Ar drosmi un pilsonisku stāju

2019. gada 25. aprīlis 07:00

370

Vienoties par tikšanās laiku nav vienkārši, jo Andrejam Sisenim ir reta profesija – māju ārsts. Tādi speciālisti Latvijā uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, tātad pieprasīti. Kāda ir šā darba specifika un kādi ceļi uz to veduši, vīrs ar būvinženiera izglītību stāsta labprāt.

Lepojas ar skārņiem un muzeju
Andrejs uzsver, ka profesiju – māju ārsts – augstskolā nemāca, to var apgūt tikai kursos ārzemēs. “Piecpadsmit gadus esmu mācījies Vācijā. Detmoldā sabrauc speciālisti no visas pasaules. Lektori reizi piecos gados var sākt atkārtoties, bet tikšanās ar cilvēkiem, kuri ar to reāli nodarbojas, ir svarīgākas nekā semināri. Iepazīstamies arī ar jaunākajiem materiāliem.”
Izdzirdot, ka mājas mēdz slimot tāpat kā cilvēki, dažam gribas pagrozīt pirkstu pie deniņiem. Tomēr arī namam var piezagties vecuma, infekcijas un saaukstēšanās slimības, kas jādiagnosticē, un tad jāizraksta zāles, norāda Andrejs. Cilvēki, kuri par to agrāk smējušies, jo nav ticējuši, laika gaitā reizes piecas savas mājas fasādi pārtaisījuši. Jo skopais maksā vairākkārt. Speciālistam, kurš jau divdesmit gadu tiek aicināts uz dažādiem vērtīgiem objektiem, ir, ar ko palepoties.
“Liepājā vismaz divus vēlams apskatīt. Mums kopā ar darba vadītāju bija uzdevums perfekti atjaunot Pētertirgu, kas Ulmaņa laikos bija Eiropas skaistāko tirgu simtniekā. Ēka bija novesta tiktāl, ka otrajā stāvā logi ar arkām pēc apmetuma noņemšanas ne uz ko neturējās, smiltiņas bira. Graujošu iespaidu uz ēkām atstāja sāļie jūras vēji, arī ķīmiskā rūpniecība un militāristi. Trīs reizes iepriekš tika mēģināts skārņus remontēt pa parastam, beidzot saprata, ka nav jēgas: vienalga, viss brūk nost. Tagad vajadzētu turēties ilgi.”
Otrs objekts, kas pierāda māju ārsta varēšanu, ir Liepājas muzejs. Andrejs rosina pievērst uzmanību ēkas fasādei, īpaši sētā. Pusotru metru no zemes siena apstrādāta ar speciāliem sanācijas materiāliem. Augstāk izmantoti parastie, jo pilsētas dome pārtraukusi piešķirt līdzekļus. “Var redzēt – kā ar lineālu novilkta līnija, kur darbojas sanācijas sistēma. Virs tās izskatās arvien briesmīgāk.”

Pēctecības un līdzekļu trūkums
Andrejs turpina: “Liepājā izglābtas 30 ēkas, Ventspilī 150 un kādas simts Rīgā. Galvaspilsētā mazāk, jo tur desmit gadu strādāja cits māju ārsts, kurš jau ir Viņsaulē. Žēl, ka esmu pensionārs, aiziešu un manā vietā nebūs speciālistu ne tikai Rietumlatvijā. Mūsu valstī esam tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Specifiskajam darbam vajadzētu būt finansiāli izdevīgam, diemžēl gan domāšana, gan nauda ir tāda, ka, ar to vien nodarbojoties, maizītei gandrīz nopelnīt nevar. 20 jauni cilvēki izmēģināja spēkus, bet pusotra gada laikā visi pameta un aizgāja uz celtniecību: tur nav visu laiku jādomā, toties var nopelnīt daudz vairāk.”
Kā iespējams noteikt mājas diagnozi, ja nams nesaka, kas kaiš? Vispirms speciālists novērtē ēku vizuāli, fotografē, parubina fasādi. Cilvēkam izmēra asinsspiedienu, savukārt māju ārsts ar digitālu aparātu nosaka mitruma līmeni. Vietā, kur tas pārsniedz normu, notiek mājas bojāšanās process. Par laimi, ir materiāli un tehnoloģijas. “Izrakstu injekcijas. Slapjajā vietā ik pa 10 centimetriem urbj caurumiņus, iepilda baltu vielu, tā reaģē ar ūdeni, izveidojot joslu, kas vairs nelaiž iekšā mitrumu. Man kā padomju laikā gatavotam būvinženierim arī tas likās neticami. Otrā nelaime ir brants jeb kaitīgie sāļi – hlorīdi, sulfāti, nitrāti. To dēļ parādās baltie plankumi – izsāļojumi. Jo mitrums pa kapilāriem ceļas augšā, nes līdzi sāļus, kam ir milzīga spēja kristalizēties un graut – salauzt apmetumu, javu, ķieģeli un pat betonu. Ja sāļi mājā ienākuši, ārā dabūt vairs nevar. Pirms gadiem divdesmit tika izgudrota sāļu analīzes sistēma un sanācijas apmetums. Uzmests uz sāļu bojātās sienas, tas žāvē mūri un neļauj sasniegt mitrumu, pie kura sāļi veido kristālus. Speciālas špakteles, apmetums un krāsas ir mājas zāles, un tās strādā! Visiem šiem materiāliem ir jāelpo – jālaiž cauri ūdens tvaiki. Neizdosies “izbraukt pa lēto”. Piemēram, vienai telpai “Hotel Promenade”, kur padomju armija bija turējusi sāli, zviedri bija uzklājuši neelpojošu plēvi. Kas notiek ar augoni, ja uzlīmē plāksteri? Tas vairs nav redzams, bet apakšā notiek briesmu lietas,” salīdzina speciālists un piebilst, ka vācu firmas “Schomburg” materiāli ēku saglabāšanai ir labākie Eiropā, bet, protams, dārgāki.

