Laime – dzīvot un strādāt kopā

2019. gada 3. maijs 07:00

980

Gunārs un Dzidra Grīnbergi ir kopā no studiju gadiem un romantikas dzirksti nav pazaudējuši. “10. martā dzimušo augs ir forsītija, savukārt 29. februāra bērnu – dzirkstelīte. Bet vismīļākā puķe ir man blakus,” to sakot, Gunārs sirsnīgi paskatās uz dzīvesbiedri. Bieži vien abi sēžot piebūvē, lai vērotu, kā krīt sniegpārslas vai lietus lāses.
Sarkanu tulpju klājiens, forsītija kā dzeltens mākonis, prasmīgi kopts mauriņš ar perfekti iezīmētām kontūrām. Un bez sūnas pazīmēm?! Kā gan citādi: abi taču esam biologi, nosmaida Grīnbergi. Mājiņu Liepājā viņi sauc par savu no 1976. gada, un dārzs šeit nav tikai smukumam.
2011. gadā, kad Nīcas vidusskolas direktors Gunārs Grīnbergs beidzis darba gaitas, kolēģi viņam sagādājuši pārsteigumu – gleznu, kurā redzama skolas ēka un viņa kabineta logi. “Un šī ir simboliska skolas atslēga – lai jebkurā brīdī varu ierasties. Esam tur vienmēr, kad kolektīvs aicina uz pasākumiem, arī pie mums kolēģi atbrauc, sveic svētkos un jubilejās.”
G. Grīnbergs paralēli strādājis par bioloģijas skolotāju, un skolēni viņu aizvadījuši ar kolāžu, kurā ierakstīti novēlējumi un pateicības vārdi.

Darbu iepazīst mazotnē
Kara laikā Gunāra ģimenei nācās slēpties, un zēns šo pasauli ieraudzīja Piltenē. Viņa tēvs un tēva brālis bija liepājnieki, pabeidza Liepājas 1. ģimnāziju. Tēvs izstudēja agronomiju un bija bioloģijas skolotājs, arī tēva brālis visu mūžu strādājis par pedagogu 5. vidusskolā.
“Saviem vecākiem bijām seši bērni. Pagājušogad Kuldīgā noorganizētajā dzimtas saietā četrdesmit divas galviņas saskaitījām, vēl visi nebija ieradušies” Gunārs ar pateicību piemin vecākus Veltu un Andreju, kuri no mazotnes radinājuši pie dažādiem darbiem, jo tēvs bijis vienīgais pelnītājs. Bērni iemācījušies ravēt, piedalījušies kūtsmēslu talkā, ar izkapti pļāvuši un sienu vākuši.
Zlēkās Gunārs dzīvojis, līdz iestājies Kazdangas tehnikumā, kur izmācījies par agronomu. Tūlīt pēc tam uzsācis studijas Lauksaimniecības universitātē. Neklātienē, jo piestrādājis par skolotāju Sieksātē. “Turpināju, arī iesaukts armijā Tālajos Austrumos. Es, karavīrs, nokrāmēju grāmatas uz tumbočkas un mācījos. Atgriezies no dienesta, nedēļas laikā nokārtoju ieskaites un eksāmenus par visu kursu. Augstskolu beidzu kā diplomēts agronoms un pēc tam Rīgas Pedagoģiskajā universitātē ieguvu maģistra grādu pedagoģijā un skolu vadībā.”
Dzidras bērnība pagājusi laukos Neretā, tagadējā Aizkraukles novadā. Mācījusies Pilskalnes pagasta pamatskolā, pēc tam Neretas vidusskolā. “Mums bija lieliska bioloģijas skolotāja un ārkārtīgi labi iekārtots izmēģinājumu lauciņš, kur iepazīt dažādus augus, arī no ievestos. Siltumnīciņā bija tomāti, ko tolaik neviens mājās neaudzēja. Mācoties 11. klasē, strādāju par ķīmijas laboranti un pēc tam iestājos Lauksaimniecības akadēmijā – lai studētu agronomiju.”

