Mātes dēls

2019. gada 3. maijs 07:00

Šo grēcīgo pasauli ar savu klātbūtni pirmo reizi iepriecināju augusta beigās, kad lauku mājās flokši ziedēja un dārzos nogatavojās baltie dzidrie āboli – 24. augustā pulksten 11.00.
Radi un kaimiņi nāca apbrīnot ģimenes pastarīti un mēģināja noteikt, kurā tad īsti esmu atsities – tēvā vai mātē. Viens teica, ka pēc kaimiņmāju saimnieka, cits – esot līdzīgs mātes brālim Frīdim, kurš tādā vecumā arī esot bijis liels vēkšis, vēl kāds apgalvoja, ka dažas pazīmes skaidri un gaiši sakrītot ar tēvu, vienīgi ūsu vēl neesot, tomēr viskategoriskāko spriedumu deva mātes vecākā māsa Mīle: “Pa visu gvaltu to zeperi grib kādam citam pierakstīt, bet tas taču mātes dēls kā izplēsts. Ka es jums saku!”
Tik cietai un stingrai domai neviens pretim nemēģināja runāt. Vienalga, pēc kāda ģīmja un līdzības, ka tik sveiks un vesels un, Die`s dotu, būtu pie pilnas saprašanas! Tā arī palika uz visiem laikiem – mātes dēls!

Vesels bija, un saprašana arī nebija smādējama. Tomēr tēvs un māte, kā jau visi vecāki šādās reizēs, bija kā uz augšu pasisti un dzīvoja stingrā pārliecībā, ka nu beidzot pasaule ir aplaimota ar ilgi gaidīto brīnumbērnu. Katra kustība, katrs smaidiņš un arī pirmās artikulētās skaņas bija tik izteikti ģeniālas, kādas nebija novērotas nevienai citai dzimušai būtnei.
Paskrienot notikumiem priekšā, jāatzīst, ka vēl skolas gados mani uzskaitīja par apdāvinātu. Te jāpiemetina, ka runa ir par garīgu apdāvinātību, nevis tādām mazvērtīgām laicīgām dāvanām kā mašīnītes, lelles, māla pīlītes, krāsaini stikliņi, jājamie zirdziņi un citas mantas, ko kodes un rūsa samaitā pārliecīgi ātri. Garīgai apdāvinātībai ir tikpat kapitāla vērtība kā pašai bērnībai un jaunības gadu bagātībai.
Jā, nepieklājīgi reti mani apdāvināja vārda, dzimšanas un citās atzīmēšanas cienīgās dienās, un varbūt tieši tāpēc no manis iznāca parastais cilvēciņš. Ne par matu labāks kā daudzi citi pelēkie zvirbuļi, kuri bariem pildīja un turpināja pildīt vecās planētas telpu. Dzīve bez lielām pūlēm pierādīja, ka mani priekšteči ļoti tālā senatnē tomēr nav vis eņģeļi, kā vecāki to cerēja, bet gan visparastākie mērkaķi. Bēdīgs secinājums, bet pagaidām atgriezīsimies rožainajā bērnības piesaulītē.

“Cisss” bija viens no pirmajiem vārdiņiem, ar ko man nācās sastapties, kas liek saprast, ka šajā pasaulītē pastāv ne tikai vieni vienīgi prieki, bet arī kaut kāda kārtība, aizliegumi un visu te nevarēs ķert un ņemt, ko acis ierauga un prāts iekāro.
Jau no pirmām dienām tiku virzīts uz stingru mērķi: mazāk kustēties, toties vairāk ēst. Mani tik rūpīgi tina, ka rociņas notirpa un turpmākos gadus bija jāpielieto liela piepūle, lai šo mērķi... apgrieztu otrādi.
Kad pirmais izbīlis un rašanās prieks bija manāmi apsīcis, mannā biezputriņu un auzu pārslu tumju veselīgā iedarbībā biju krietni apvēlies, mana priekšgājēja – māsa, kura pasaules izzināšanā bija guvusi ievērības cienīgus panākumus – aizslēpās aiz krāsns stūra un koķetīgi aicināja: “Uzmeklē mani!” Mana dzīves pieredzīte bija tikai pāris mēnešus veca. Par daiļā dzimuma viltībām, izaicinājumiem un kārdinājumiem man nebija vēl nekāda interese radusies, un tāpēc šādam priekšlikumam atbildēju ar kārtējo slapjumu gultā.

