“Savā darbā esmu ieaugusi”

2019. gada 25. aprīlis 07:00

660

Man nepatīk izrādīšanās – es mierīgi gribu strādāt, aicināta uz sarunu, saka Durbes pirmsskolas izglītības iestādes “Ābolītis” mūzikas pedagoģe Arnita Dīcmane. Lai gan pat valstiskā līmenī bijuši paziņojumi par mūzikas skolotājiem kā deficītu profesiju, raisījušās arī diskusijas, vai bērnudārzos ir nepieciešami mūzikas pedagogi, un ne visām pirmsskolas iestādēm šie speciālisti ir, Durbē sapratuši – bez mūzikas pirmskolā nav iespējama kompetencēs balstīta izglītība. Bērnudārza vadītāja Mudīte Reinharde uzsver: “Lepojamies, ka mums ir Arnita!”

Pazīst pēc trallināšanas
“Es esmu vietējā, durbeniece, un apkārtējie zina, ka esmu trallinājusi jau sen – kopš bērnības, kad spēlējos un pa kokiem lēkāju. Mani vecāki ir dziedājuši koros un ansambļos. Kad mācījos skolā, mūzikas skolotāja Dzintra Pupaine mani sūtīja uz Rīgu piedalīties konkursā “Ko tu proti?”. Atceros, ka biju vienā pusfinālā ar Lauri Reiniku. Bija situācija, ka nomainījās koncertmeistare, viņa spēlēja tā, ka es nezināju, kad man jāsāk dziedāt, bet izgāju un nodziedāju. Savukārt, beidzot vidusskolu 1992. gadā, man bija savs solokoncerts. Sešas bija manis komponētās dziesmas. Pēc skolas beigšanas pāris gadu man deva mieru, un tad sākās!” smaidot stāsta A. Dīcmane.
Toreizējā Durbes kultūras nama vadītāja Aija Ansone Arnitu aicinājusi par bērnu vokālā ansambļa “Rūķīši” vadītāju. “Spurojos pretim. Biju beigusi vidusskolu, iestājusies Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolā vokālistu programmā.” 1996. gadā piedzimis dēliņš, un Arnita ļāvusies visai šā fakta burvībai. Pēc tam piekritusi kļūt par ansambļa vadītāju, ar to nostrādājusi vairāk nekā piecus gadus. Toreizējā bērnudārza vadītāja Dace Ernstsone ilgāku laiku uzrunājusi, lai nāk uz “Ābolīti” par muzikālo audzinātāju. Pēc ilgām pārdomām piekritusi.
“Ābolītī” Arnita strādā no 2007. gada. “Tad iestājos Liepājas Universitātē, lai studētu pirmsskolas izglītības skolotāju programmā. Veiksmīgi pabeidzu, bet joprojām turpinu intensīvi piedalīties konferencēs un semināros.”

Darbs dod izpratni
Pedagoģe teic, ka ir lepna strādāt savā profesijā. “Man patīk šis darbs!”
M. Reinharde stāsta, ka reiz Arnitu nofilmējusi, kad viņa šos vārdus saka milzīgā priekā, atgriežoties darbā pēc slimošanas. “Viņa ir īstajā vietā!” piebilst vadītāja. Gandarījums vēl jo lielāks tāpēc, ka visos bērnudārzos nav šādas priekšrocības – pašiem savs mūzikas pedagogs. “Valstiskā līmenī palika pie tā, ka muzikālie pedagogi ir vajadzīgi,” teic Arnita.
Kad sākusi strādāt “Ābolītī”, krasi mainījušās domas par to, kas notiek un ko dara bērnudārzā. “Man šeit nāca abi bērni. Kad pati esmu šajā vidē iekšā, saprotu, cik milzīgs darbs šeit tiek darīts un jādara. Varbūt ir iespaids, ka mūzikas skolotājs sēž zālē un vada nodarbības. Bet tā nebūt nav – es te esmu kā bitīte, kuru nevar noķert vienā vietā, jo riņķoju pa grupām.”