Piedzīvo salu un trūkumu
Andreja Siseņa mūžs neaizsākās Latvijā, bet 3000 kilometru attālajā Sibīrijā. “Omskas apgabals, Boļšerečenskas rajons, Pustinskas ciems bija vieta, uz kurieni izsūtīja manas mātes ģimeni. Tur mana māte Mirdza satikās ar tēvu Tālrītu. Mamma pirms tam studēja Mākslas akadēmijā, trijos naktī pēc viņas ieradās, lika piecu minūšu būt gatavai. Aizveda uz Tālajiem Austrumiem, nevis uz Sibīriju, kur pārējo ģimeni. Par to, ka manam vectēvam Tadaiķos piederēja vecsaimniecība – 50 pūrvietas, bet omīte bija rajona aizsardžu priekšniece. Pēc tam noskaidrojās, ka “labi cilvēki” bija iekārojuši māju. Mamma ilgi cīnījās, līdz tika pie savējiem Omskā. Tur apstākļi izrādījās sliktāki, un latvieši bieži dzirdēja vārdu “fašisti”. Badā viņi nenomira tāpēc, ka omīte bija aizvedusi desmit cūku māsai, kura iesālīto gaļu ik pa laikam sūtīja.”
Interesanti, ka pašu mājas saimnieku neizsūtīja, bet notiesāja un ielika cietumā. Apsūdzībā bijis rakstīts – neatlaidīgs vācu piekritējs. Liecinieki visu apgāza, un spriedums bija viens gads cietumā, īpašumu konfiskācija un aizliegums atrasties tuvāk par 50 kilometriem no savām mājām. “Uz Sibīriju vectēvam neļāva doties, pēc soda izciešanas norādīja dzīvesvietu – “Upeslīči”, pie Rāvas. Mājā, kas celta no sapuvušiem dēļiem, ziemā telpā bija mīnus divi grādi. Daudzus gadus tur dzīvojām.”
Andreja vecāki diemžēl izšķīrušies, tēvs palicis dzīvot Krievijā un tur arī miris. Ģimenei atgriežoties dzimtenē, Andrejam bijis tikai gadiņš. Neko no Sibīrijas viņš neatceras, tomēr dzejas iemācīšanās krievu valodā padevusies trīs reižu ātrāk nekā latviski. Jau piecu gadu vecumā zēns uz skatuves skaitījis pirmo dzejoli, bet desmit gadu vecumā spēlējis izrādē “Sprīdītis”.
Vaicāts, kādēļ tēvs Latvijā atgriezās tikai pēc nāves, Andrejs atceras dievkalpojumu Grobiņā. Mācītājs teicis zīmīgus vārdus: Dzimtenes mīlestība ir Dieva dāvana. Vai nu tās ir, vai nav. Tēvam nav bijusi. “Viņš, Patērētāju biedrības priekšsēdētājs, ar krieviem taisīja biznesu. Šad tad atbrauca ciemos, bet siltas attiecības mums neizveidojās. Vienmēr mēs bijām visnabadzīgākie, jo 1956. gadā mātei dabūt darbu bija grūti. Viņa strādāja par grāmatvedi ar septiņdesmit rubļu algu.”

