkārt.
Parasti viņa nelaiž savu dvēseli vienu un nepieskatītu ganīties svešās vietās. Šoreiz tā, atļauju neprasot, paceļas virs ēkām, dārza, ezeriņa, piebraucamā ceļa, koku galotnēm, pļavām līdzīgi vērīgam, neredzamam putnam. Apmetusi vairākus nesteidzīgus lokus, iesēžas atpakaļ savā miesas kambarī, nočukstot “paliec”. Vai ar sevi vērts strīdēties? Vērā ņemamu argumentu patiesībā nemaz nav. Sirdi plosošas pārdomas lai paliek filmu un romānu varonēm!
Pusgadu vēlāk Ūdensvīrs īsi pirms mazās sapulces pabāž galvu gar rasējamā dēļa malu, atmodinot kolēģus ar pārbaudītu paņēmienu: “Gribat, izstāstīšu jums jaunāko anekdoti?”
“Jācer, ka ne politisku,” visi sarosās, jo tūliņ sāksies arī kafijas pauze.
“Nezinu, kādam žanram tā atbilst, bet... es piektdien apprecējos!” Ūdensvīrs pastiepj kreiso, apgredzenoto roku bezmaz līdz griestiem.
“Ak tālab izprasīji pēcpusdienu brīvu!?” “Kaut ko tādu jau vēstīja pārāk bieži telefona zvani...” “Izskatās, viena otra taisās pamest draudzīgo kolektīvu!” Izsaucieni nerimst vēl labu brīdi, līdz visi sasēžas ap neuzkrītoši atstiepto, Vērša kabinetā nomaskēto cienastu un šampanieti. Vērsis, smaidot īpaši daudznozīmīgi, ieprasās: “Pastāstīsi, kā jūs iepazināties?”
Ūdensvīrs, pūloties izskatīties noslēpumaina, neizplūst garā skaidrojumā: “Viņu man kļūdas dēļ atsūtīja pa pastu. Katram zināms, cik tas reizēm pavirši strādā.”
Turpmākie gadi rit dienu pa dienai, taču arvien biežāk atgadās šķietami neiespējami notikumi. Kādu rītu visi pamostas vienā, bet vakarā aiziet gulēt pavisam citā valstī, turklāt gultas nepārbīdījuši ne par metru. Un cilvēkiem sāk drīkstēt piederēt ne vien mēbeles un dvieļi, bet izdevniecības, jahtas un veikali. Populārā žurnālā Ūdensvīrs ierauga rakstu par jauna restorāna atvēršanu un īpašnieka foto. Vērša piemiegtās acis un zīmīgais smaids desmit gados nav mainījies, sievai gan uzradies nerca kažoks. Pabeigs lasīt vakarā, Ūdensvīrs noliek rakstu malā. Jāskatās, vai puika izmācījies – vecākais, kuram vārds tāds pats kā Vērsim.

JAUNAVA

“Ka tikai kreklu neierautu!” (Strēlniece par cilvēku ar pārspīlētām ambīcijām)

Darba specifiku izkodušam sociālās aprūpes centra darbiniekam ar vismaz desmit gadu stāžu diena paiet ierasti, nenesot pārmērīgus pārsteigumus un izaicinājumus. Svarīgi katru rītu pulksten deviņos atslēgt durvis, uzvārīt kafiju un atrotīt kunkuļainā biezpiena dozītes foliju. Tad sakārtot vakar sajauktos, izmētātos papīrus, krītiņus, līmes stienīšus, šķēres.
Attiecībā uz klientiem gandrīz tas pats: rītišķo desmaizi/prosas vai auzu putru/vārītu olu/biezpiena kanci notiesājuši, viņi tūdaļ tikuši spēcināti/stabilizēti/uzmundrināti/nomierināti ar košraibu tablešu devu un vēlīgi mudināti atstāt istabiņas līdz pusdienlaikam. Vārgi iebilstot, viņi slāj/klunkuro/ripinās/steberē uz pirmo stāvu, kur atsevišķā aktivitātēm paredzētā piebūvē jau gaida interešu pulciņu vadītāji. Tie smaida visi kā viens, apvaicājoties par pašsajūtu, naktsmieru un vēlmēm attiecībā uz tikko sākušos dienu.
