Risināt problēmas relaksēti

2019. gada 25. aprīlis 07:00

149

Kā nepārstrādāties darbā un neizdegt? Kā risināt problēmas, kas šķietami buksē? Kā sabalansēt darbu ar atpūtu un kur smelties spēku un iedvesmu turpmākiem varoņdarbiem? Kā rūpju dunā atrast laiku sev? – šādi jautājumi, domājams, reižu reizēm nodarbina ikviena prātu. Bet, kā saka speciālisti, pirmais solis ceļā uz jebkura sarežģījuma atšķetināšanu ir – atzīt, ka problēma pastāv. Un nav noliedzams, ka spēks ir kopībā un viss vieglāk risinās, ja ir atbalsts un kāds, kurš palīdz.
Ar šādu nodomu – kopā rast spēku sevī un vienlaikus kaut uz mirkli izrauties no vāveres riteņa – otrajā aprīļa nedēļas nogalē tika rīkota nometne “Restarts sievietei 2019”. Šī bija mana pirmā pieredze.

Svešs izrādās savējais
Nometni “Restarts sievietei” ar moto “Es – sieviete… arī darbā” rīkoja biedrība “Audemio”, kurā darbojas mana paziņa Līga, fizioterapeite un supervizore, no kuras tad arī saņēmu uzaicinājumu pievienoties. Jāteic – zīmīgā kārtā, jo viņa nezināja, ka jau labu laiku apsveru domu par dalību kādā tādā sievišķīgi radošā pasākumā. Klusībā cerēju, ka Līga tur būs vienīgā mana paziņa, jo biju pilnībā gatava izaicinājumiem, tostarp iejusties pilnīgi svešos cilvēkos, kuri man neatgādinātu par ikdienu, no kā cerēju uz trim dienām aizbēgt, lai restartētos. Tomēr izrādījās, ka Latvija ir maza un apaļa un es pazīstu vai zinu vairāk nekā pusi no dalībniecēm (skaitot abas organizatores Līgu un Indru un atbalsta komandu – virtuves guru Laumu un akmeņu pavēlnieci un neirografiķi Aelitu – mēs bijām 15 dažāda vecuma dāmas). Un, ja kādu arī nezināju, tad noteikti varējām atrast kopīgus paziņas vai krustpunktus, kas mūs vieno. Nometni noslēdzot, visas jutāmies kā viena liela ģimene. Par apliecinājumu tam svētdienā atvadoties skanēja izsaucieni: “Kā man tagad dzīvot tālāk bez jums blakus?”
Nometne norisinājās fantastiskā vietā nekurienes vidū – tā vismaz šķita mums un navigācijas programmai “Waze”, kura rādīja, ka pēdējos kilometrus uz viesu namu “Laidi”, kas atrodas vien nepilnus 20 kilometrus no Skrundas, braucam pa pļavu, jo ceļš kartē pat nav iezīmēts. Cik vien tālu skats tvēra, perimetru ierobežoja meži, kur sakliedzās dzērves, gulbji un ganījās stirnas. Pats viesu nams atrodas pie dīķa, ko lieluma dēļ gribējās saukt par ezeru. Visas trīs pasākuma dienas mēs tikām lutinātas ar skaistu, lai arī pavasarīgi vēsu laiku, saulei spoguļojoties ūdens virsmā un simtprocentīgi attaisnojot ūdenskrātuvei doto nosaukumu – Saules dīķis. Riskējot kļūt klišejiska, apgalvošu, ka jutāmies tur kā dieva azotē jeb kā mājās.