Mani “saķēra” vecmāte Maiga Pizika, un viņa droši vien bija pirmā, ko šaisaulē ieraudzīju. Nē, tieši šo brīdi neatceros, bet manu saņēmēju iepazinu tikai pēc vairākiem gadiem, kad slimība mammu pie gultas spieda. Kad es slimoju, mani kopa mamma, bet, kad viņai zuda veselība, tad nebija, kas viņu kopj, jo tēvs strādāja uz dzelzceļa dažkārt dienu un nakti. Palīgā aicināja Maigu. Pamazu, palīku vecenīti, kura klusi kā liega vēsmiņa pa grīdu slīdēja un no kuras izstrāvoja kaut kādas neredzamas, bet stipras zāles, kas cilvēkus veselus darīja.
Viņas smaids, maigā balss, rokas pieskāriens bija kā dziedinošs spēks vājiniekam. Pat vārds viņai bija īsti piemērots – Maiga. Viņa prata ar vārdiem ārstēt, iedvest ticību, viņas klātbūtnē radās ticība slimību pievārēt. Un patiešām – pēc pāris dienām tā arī notika. Kad slimība bija padzīta drošā attālumā, viņa ilgāk pie slimnieka neuzturējās.
“Es ta` nu akanās tecēšu tālāk. Reče, Poļu māju saimniece Anna jau tāda kupla staigā, jāiet tagadiņās tai palīgā.”
“Maķenīt jau varēji acapūsties, kur ta` nu tā jārikšo? Vai ta` pasauli uz renti esi paņēmusi, vai?” māte vēl mēģināja atrunāt.
“No miega maizi necepsi,” Maiga atteica, savāca savu nelielo pauniņu, paņēma pieticīgu samaksu un prom bija.
Viņa bija aizrunāta mēnešiem uz priekšu. Vai nu visā pagastā aprūpējamo trūka. Te kāds dzima, te mira, te smaga slimība sīkstos lauku vīrus un stiprās sievas viegli gar zemi gāza, un Maiga kā pelēka lauku irbīte tecēja viegliņi, viegliņi no vienas sētas uz citu. Pa četriem pagastiem vienīgais ārsts dzīvoja tālu. Ne visiem bija zirgs ārsta atvešanai. Tāpēc palīgā aicināja labsirdīgo Maigu. Viņa vienmēr atradās tur, kur izšķīrās cilvēku likteņi. Sievas toreiz dzemdēja mājās, un Maiga “ķēra” vienu cilvēciņu pēc otra. Liekas, ka viņa “saķērusi” visu Kalētu un tuvāko pagastu vairākas paaudzes un dzimušie laimīgi izauga, mātes veselas kļuva. Maiga piedzīvoja garu mūžu, un viņas kapa piemineklī stāv iekalts ļoti vajadzīgs, mīļš un svarīgs vārdiņš – vecmāte.

“Nu, re, kāds brangs puišelis izsprucis. Apaļš kā pūpols,” Maiga pēc gadiem, mani ieraugot, izrādīja neviltotu prieku, ka ar savu gudro padomu, maigo roku un mīļo sirdi spējusi atvērt kādam durvis uz dzīvi šaizemē. Viņa noglāstīja manu “arbūzu” un labsirdīgi ieknieba augšstilba muskuļos: “Nu, paskat, kas par ikriem!”
Es ātri parāvu kāju nost, ka neizspiež ārā. Biju redzējis, ka tēvs pārnes noķertu līdaku un dažkārt no zivs varēja izspiest sīkas dzeltenīgas lodītes – ikrus vai tādu baltu pienam līdzīgu šķidrumu. Arī žāvētām reņģēm bieži bija ikri – garšīgi. Tādi laikam ir arī manos stilbos, un sāku bažīties, ka tos varētu izspiest un mana kāja kļūtu tieva kā miets.
“Kad es nārstošu?” pēc pāris dienu apdomāšanās es mātei pavaicāju.
“Kad paaugsies,” māte ātri un nopietni – bez apdomāšanās – atbildēja. Tik droša un lietišķa atbilde mani nomierināja, bet tās īsto jēgu apjautu tikai tad, kad patiešām biju krietni paaudzies. Ikru muskuļus tomēr laiku pa laikam aptaustīju un nesteidzoties gaidīju, kad pienāks mans nārsta laiks, kad es kā nēģis gar akmeņiem berzīšos.

