Priekulnieki viesojas pie spāņiem un otrādi

2019. gada 3. maijs 07:00

628

Priekulnieki viesojas pie spāņiem un otrādi

Pēdējos gados arvien populārāka kļuvusi skolēnu un studentu apmaiņas programma “Erasmus”. Tā ir iespēja pārstāvjiem no Eiropas Savienības dalībvalstīm doties pieredzes apmaiņā uz kādu citu valsti, lai iepazītu tās tradīcijas, kultūru un redzētu, kā norit mācību darbs citās skolās Eiropā. Šādu iespēju izmanto arī Priekules vidusskola. Šajā pavasarī priekulnieki viesojās Spānijas pilsētā Seviljā, bet nu arī paši uzņēmuši savus spāņu draugus.

Pūļu vērta pieredze
Galvenā apmaiņas programmu projektu kūrētāja Priekules vidusskolā ir angļu valodas skolotāja Zaiga Strelēviča. Viņa atzīst, ka jāiegulda daudz laika un enerģijas, lai izstrādātu projektu un pieteiktu dalību “Erasmus+” apmaiņas programmai, taču tas ir to vērts, jo paver ļoti plašas iespējas skolēniem un arī pedagogiem. “Jālepojas, ka mums skolā ir tādi pedagogi, kuri ir tik uzņēmīgi un velta savu brīvo laiku,” uzsver skolas direktore Irina Tiesnese. Šā gada projekts bijis veltīts mūzikai, dejai un mākslai. Šajā gadā apmaiņas braucienā devušies 6.–7. klašu audzēkņi, kā arī desmitās klases skolniece Elizabete Lendele, kura uzvarēja projekta logotipa konkursā. Priekulnieki no 1. līdz 7. aprīlim viesojās Spānijas pilsētā Seviljā un dzīvoja viesģimenēs.
“Apmeklējām skolu, dažādas nodarbības, mācījāmies flamenko, sportojām, bijām ekskursijā,” par piedzīvoto Spānijā stāsta Z. Strelēviča. Viņa atzīst, ka bērni ar viesošanos šajā valstī bijuši ļoti apmierināti. Spāņu ģimenes, pedagogi un vienaudži par priekulniekiem teikuši tikai to labāko, īpaši slavējuši viņu angļu valodas zināšanas. “Viņi brīnījās, ka ar tik mazu stundu skaitu – trīs nedēļā – var tik labi iemācīties,” priecājas Z. Strelēviča. Spānijā skolēniem esot četras angļu valodas stundas dienā un ne visiem izdodoties valodu iemācīties tik labi kā Priekules vidusskolas audzēkņiem.

Mājās braukt negrib
Daļai Priekules skolēnu brauciens bijis īpaši satraucošs, jo lidojums ar lidmašīnu piedzīvots pirmoreiz dzīvē. Lai gan lidojums aizritējis veiksmīgi, sēsties lidmašīnā otrreiz un doties mājup vēlējušies ne visi priekulnieki. Izrādās, tas gan nav bijis saistīts ar bailēm no kārtējā lidojuma, bet vēlēšanos Seviljā uzkavēties ilgāk – tik ļoti skolēni pieķērušies saviem spāņu vienaudžiem un viņu ģimenēm. Arī 6.b klases audzēknis Eduards Egle. To zina teikt viņa mamma Daiga Egle, kura atzīst, ka iespējas, kas šodien tiek piedāvātas skolas vecuma jauniešiem, brīžiem liekas pat neaptveramas. Savulaik par iespēju kopā ar klasesbiedriem doties uz ārvalstīm un dzīvot vietējo ģimenēs varēts vien sapņot. Taču viņas dēlam bijusi šī lieliskā izdevība, par ko, protams, liels prieks gan pašam, gan ģimenei.
Z. Strelēviča pastāsta, ka Spānijā priekulniekiem tikusi dota iespēja vairāk laika veltīt Seviljas iepazīšanai un dažādām aktivitātēm, mācību darbam pievēršoties mazāk. Tomēr skolotāja spriež, ka pabūt citā vidē, redzēt, kā cilvēki dzīvo citur, un iespēja bagātināt savu redzesloku vien ir ko vērta. D. Egle tam pievienojas. Viņa savu dēlu raksturo kā drošu un komunikablu arī ikdienā, tomēr atzīst, ka šādi braucieni vēl vairāk bērnos nostiprina šīs īpašības. Priekulniekiem bijusi iespēja aplūkot pasaulē lielāko koka būvi, ko spāņi dēvē par la seta jeb sēni, jo konstrukcija ar vairākiem labirintiem un ejām nudien vizuāli līdzinās sēnei. Izrādās, ka konkrētā būve ir Spānijā modernākais atpūtas un tirdzniecības komplekss “Metropol Parasol”. Par tā apskati bijuši sajūsmināti gan skolēni, gan pedagogi.