Nodarbību spektrs plašāks nekā dažlabā pagasta kultūras centrā: pinumi, zīmēšana, datori, trenažieri, mūzikas terapija un māla mīcīšana. Ūdensvīrs sastopams rokdarbiem atvēlētajā telpā, kur šiem visāda vecuma un slimību apsēstiem ļautiņiem māca līmēt aplikācijas, griezt papīra rotājumus, krāsot apsveikuma kartītes, pat vērt krelles no stikla pērlītēm. Četras reizes gadā visi pulciņi piedalās izstādē, kur izrāda labākos darbus, kā arī visus pārējos – neviens nebūtu mierā, ka viņa pirkstu pieskārieni kādam materiālam paliktu neievēroti.
Jaunava uzrodas reti. Viņas šaurajā, briļļainajā sejā un kalsnajā, taču spēcīgiem gurniem apveltītajā stāvā kā iegravēta nemainīga nolieguma un nepatikas izteiksme. “Man riebsies viss, ko jūs man teiksit vai piedāvāsit darīt!” Viņa piesardzīgi turas kādu metru aiz sava drauga, melnīgsnēja, smaidīga puiša, un nīgri iepauzē, pirms vispār ienākt telpā. Labrītu velti gaidīt – varbūt draugs pilnvarots sasveicināties par abiem. Viņš arī allaž gatavs ko piepalīdzēt, pat krēslus sakārtot vai otas izslaucīt.
Tikmēr Jaunava, plānās lūpas sakniebusi tik šaurā svītrā, kas atgādina plaisu olas čaumalā, nopēta visus ap galdu sēdošos, piemiedz arī acis un sastingst puisim aiz muguras bulterjera pozā.
“Nāc saliec mozaīku! Mums nesen atvestas jaunas,” vedina Ūdensvīrs, no pieredzes jau zinot, ka par atbildi būs viebiens un strups “man nepatīk”. Ūdensvīrs saglabā vulkāniski laipnu sejas izteiksmi, kamēr pabeidz savu iekšējo monologu par skābuma ķērnēm, kas nezināmu iemeslu dēļ vispār piedzimušas.
Kālab tās ik dienas velkas šurpu, jautājums faktiski nepastāv: valstiski samudrīta projekta ietvaros cilvēciņi ar vismaz piecām smadzeņu rievām tikšot pakāpeniski apmācīti, saorganizēti, novērtēti un palaisti dzīvot brīvībā, nodrošinot ar salīdzinoši lētu mitekli. No vairākiem simtiem centra klientu šobrīd bez ģībšanas “iziet pa vārtiem” gatavi labi ja četri. Pārējiem sākas panika, vien izdzirdot par komunālajiem maksājumiem, internetbanku, zobārsta vizītes pieteikšanu un apģērba/mēbeļu/veļas pulvera iegādi. Viņu mierinājumam noder tabletes un kladītes, kurās tie, klīzdami no viena pulciņa uz nākamo, cītīgi vāc ierakstus, kam vajadzētu nozīmēt, ka atkal ko jaunu un vērtīgu iemācījušies.
Virsuzdevumam vistuvāk būtu kulinārijas nodarbības... ja vien topošie brīvie pilsoņi nelaistu pār galvu apnicīgo atgādinājumu, ka produktus nākamajā dzīvē nāksies pirkt pašiem. “Es jau netaisos pārtikt no putrām vai katru dienu mizot stulbos kartupeļus! Veikalos var dabūt tik garšīgas desas, gatavos salātus un pusfabrikātus. Un saldie – jogurti, plātsmaizes! Nevajadzīgi daudz laika tērēt stāvēšanai pie plīts nav prāta darbs,” kolēģiem savā mācību virtuvē dzirdēto reizēm atstāsta ēšanas pulciņa vadītājs. Pārējiem vispār nav, ko piebilst: nevienam klientam nebūs elektriskās šujmašīnas, velotrenažiera un krāsns keramikas apdedzināšanai, kas padara apgūstamās iemaņas par stipri bezjēdzīgām.