Cauri ērkšķiem
Līdzcilvēki, arī latvieši, pret bijušajiem izsūtītajiem izturējušies kā pret zemākiem. “Domāju, ka tas ir IQ līmenis, kas ļauj otru apvainot, izrādot savu pārākumu. Priekšnieks, kurš mammu pieņēma darbā, mazliet riskēja. Ja ne tā, vesela ģimene būtu nomirusi badā. Mātei nepārtraukti nācās darbu mainīt, un man pastāvīgas mājas nav bijušas. Šīs – Bernātos – ir pirmās.”
Andreja un Gundara mamma tikusi pie grāmatvedes darba un dzīvokļa Tadaiķos. Par spīti visām grūtībām, abi brāļi ieguvuši augstāko izglītību: Andrejs, pabeidzot Rīgas politehnisko institūtu, kļuvis par inženieri celtnieku, Gundars – Liepājas pedagoģiskajā institūtā izstudējis par latviešu valodas un literatūras skolotāju. “Alkas pēc izglītības bija iedzimtas. Omīte stāstīja, ka viņai par visu vairāk gribējies mācīties. Toreiz bija tikai divas klases, omīte, prāta ziņā būdama pārāka par citiem bērniem, tika uzreiz otrajā klasē un dabūja mācīties tikai vienu gadu. Viņa adīja cimdus, auda, mana māte sāka studēt mākslu. Padomju laikos darbs bija visiem, un vecākajam brālim Gundaram (piena pārstrādes uzņēmuma “Elpa” vadītājam – red.) bija intuīcija – viņš man ieteica kļūt par celtnieku.”
Kaut cik normāla alga jaunajam speciālistam piedāvāta Nīcā. Sākumā bijis meistars, pēc tam – būvdarbu vadītājs. “Man bija vairāk nekā simts padoto. Piecas sešas būvbrigādes cēla vienlaikus piecus sešus objektus. Mums bija divi gateri, divas krāsotāju brigādes. Uz objektiem braucu ar saimniecībā visvecāko mašīnu– “gaziku”, kas visu laiku plīsa. Vilsons (padomju saimniecības direktors Jānis Vilsons – red.) citu nedeva, jo uzskatīja sevi par vienīgo būvdarbu vadītāju. Beidzot ar lielām mokām atļāva ņemt galvenās agronomes salauzto bulciņvāģi, kas rūsēja tieši uz mēslu kaudzes. Remontēja Pērkonē un uzlika 55 ielāpus. Zināju, ka tiku paņemts tikai dēļ Nīcā notikušās traģēdijas. Ceļot fermu, brigāde uz svaigi uzmūrētām sienām bija uzlikusi paneļus, fibrolītu un turpat apsēdusies pusdienot. Zem paneļiem visi palika. Pēc milzīgā skandāla Vilsons knapi izlīda un vajadzēja kādu, kurš turpmāk būtu atbildīgs. Galvenais kašķis mums bija par to, ka neļāvu šmaukties – ekonomēt cementu. Desmit gadu laikā, ko nostrādāju, uzceltas divdesmit fermas, skola, ambulance un piecas dzīvojamās mājas centrā. Tā kā Vilsons uzskatīja sevi par vienīgo, darba vadītājs viņam bija “tikai tā”. Līdz tam neviens ilgāk par pāris gadiem neizturēja. Es izturēju desmit!”

Sievu nolūko ballē
Kad Andrejam nervi vairs nav turējuši, viņš meklējis darbu Liepājā. “Vilsons, to uzzinot, izsauca pie sevis un teica: draudziņ, tu dzīvo manā dzīvoklī, pamēģini tik aiziet, paliksi uz ielas. Partijas funkcionāri tolaik bija izdomājuši, ka viņiem Latvijā vajag simts privātmājas un uzreiz atklāja konkursu, interesenti varēja pieteikties. Pazīstams Projektēšanas institūta priekšnieks Liepājā man piedāvāja mežonīgā ātrumā uztaisīt četrām mājām piesaisti, dabūju tipveida projektu un paspēju iesniegt komisijai. Banka iedeva kredītu, un uzcēlās ārstu ciematiņš – Samedovs, Olmanis un Vulfs, ko saucu par Kašpirovski, jo viņš strādāja ar
biostrāvām. Mana sieva Valda ir zobārste un joprojām Nīcā strādā.”
Abu iepazīšanās notikusi ballē. Students brīvdienās braucis pie savas omītes, kāds ieteicies, ka Dunalkā ieradīsies skaistas liepājnieces. “Es uz motorollera: jābrauc skaistās meitenes skatīties. Kā ieraudzīju, tā līdz šai dienai dzīvojam. Augustā paliks 41 gads kopš kāzām.”