Ņem pretī visu piedāvāto
“Tie paši, kuru ģimenēs dzīvoja priekulnieki, tagad dzīvo pie mums,” norāda Z. Strelēviča. Liels bijis priekulnieku un spāņu atkaltikšanās prieks. Spāņu skolēni kopā ar divām pedagoģēm Priekulē ieradušies naktī no svētdienas uz pirmdienu, 22. aprīli, bet prom devās piektdienas, 26. aprīļa, vakarā. Projektā, kurā iesaistīti deviņi priekulnieki, piedalījušies 11 spāņu skolēni. Līdz ar to divās priekulnieku ģimenēs dzīvoja pa diviem spāņiem. Izrādās, ka cittautiešiem esot ļoti liela interese par iespēju kādu laiku mācīties un dzīvot Latvijā. Egļu ģimene pie sevis uzņēmusi spāni Ričiju, kura ģimenē dzīvojis viņu dēls Eduards. D. Egle, kura pati angliski nerunā, teic, ka dēls Ričija viesošanās laikā viņai bijis vislielākais palīgs, jo varējis tulkot un būt par starpnieku savstarpējā komunikācijā. Mamma brīnījusies, cik viegli un labi dēlam izdodas angliski komunicēt ar jauniegūto draugu. D. Egle teic, ka viņai cittautiešu uzņemšana ģimenē nav nekas svešs. Pie viņiem ik pa laikam ciemojas arī zviedru draugi. Tomēr bažas bijušas par to, vai Ričijam pieņemama būs dzīvošanas vide, apstākļi un vai ģimene spēs jaunieti pienācīgi izklaidēt. Taču izrādījies, ka spāņu skolēni, lai gan mācās privātskolā un nāk no gana turīgām ģimenēm, ir pavisam vienkārši, atvērti un ļoti draudzīgi.
To apliecina arī Z. Strelēviča, pastāstot, ka liels pārsteigums un interese spāņiem bijusi par Lieldienu olu krāsošanu, ko Otrajās Lieldienās piedāvājuši priekulnieki. Spāņu skolēniem šķitis patiesi apbrīnojami, ka Latvijā nostiprinājusies tradīcija, kura paredz olas krāsot, vārot tās sīpolu mizās un rotājot ar dažādiem dabas materiāliem.
Skolotāja smejot atklāj, ka spāņiem diezgan raiti veicies arī ar latviešu valodas apgūšanu. Kāds spāņu skolēns visus pārsteidzis, pasakot: “Man garšo pončiki.” Tos viņš degustējis priekulnieku kopējā piknikā.
Ričijs no rītiem Egļu ģimeni sveicinājis, sacīdams: “Labrīt!” Viņa priecājas, ka zēna vizītes laikā arī pati būs apguvusi vismaz pāris frāžu spāņu valodā. Viena no pirmajām, ko iemanījusies pateikt, bijusi “liels paldies” jeb “muchas gracias”.