Apprecas pa kluso
Vidzemniece stāsta, kā mežkopības prakses laikā otrajā kursā iepazinusies ar likteņa izredzēto: “Praksē kā jau praksē. Puiši mūsu istabiņā naktī ielaida ežus, un mēs nevarējām saprast, kas tur pukst un gāžas. Ar Gunāru apprecējāmies, vēl būdami studenti. Pa kluso – mēs un ievedēji. Noslēpums tas īsti nebija, jo jaunākais brālis Juris izspiegoja, ka divatā atpūšamies teltī pie Ventas.” Kā saucies restorāns Bauskā, kur notikušas pieticīgas kāzu svinības, abiem izkritis no prāta. Toties romantiskais brauciens uz motocikla pie vecākiem iespiedies atmiņā. Jo motocikls “Kovrovec” bijis interesants – lāgiem nav darbojies. Gunārs turpina: “Spiežu gāzi, slāpst nost. Puikas ar velosipēdiem mūs apdzen un smejas. Man nervi neizturēja: ka nav, lai nav! Moci iegrūdu grāvī un gāju prom. Dzidra braucamo vilka ārā, un es atgriezos. Vēlāk gudrinieki visu ko sastāstīja, pat jaunu motoru ielika, bet izrādījās, ka tikai izpūtējs aizsērējis.”
Bioloģijas skolotāja darbu pamatskolā Gunārs Rāvas pamatskolā bija dabūjis pēc dienesta armijā, nu tam klāt nāca neapmaksāti mācību pārziņa pienākumi. “Tas ir ūnikums – pildīt amatu sabiedriskā kārtā. Bija jāiet pie skolotājiem hospitēt stundas, jābrauc uz semināriem,” atceras G. Grīnbergs. Dzīvesbiedre turpat pasniegusi bioloģiju un ķīmiju un, protams, kopā ar skolēniem rosījusies mācību izmēģinājumu lauciņā. Kad G. Grīnbergs aicināts par Rāvas pamatskolas direktoru, atteicies. Toties piedāvāta algota mācību pārziņa vieta Rucavas vidusskolā, apmierinājusi.
Ģedimina Salmiņa vadītajā mācību iestādē G. Grīnbergs mācījis bioloģiju un ķīmiju vidusskolā, savukārt Dz. Grīnberga šos priekšmetus pamatskolas klasē. Ar abu jauno speciālistu entuziasmu ticis nolīsts līdums, lai skolai iekārtotu jaunu mācību izmēģinājumu lauciņu.