“Pilnīgs Kosmoss!”
Nometne sākās ar iepazīšanos un iekšējās kārtības noteikumu izrunāšanu. Pasākuma vadītāju norādēm, piemēram, ka pēc sevis viss jāsavāc pašām un ka telefonus noliksim maliņā, lai tie nenovērstu uzmanību, dalībnieces varēja pievienot savus ierosinājumus, teiksim, naktī censties skaļi nekrākt (bijām sadalītas divās istabiņās pa sešām). Arī dienaskārtība bija smalki izstrādāta – sākot ar rīta rosmi astoņos, supervīzijas nodarbībām, rīta un vakara atskaites apļiem un beidzot ar relaksa programmām, vēdisku ēšanu, pirtī iešanu un brīvo laiku pēc pulksten desmitiem vakarā. Tomēr, kā jau tas bieži gadās, kāds vai kaut kas mēdza ieviest korekcijas. Lai vai kā, galvenais bija – ļauties plūdumam un elastīgi mainīties.
Šķiet, ka nometnē nevienu brīdi nevaldīja klusums. Laiks paskrēja saistošās sarunās gan par darbu, gan privāto dzīvi. Relaksa nodarbībās darbojāmies ar krāsām, skaņām un sajūtām (zīmējām, pinām pīnītes, radījām mūzikas instrumentus, veidojām kristālu un akmeņu mandalas un darījām daudz ko citu). Apzīmējumu “Pilnīgs Kosmoss!” ieguva divas nodarbes – mandalas un neirografika. Par pirmo vēl vismaz kaut kas bija dzirdēts, lai gan tas, kā Aelita katrai izskaidroja viņas mandalas nozīmi, ne vienai vien lika iesaukties: “Nu, kā? Nu, kā var tik precīzi noraksturot mani pēc it kā nejauši izvēlētu akmeņu “kaudzītes”?” Taču neirografika visām bija kas pilnīgi jauns un vismaz līdz šim uz savas ādas neizbaudīts.
Neirografika, kā mums atklāja Aelita, ir jauna metode, ko 2015. gadā izstrādājis krievu psihologs Pāvels Piskarevs. Tā palīdz iepazīt sevi, atrast ceļu uz problēmu risinājumiem un atbrīvoties no emocionāliem saspīlējumiem. Burtiskā tulkojumā “neirografika” nozīmē ‘neironu jeb nervu šūnu zīmējums’. Nodarbībā mēs veidojām katra savu neirokoku, kas sastāv ne tikai no saknēm, stumbra un lapotnes, bet arī no resursiem, sapņiem jeb mērķiem un lauka līnijām, kas savieno mūs ar Kosmosu. Tā kā dabā nepastāv nekā taisna (viss, kas taisns, ir cilvēka radīts), neirografikā dominē liektas līnijas un apļi. Man personīgi ļoti, ļoti patīk zīmēt, bet, jāatzīstas, to darīt es galīgi neprotu, tāpēc neirografika man bija Atklājums ar lielo burtu – apbrīnojami, ka, nemākot zīmēt, var radīt fantastiskus mākslas darbus, ko uzlūkojot, aizraujas elpa. Tomēr neirografikas rezultāts nav tikai bilde un atpūta, ko gūsti, spēlējoties ar krāsām. Šī metode palīdz arī risināt problēmas. Aelita atstāstīja, kā šī zīmēšana sakārtojusi attiecības ģimenē, kā palīdzējusi tikt galā ar 21. gadsimta kaiti veģetatīvo distoniju, un citus visai brīnumainus gadījumus. Gribi – tici, negribi – netici, bet pamēģināt var katrs.

Skats no augšas dziļumā
Tā kā abas nometnes organizatores ir supervizores un pasākuma vadmotīvs bija “sieviete darbā”, tikām iepazīstinātas ar vēl vienu jaunu problēmu risināšanas metodi – supervīziju. Jāteic, ka dalībniecēm, strādājošām sievietēm, kuras lielākā daļa ir ļoti tuvu izdegšanai, bija visai miglains priekšstats, kas tas ir un kā var mums palīdzēt.
Pēc teorijas, supervīzija ir konsultatīvs atbalsts jautājumos, kas saistīti ar darbu un profesionālo darbību. Profesionālās efektivitātes paaugstināšana ir tās galvenais rezultāts, kas var ietvert dažādu jautājumu risināšanu: profesionālo robežu apzināšanās, rīcības alternatīvu atrašana konkrētās darba situācijās, darba stratēģijas, attiecību veidošana ar kolēģiem, padotajiem, klientiem, sadarbība komandā, stresa faktoru un izdegšanas mazināšana utt. Citiem vārdiem sakot – skats no augšas un vienlaikus dziļumā.
Kā notiek supervīzija? Mūs sadalīja divās darba grupās, kas katra savā lokā tikās četros seansos visu trīs dienu garumā. Sākumā katra sarakstīja problēmas, ar kurām saskaras darbā, piemēram, nespēja atteikt, plānot laiku, paprasīt algas pielikumu utt. Jāpiebilst, ka stresi, ar ko ikviena saskaras, mums vairāk vai mazāk visām bija vienādi. Un tad tika izvērtēts, cik ļoti mēs katru punktu varam ietekmēt un mainīt. Pēc analīzes izvēlējāmies vienu – svarīgāko – jautājumu, ko aplūkot sīkāk, un dalībniece, kurai tas ir aktuāli, atklāja vienu konkrētu situāciju vai vairākas, kas atkārtojas. Ikviena varējām uzdot divus precizējošus jautājumus, un tad “problēmiste” no loka tika izslēgta, respektīvi, palika aplī, bet drīkstēja tikai klausīties, ne iejaukties. Pārējām pēc kārtas bija jāpauž viedoklis, kā viņas šādā situācijā rīkotos. Kas svarīgi – pirmajā personā, proti, nevis “Gunitai būtu jādara tā vai šitā”, bet “es darītu tā vai šitā”. Izrādās, nepamācīt nemaz nav tik viegli. Kad risinājumi bija iztirzāti no visu apļa dalībnieku puses, problēmas ierosinātājs izteica, kas viņam noderējis un ko pilnīgi noteikti var iekļaut savā darbā jau tuvākajā laikā. Izrādījās, ka dažreiz bezizeja ir tikai šķietama un kaut ko lietas labā var darīt vienmēr. Tieši darbs grupā ļāva mums saskatīt, ka iespējas allaž ir vairākas, jo ne visi uz vienu kairinātāju reaģē vienādi. Un, protams, atziņa, ka ar savu sāpi pasaulē neesi viens. Un ka kopā var paveikt vairāk!

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Risināt problēmas relaksēti

Kategorijas