Vērtē pozitīvi
Gan Priekules vidusskolas direktore, gan angļu valodas skolotāja atklāj, ka lieliski izdevusies arī viesošanās Priekules Mūzikas un mākslas skolā. Pedagogi izrādījuši spāņu skolēniem savas telpas un pastāstījuši par muzikālo izglītību Priekulē. Pēcāk savus muzikālos talantus atrādījuši gan Priekules, gan Spānijas skolēni. Īpašu sajūsmu raisījusi skolnieces Keinas Parkas (Kaeun Park) klavierspēle. I. Tiesnese atzīst, ka no Dienvidkorejas nākušo meiteni noteikti var dēvēt par brīnumbērnu, jo klavierspēlē ir īsts virtuozs. Keina teic, ka bijis liels prieks šeit uzstāties un vēl lielāks prieks par silto uzņemšanu. Viņa Priekulē ieguvusi daudz draugu, un laiks kopā ar viņiem visvairāk palikšot atmiņā no šā brauciena. Keina stāsta, ka vienlīdz labi jūtas savās mājās Seviljā un Priekulē, vērtējot, ka cilvēki abās pilsētās ir jauki, pretimnākoši un atvērti.
Taujāta, kas visvairāk piesaistījis un paticis Priekulē, Keina stāsta: “Man patīk šejienes daba. Seviljā gaiss ir piesārņots, netīrs, bet šeit tas ir tik svaigs. Katru rītu, izejot ārā, var ieelpot svaiga gaisa malku.” Meitenes vēlmi doties uz Latviju ļoti atbalstījuši viņas vecāki, sacīdami, ka tā meitai būs lieliska pieredze. Viesģimenē viņa jutusies gaidīta un aprūpēta: “Viņi ir tik jauki! Es pie viņiem jūtos ļoti ērti.”
Arī Ričijs stāsta, ka Egļu ģimenē juties ļoti labi. Par lielāko piedzīvojumu viņš atzīst iespēju ar viņiem kopā doties uz Liepājas Olimpiskā centra SPA. “Man ļoti patīk Priekules skola, jo tā ir ļoti liela un pavisam citādāka nekā mūsu skola Seviljā.” Puisis uzsver, ka viņam ļoti patīk lielā atšķirība starp abām pilsētām. Priecējis fakts, ka Priekule ir neliela pilsēta ar maz veikaliem, bet daudz iespējām atpūsties dabā. Spānis atzīst: Priekules iepazīšana viņam tuva arī tādēļ, ka katra diena pavadīta ļoti aktīvi un bijusi iespēja redzēt un apgūt daudz ko jaunu. Ričijs vienaudžus no Priekules dēvē par jautriem, jo viņiem saskanējis humors un bieži bijusi iespēja kārtīgi izsmieties.

Priecīgi arī pedagogi
No Spānijas atbraukusī skolotāja Rozija Ernandesa (Rosie Hernandez) līdzīgi Priekules pedagoģēm uzsver, ka šādi apmaiņas braucieni ir lieliska iespēja tieši skolēniem. “Viņiem ir iespēja redzēt citu kultūru, pieredzēt kaut ko atšķirīgu no iespējām, ko piedāvā tādas lielas pilsētas kā Sevilja. Viņi nāk no privātskolas, tādēļ viņiem šī ir pavisam cita pieredze. Viņiem te ļoti patīk, un es domāju, ka ir ļoti labi, ja bērniem ir iespēja redzēt, ka ne visi ir tādi kā viņi, ir iespēja pierast pie citāda ēdiena, citādiem sporta veidiem, cita veida ēkām.” Kā pedagoģe R. Ernandesa novērtē iespēju vērot, kā noris mācību darbs citās skolās Eiropā. Viņa smaidot atklāj, ka gan skolēniem, gan pašai bijis viegli adaptēties Latvijas klimatam, jo Priekulē viņus sagaidījuši brīnišķīgi laikapstākļi. “Mums ļoti paveicās, mēs domājām, ka šeit būs auksts. Bet šeit ir saulains un fantastisks laiks.”
Gan bērni, gan pedagogi bijuši ļoti apmierināti ar dzīvošanu viesģimenēs, jo visur jutušies laipni uzņemti un īpaši lutināti. Prieks esot arī par iespēju padzīvot lauku vidē. “Mūsu skola ir pašā Seviljas centrā, kur ir liels piesārņojums, daudz trokšņu – tā ir liela atšķirība starp vidi šeit.”
Stāstot par saviem iespaidiem, R. Ernandesa teic, ka jutusies patīkami pārsteigta, redzot, ka, par spīti tam, ka Priekule ir neliela pilsēta, tā spēj funkcionēt un piedāvāt līdzvērtīgas lietas lielajām pilsētām. Tāpat spāņu pedagoģi pārsteidzis priekulnieku augstais angļu valodas zināšanu līmenis. “Tas ir iespaidīgi!” priekulniekus uzteic R. Ernandesa. Vaicāta, kā veicies, izrādot priekulniekiem dzīvi Spānijā, viņa atzīst, ka skolēni uzvedušies ļoti labi, izrādījuši lielu entuziasmu un bijuši enerģijas pilni. “Viņiem patika pilsētas apskate, flamenko mācīšanās, viņi ar visu bija ļoti apmierināti. Bija prieks redzēt, ka viņi izbauda iespēju iepazīt mūsu kultūru.”

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Priekulnieki viesojas pie spāņiem un otrādi

Kategorijas