Izveido teātri
Pēc vadītājas ieteikuma Arnita bērnudārzā izveidojusi muzikāli dramatisko teātri. Tā ir jauna pieeja mūzikas mācīšanā, jo visiem bērniem nav talants tikai vienā jomā. “Visi nevar būt dziedātāji. Tie, kuri nedzied, lieliski spēlē instrumentus un iesaistās rotaļās. Mūzika nav tikai dziedāšana. Ir bērni, kuri dara lēnāk; ir vērotāji, kuri iesaistīsies vēlāk. Bērniem mūzika patīk, bet ir lietas, pie kā jāpiestrādā. Es pastāvu uz to, ka nevajag uzspiest – agri vai vēlu viņi iesaistīsies, tikai ir nepieciešama katram sava pieeja. Ir jāstrādā ne tikai ar talantīgajiem, bet arī ar tiem, kuriem uzreiz nepadodas. Vieglāk, protams, ir strādāt ar talantīgajiem, bet ne visi tādi var būt,” uzsver pieredzējusī pedagoģe. Dramatiskā teātra nodarbībās bērni papildus apgūst ritmu, plastiku, mūzikas instrumentu spēli. “Pierādīts, ka mūzika atraisa domāšanu un radošumu.”
M. Reinharde pastāsta, ka Arnita pati sacer pasakas un dzejoļus, kuros var ielikt ko muzikālu, piemēram, piesist ritmu. “Neizmantot Arnitas talantu būtu ļoti liela nevērība,” norāda vadītāja. Bet pati Arnita papildina: “Mani tas aizrauj, tas viss man rodas no dzīves.”
Arnitas dzeja tiek izmantota arī kolektīva svinīgajos pasākumos. “Skolotājām jābūt radošām, izdomājot jaunas dziesmiņas, skaitāmpantiņus un pirkstiņrotaļas. Līdz ar jaunajām izglītības prasībām parādās jauni izdevumi, grāmatas. Bet, kad atšķir vaļā, ilustrācijas jaunas, bet dziesmas – tās pašas zināmās. Un tad ir jāpiedomā klāt kaut kas jauns.”

Bez mūzikas neiztikt
Izglītības procesā visos posmos nāk iekšā jaunās kompetences, un Durbes pirmskolas četri pedagogi brauc mācīties. Darbs pie jaunajām prasībām notiek Kuldīgā četras reizes mēnesī. Arnita atzīst, ka tas ir smags darbs, kurā notiek gan pieredzes apmaiņa, gan praktiskie darbi. “Patiesībā mēs jau sen esam gatavi. Kursu rīkotāji atzina, ka mums jau esot “sasniegts kosmoss”. Atbildējām – mums tas ir pats par sevi saprotams. Bet citur tas esot tikai iesākuma stadijā un procesā.”
Durbes “Ābolītī” mūzikas nodarbības notiek ne tikai zālē katrai grupai atsevišķi, bet arī mūzikas un to elementu integrācija darbā grupiņās. “Ejam dziedāt laukā, piespēlēju ritmu sporta stundās. Nekur nav teikts, ka mūzikai jānotiek tikai zālē un atsevišķās nodarbībās,” stāsta pedagoģe. Viņai atkarībā no mūzikas nodarbības vietas līdzi ir savs īpašais čemodāniņš. “Jaunajā kompetenču izglītībā bez mūzikas nav iespējams iztikt,” secina gan skolotāja, gan vadītāja.
M. Reinharde uzsver, ka Arnita nodarbībām un pasākumiem raksta scenārijus. “Skolotājas savā starpā sadarbojas, arī ar mūzikas skolotāju. Mūziku nevar nošķirt no mācību procesa. Kad bērni zīmē, fonā skan atbilstoša mūzika.” Tāpat tiekot piestrādāts pie dejošanas. Liels prieks esot, kad vecāki stāsta, ka bērni mājās atrāda nodarbībās paveikto.

Iesaistās un piedalās
Arnita ar darbu esot tik ļoti saaugusi, ka viņas darba dzīvi pārzina visa ģimene. “Kas tu šodien esi? Ā, rūķis! Mēs diezgan bieži iejūtamies dažādos tēlos. Vairāk esmu praktiķe nekā teorētiķe.” Daudz no sava darba un radošuma viņa veltot mazbērniņam.
Neatņemama darba dzīves sastāvdaļa ir dalība dziedāšanas konkursos. “Ābolīša” audzēkņi piedalās konkursos “Cālis”, kas notiek kaimiņu novados. “Piemēram, no Cīravas konkursa katru gadu atbraucam ar diplomiem, nepaliekam neievēroti,” priecājas skolotāja.
Pirmsskolas iestādē viņa vada ansambli “Ābolītis”, ar ko piedalās pasākumos gan vietējā mērogā, gan brauc uz kaimiņu novadiem. “Mēs nekad neatsakām, ja mūs aicina. Bērni ar lielu lepnumu pārstāv dārziņu – viņi vienmēr ir pacilāti, ka var piedalīties.”
Ar īpašu sajūsmu Arnita stāsta par Latvijas dzimšanas dienas laikā piedzīvoto. “Ar kādu pacilātību bērni dziedāja himnu! Viena meitenīte mājās, izdzirdot himnu, savai ģimenei teica: “Klusu! Tā ir mana dziesma!”” Savukārt, ieraugot televizorā Valsts prezidentu Raimondu Vējoni, tā pati meitenīte izsaukusies: “Mans Vējonis runā!”
“Tā ir augstākā vērtība, lielākais novērtējums, jo tas, kas ir mācīts, ir nonācis tur, kur bija jānonāk – informācija ir aizgājusi līdz ģimenei,” pauž Arnita.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Savā darbā esmu ieaugusi”

Kategorijas