Jaunava tomēr nav uzdīgusi gluži klajā laukā; reizēm viņa dodas apciemot māti, kura ļāvusi meitai izaugt bērnunamā un saņemt palīgskolas izglītību. Draugu vest līdzi tā neļauj. Vai arī viņš pats nevēlas tur rādīties. Iespējams, ka tikuši skaitīti kumosi...
Ja paklausās klientu dzīvesstāstus un atrēķina lielāko iespējamo piemelojuma koeficientu, visviens paliek viela “Hameleonu” līmeņa seriālam. Grāvējs, kurš nekad netiks uzņemts, jo personāls rakstveidā apsolījis dzirdēto un redzēto neizpaust.
Cenšoties uzprišināt apsūnojušo ikdienu, Ūdensvīrs piesakās izveidot dramatisko pulciņu. Tuvojas Lieldienas, dalībnieki ātrumā iemācās tautasdziesmas un ticējumus, saģērbjas dzeltenās drēbēs – uzstāšanās balansē starp melodeklamāciju un skautu sasauksmi, taču skatītāji paģēr turpinājumu. Viss kļūst daudz nopietnāk. Otrais uzvedums vairs nebūs pavelkams ar cālīšu diagonālgājienu pār skatuvi un dzeguzes “ku-kū!” solonumuru. Latiņa jāpabīda augstāk kaut vai par naga melnumu. Ūdensvīrs ķeras pie talanta apcirkņiem un izpīpē sacerējumu par draugu vasaras ceļojumu ar nokļūšanu Latvijas skaistākajās vietās. Informācijas dēlis dabū lapu ar aicinājumu aktieriem pieteikties topošajā izrādē.
Kā parasti, uz pirmo mēģinājumu ierodas drošākie, ziņkārīgākie, arī vietu pie datoriem nesagaidījušie. Pēc pieredzes zinot, ka sastāvs vēl mainīsies, nepacietīgajiem liekot traukties uz citu vietu, kur izsludināts kas jauns, Ūdensvīrs sākumā tikai izstāsta ieceri un liek izpildīt dažus vieglus runas vingrinājumus: “šis žagaru saišķis” un
“ šaursliežu dzelzceļš”. Daži, kuri raduši allaž murmināt neskaidri zem deguna, uztver to kā pāridarījumu, paužot neviltotu sašutumu: “Priekš kam vajadzīga tāda ākstīšanās?!”
Dienu vēlāk Ūdensvīra kabinetā bez mazākā troksnīša ieslīd Jaunava. Viena, turklāt šoreiz neizskatoties pēc zupas šķīvi nedabūjuša bezpajumtnieka. “Es arī gribētu piedalīties iestudējumā,” viņa izgrūž un paliek stāvam puspagriezienā, kā gaidot, ka tūliņ tiks atšūta.
“Labi, tikai mēģinājumi aizņems daudz laika. Vai esi kādreiz vispār kur uzstājusies?” Ūdensvīrs pūlas noslēpt pārsteigumu.
“Jā, agrāk apmeklēju dienas centru, kur pasaku svētkos spēlējām – “Trīs sivēntiņus”! Vecāki uztaisīja dekorācijas,” Jaunava pat notupstas Ūdensvīra priekšā, lūdzošu skatienu uz augšu raidot.
“Tavs draugs jau piedalījās iepriekšējā reizē; varēja manīt, ka viņam patīk. Tagad varēsit nākt abi, vai ne?”
“Jā, būsim klāt!” viņa dedzīgi apstiprina. Var redzēt, ka apņemšanās ir teju briljanta stiprībā!
Ūdensvīrs saviļņots pārbīda līdzšinējos priekšstatus, sevi kauninot par dzīves nesaudzēta cilvēka paviršu izpratni.
Turpinājums sekos.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Horoskopa kaleidoskops jeb Ūdensvīra zodiaks

Kategorijas