Sniegbaltīte un Princis
Pēc četriem gadiem Grīnbergi nonākuši Nīcā, kas piesaistījusi uz 35 gadiem. Kad Gunāram piedāvāts darbs Liepājas rajona Izglītības nodaļā, viņš sākumā izvairījies, beidzot piekritis pamēģināt, bet pēc gada pārliecinājies, ka vadošais darbs nav pie sirds. “Es jau zināju šo situāciju, kā Izglītības nodaļas vadītājs Nīcas vidusskolas direktora vietā nevienu neņēmu, tāpēc varēju atgriezties. Skolas piebūve ir manis izlolota.”
Par abu pedagogu īpašumu kļuvis no onkuļa mantotais namiņš Otaņķu ielā Liepājā, un viņi katru rītu agri uz turieni devušies ar autobusu. Vakaros, kad savus mācību priekšmetus pasnieguši arī vakarskolas konsultāciju punktā, mājās atgriezušies stundu pirms pusnakts. Tā kā Dz. Grīnberga bioloģiju un ķīmiju pasniegusi Nīcas vidusskolā un Liepājas medicīnas skolā, dēliem Mārim un Arnim nācies būt patstāvīgiem.
Tādus pedagogus, kuriem darbs ir sirdslieta, bērni ciena un atceras. Skolotāja Dzidra ar klasi reiz devusies ekskursijā ar nakšņošanu Lietuvā. Vienai ar deviņpadsmit jauniešiem gana neērti, tāpēc aicinājusi piebiedroties vīru. “Gunārs atbrauca, kad jau cēlām teltis. Savējo mazliet tālāk sāka celt kāds vīrs garos gumijas zābakos, lietusmētelī ar kapuci uz galvas. Bērni neatpazina. Viens no manējiem bija gatavs iet un teikt, lai onkulis dodas prom. Sāku smieties, un tikai tad atklājās, ka svešais ir Gunārs.”
Pieminēšanas vērts ir Nīcas vidusskolas direktora panākums: aptuveni puse no pedagogiem – sešpadsmit – bijuši vīrieši. G. Grīnbergs centies, lai viss skolas kolektīvs jūtas labi, tāpēc izgudrojis jautras epizodes svētku svinēšanai. Starptautiskajai Sieviešu dienai vīrieši gatavojušies laikus. Par gaidāmo gulbīšu deju zinājusi vienīgi direktora sieva, jo sašuvusi baltas kleitiņas no marles un čībiņas. Kad sapucētie vīrieši plivinājušies skolotāju ballītē, kolēģes bijušas sajūsmā. “Citreiz vīrieši demonstrēja dāmu modes, arī vešiņu. Gunārs ar parūku bija vadītājs, viņam uztaisīju garos kleitu ar vienu plecu pliku, bet cienījams skolotājs Brancītis demonstrēja… bikini. Par krūšturīti ar rozēm zālē sēdošās smējās, gar zemi krizdamas,” Dzidras kundzei grūti stāstīt nopietni.
Vēl pērn turpinājusies direktora G. Grīnberga iedibinātā “Gunārbalva”, kas saistās ar tematiskiem konkursiem pēdējā mācību dienā pirms Ziemassvētku brīvdienām. Žūrijas uzdevums – izvērtēt priekšnesumus, noteikt labāko klašu grupā un pasniegt dāvaniņu. “Reiz īsā ludziņā piedalījāmies arī mēs. Viņa – Sniegbaltīte, es – princis zeltainā apmetnī. Kad ar skūpstu pamodināto princesi paņēmu uz rokām, zālē bija ovācijas.”
Uzvedināts uz jautrām atmiņām, Gunārs pastāsta vēl kādu 8. Marta pārsteigumu: “Stundas novadīja vīrieši. Visām Nīcā dzīvojošajām skolotājām liku gaidīt mājās, bet kolēģēm no Liepājas bija jāsapulcējas “Ārītēs”. Kad cilindru galvā cauri ciemam karietē braucu pakaļ dāmām, pagasta sievietes sauca, ka arī viņas gribētu tā pavizināties.”

Kapteinis un junga
2006. gadā skolotāja Dz. Grīnberga beigusi pasniegt mācību priekšmetus, bet turpinājusi Nīcā darboties ar mazpulcēniem un kā laborante palīdzēt dzīvesbiedram sagatavoties stundām.
“68 gadu vecumā izlēmām, ka pienācis laiks atpūsties. 2011. gada pavasarī aizgāju pie pašvaldības vadītāja Agra Petermaņa, teicu, ka pietiek, un lūdzu vēl nepubliskot. Kolektīvam paziņoju jaunā mācību gada pirmajā sēdē. Ja mēs vairs nestrādātu un skola būtu deguna galā, varbūt būtu sāpīgāk,” spriež G. Grīnbergs un, skatoties uz sieviņu, piebilst: “Man ir laimējies būt kopā ar iniciatīvas bagātiem, sirsnīgiem un gudriem cilvēkiem. Par mūža laikā paveikto nav
kauns. Varbūt vienīgi ar aizņemtību savai ģimenei nodarījām pāri. Kamēr biju direktors, nevienu gadu nevarēju pilnībā izmantot atvaļinājumu. Skolotāji jūnijā iesaistījās ražošanas brigādēs. Skolēni tika pieskatīti, stādot un ravējot, varēja nopelnīt naudiņu un brīvpusdienas. Pašlaik skolā strādā daudzi no mūsu bijušajiem audzēkņiem, dažs kļuvis par veiksmīgu zemnieku.”
25. jūlijā Grīnbergu tandēms atzīmēs 49. kāzu gadadienu. Dārzs nav viņu vienīgais hobijs. Gunārs ilgus gadus bijis mednieks Rucavas kolektīvā, abiem joprojām patīk zvejot. “Kapteinis un junga ar motorlaivu vasarā regulāri brauc ezerā. Seklākās vietās junga stumjas ar airiem, arī murdus pārbauda,” tā Dzidra.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Laime – dzīvot un strādāt kopā

Kategorijas