Tikko spēju parāpot pa grīdu, tā parādīju spilgti izteiktas tīrības izpausmes, kas diemžēl turpmākos gadus manāmi apsīka, bet pagaidām es palīdzēju mātei uzturēt dzīvoklī tīru grīdu. Uzlasīju visas skaidiņas, drupačiņas, pat vissīkākos gruvesīšus, sprāgušas mušas ieskaitot, un iečapstināju māgā. Māte tik paspēja iesaukties: “Ko tu tur atkal ņammā?” un, pieskrējusi klāt, pavēra mutīti, bet tur vairs nekā nebija.
“Pē! Unnis! Nu jādod pa dupsi!” bet, tā kā dupša došana tika atlikta no reizes uz reizi, tad nesodīti varēju turpināt interesantos aptīrīšanas darbiņus. Tādu pašu ceļu aizgāja arī melnumiņi, ko pirms gulētiešanas rūpīgi izkņubināju no kāju pirkststarpām.
Reiz mātei nejauši no zāļu kastītes izbira uz grīdas vesela sauja dažādu zāļu ripiņu. Ļoti čakli metos mātei palīgā salasīt, veikli bāžot savā “kastītē”. Māte nez kāpēc nelabi iekliedzās un iebāza man pirkstu mutē, bet tur kā parasti nekas ilgi neuzturējās. Tukšs!
Māte neatgāja vairākas stundas no manas gultiņas, kurā es omulīgi smaidīju un mētāju resnās kājeles, gaidīdama, kas ar mani notiks, īsti nezinot, cik un kādas tabletes esmu ieņēmis. Nenotika nekas! Laikam biju notiesājis tikai dažas māsas cērmēm paredzētās tabletes. Profilaksei!
Mūsu ģimenē audzināšana netika veikta pēc pedagoģijas smalkajām receptēm, tāpēc netika lietoti tik maigi vārdi kā “čurkstīt”, “puksīt” un citi, bet lietas tika sauktas daudz saprotamākos vārdos. Arī cukurūdeni nedeva ninnāt un baldriāņu pilienus uz cukurgabaliņu nepilināja, kad sirdi satrauca negaidīti pārdzīvojumi. Tēvs allaž uzskatīja, ka siksna ir iedarbīgāka par cukurgabaliņu. Es gan tā nedomāju, bet manas domas tādās reizēs vērā neņēma.

Šāda smalkjūtība nebija par traucēkli, lai es izveidotos par “smuku puišeli”, kā atzina ne tikai Maiga, bet arī daudzas citas tantes, kas ciemojās pie mammas un pie kurām mēs gājām ciemos. Tā teica arī daži onkuļi – ne tikai tad, kad iedzēra šņabi un, kā parasts, sāka lielīt visus pēc kārtas, kas tobrīd atgadījās tuvumā, bet arī tad, kad bija skaidrā prātā, un to vairs par joku uzskatīt nevarēja.
Nē, tas nebija teikts tāpēc, lai iztaptu mammai. Tā patiešām bija! Visvairāk šādus apliecinājumus izsauca bedrītes manos vaigos. Tādas esot tikai ļoti retiem bērniem. Tantes ņēma mani rokā, pat bučoja un spieda pie siltajām krūtīm, ka man bedrītes arī sānos radās. Tantes pajokam solīja mammai daudz latu, lai mani pārdodot, bet onkuļi tupināja klēpī un deva bombongas. Varēja redzēt, ka mamma bija pārlieku apmierināta, ka viņai “izšķīlies” tik glīts “pīlēns”, tomēr pati to neapliecināja un allaž centās manu “smukumu” noniecināt, teikdama: “Nekas jau prātīgs nav. Tāds izlaidies resgalis vien tik ir!”
Es tomēr vairāk ticēju tantēm. Kļuvu aizvien iedomīgāks un labprāt arī māsai atgādināju zināšanai, ka neesmu viss šāds tāds, bet smuks un visi puikas nemaz nav pieskaitāmi šai kategorijai. Māsai nez kāpēc mana lepošanās nemaz nepatika: “Nelielies! Lielība nauda nemaksā.”
Maksā vai nemaksā, bet kas ir, tas ir! Māsa tomēr palika pie sava un, lai sašķobītu manu pārliecību, sāka visādi zaimot manas personas izteiksmīgākās vietas. Esot liels vēders, vaigi resni kā bonzām, lūpa atkārusies kā vecam zirgam, deguns raibs kā cīruļa ola. Kādam jāizskatās skaistam eksterjeram, māsa lika pievērst uzmanību viņas izveidojumiem. Lai arī cik rūpīgi pētīju māsas “skulptūru”, tomēr nevarēju saskatīt nevienu detaļu, kas spētu konkurēt ar kinozvaigznēm, kādas pa reizei publicēja žurnāls “Zeltene”. Drīzāk saskatīju līdzību ar savām ķermeņa kontūrām un sejas pantiem. Galu galā es taču pats visu to neizdomāju. Tantes arī kaut ko sajēdz no bērnu skaistuma.
“Tantes vienkārši iztapīgi atnesās pret mammu, lai viņām rokdarbus pamācītu šūt, un tas arī viss,” māsas slēdzieni bija kategoriski. “Plēks tu esi, ne skaistulis!”
“Bet kāpēc viņas par tevi tā nesaka?”
“Es jau gar viņām neložņāju kā tu un neošņāju kā cerberis.”
“Jā, jā! Tu jau vienmēr tā labākā un tā gudrā!”
“Ijja! Un vispār – grāmatās raksta: kas esot smuks bērnībā, tas būšot nesmuks, kad paaugsies.”
Turpinājums sekos.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mātes dēls

Kategorijas