Pa naža asmeni
Andrejs Sisenis mūspusē zināms arī kā Tautas frontes (TF) grupas pirmais vadītājs Nīcā. “Aptuveni pusgadu pirms TF dibināšanas sabiedrībā sākās rūgšana. Notika sapulce, uz kuru ieradās politiķis Alfrēds Čepānis. Nostāties simtiem cilvēku priekšā man likās ar prātu neaptverami, bet piecēlos un uzdevu Čepānim savai sirdij tuvu jautājumu. Publika ilgi aplaudēja, un pēc tam Dzintars Kudums, kurš tolaik bija Vides aizsardzības klubā, piedāvāja dibināt Tautas frontes grupu.”
Sākumā, kad cilvēki nākuši pieteikties, Andrejs pamanījis viņos padomju sistēmas iedzītās bailes. Jautājuši, vai pašam nav bail. “Pajokoju, ka nav, jo no Sibīrijas esmu atbraucis. Bet īstenībā bailes bija. Visu laiku staigājām kā pa naža asmeni, tomēr Tautas fronte uzvarēja vēlēšanās gan Nīcā, gan rajonā. Augstākās Padomes vēlēšanās pretī Imantam Kalniņam izgāja Vilsons. Kalniņš uzvarēja. Pēc diviem gadiem noliku pilnvaras. Beidzot varēju nebaidīties, kad vakarā zem logiem apstājas automašīna. Mājās sieva un divi mazi bērni, jebkuru nakti varēja atbraukt pakaļ, bet kādam tas bija jādara.”
A. Sisenis tos sauc par izmisuma drosmi. Tautfrontieši gribējuši aizliegt militāristiem Nīcā būvēt raķešu bāzi. “Aizbraucu uz tikšanos ar kaut kādu pulkvedi. Lai iebiedētu, no smagās mašīnas izlēca un rindā nostājās divdesmit automātistu. Sāku uz viņu kliegt: tu, nelieti, zaķapastala, pret savu tautu ar ieročiem esi nostājies! Kamēr viņus neaizvāksi, ar tevi nerunāšu. Pulkvedis saprata.”

Diversija nedrīkst notikt
Citu vakaru pie Siseņu ģimenes mājas durvīm pieklauvējuši divi virsnieki un runājuši draudīgā tonī. Andrejs tāpat devis pretī. Pēc milzīga protesta mītiņa Jūrmalciemā, ko filmējusi Latvijas Televīzija, vietējie pārrakuši ceļu – simboliski nodalot armijnieku nekaunīgo rīcību no tautas. Pārrunās ar militāristiem Andrejs uzdevis retorisku jautājumu: vai tauta ir priekš armijas vai armija priekš tautas? Kad virsnieks atbildējis ar lozungu “armija un tauta ir vienoti”, cilvēki skaļi smējušies. Vietējie atteikušies strādāt ar tehniku, un no Lietuvas atsūtīti četri lielie traktori un ekskavators. “Sāka taisīt vaļņus, ko Vilsons, sirdī it kā būdams par Latviju, vienpersoniski akceptēja. Nevarēdami to ciest, cilvēki naktī pārdūra traktoru riepas. Kad tās sataisīja, vietējie izlaida ārā dīzeļdegvielu, aizdedzināja, un ekskavators sadega. Tolaik biju tiesas piesēdētājs, tāpēc zinu, ka viss Nīcā notikušais tika atzīts par nelaimes gadījumu. Diversija taču nedrīkstēja būt!” atceras bernātnieks.
No TF aktivitātēm viņš atgājis, kad Nīcā ieradies kāds šīs kustības funkcionārs no galvaspilsētas. “Latvija un Tautas fronte viņam bija nulle, lasīja no atvestajiem papīriem, bet uz cilvēku jautājumiem neprata atbildēt. Sapratu, ka ir cauri – Tautas fronte savu ir paveikusi. Jau no paša sākuma Maskava deva norādījumus partijniekiem stāties iekšā un sagraut tautas kustību no iekšpuses. Neizdevās. Toties viņi izdarīja pakalpojumu – nobremzēja ekstremāļus, kuri bija gatavi iesaistīties ar stroķiem,” Andrejs atminas arī Augstākās Padomes balsošanu par latviešu valodu kā valsts valodu. “Gorbunovs mēģināja nobremzēt, lielie Tautas frontes līderi klusēja. Vija Artmane pielēca kājās un izglāba latviešu valodu!”
Siseņu ģimenē izauguši divi bērni. Dēls Uldis pabeidzis programmu viesnīcu biznesā. Meita Agnese Liepājas Universitātē ieguvusi datordizaina un mākslas diplomus. Andrejs iemācījis viņai fotografēt, un meitai jau bijušas trīs fotoizstādes. Atverot www.nica.lv , redzama fotogrāfija ar jūru un sauli – tā viņas. Jau studiju laikā jauniešiem ieteikts darbu savā specialitātē meklēt ārpus Latvijas. Agneses diplomdarbs ir grāmatiņa “Norvēģu teikas un pasakas”. Vēlāk meitene internetā iepazinusies ar norvēģi, apprecējusies un pašlaik dzīvo Norvēģijā.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ar drosmi un pilsonisku stāju

Kategorijas