Balansā starp ģimeni un kalpošanu

2019. gada 9. maijs 07:00

961

Aivars un Sandra Vadoņi ar bērniem pirms aptuveni 10 gadiem no Liepājas pārcēlās uz netālo Nīcas pagasta Otaņķu ciemu. Aivars ir Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķis – spēlē mežragu – un kalpo kā mācītājs vietējā Mežgalciema baptistu draudzē. Sandra strādā par latviešu valodas un literatūras skolotāju Nīcas vidusskolā. Abu kalpošana neaprobežojas ar draudzi, bet pamatīgi un bez skaļuma aptver apkārtnes cilvēkus.

Principi nemainās
Sandra un Aivars satikušies Latvijas Kristīgās studentu brālības aktivitātēs. Kādā nometnē darbojušies vienā grupā ar vienu uzdevumu. “Kad saproti, ka tik ļoti labi saskan un izdodas kopā ko darīt – šķiet, tas no manas puses bija pirmais solis šajā virzienā,” atminas Aivars.
“Divu cilvēku satikšanās un iemīlēšanās ir pilnīga mistērija, kam klāt ir arī kāds Dieva noslēpums,” prāto Sandra. “Kāpēc viņš man patīk – ne vienmēr var atbildēt uz šo jautājumu. Patīk, un viss.”
Sandra spriež, ka Bībelē ieliktie pamatprincipi un ģimenes dzīves modelis ir sevi pierādījis gadsimtu gaitā un tur ir apslēpta liela dievišķa gudrība, kas modri uzturama, atļaujot vīrietim uzņemties atbildību. “Ja mans viedoklis atšķiras, tas nekas. Tad mēs mierīgi izrunājam, kāpēc tā domājam. Domāju, ka sievietei vienmēr ir cīņa ar “šausmīgajām” vēlmēm. Viņai gribas visskaistāko dzīvokli, vislabāk – mazu mājiņu, skaistu dārziņu, visu – estētisku noformētu. Tas ir dabīgi, jo mēs, sievietes, tā esam radītas, mums gribas skaistumu visapkārt. Varbūt no tā ir drusku jānolaižas un jāpieskaņojas realitātei, kāda man ir iedota. Jāatrod kompromiss un Dieva miers tajā. Nekas jau nenotiek, ja gribētais remonts netiek veikts.”
Sandra domā, ka viena lieta ir ārēji piekāpties, bet galvenais – izlūgt iekšējo mieru, saskaņu, saglabāt cieņu, kas ir Svētā Gara dāvanas.

Satiekas lūgšanā
Uzmanība un rūpes vajadzīgas Vadoņu četriem bērniem. “Nezinu, kā mums tas sanāk, neesam mācījušies, kā tas jādara. Bet izskatās, ka viņi aug līdzsvaroti. Katru vakaru lūdzam kopā, un tas man šķiet labs moments, kad visi sapulcējas uz dīvāna, samīļojas un runāšanās nereti ieilgst. Iespējams, tas kompensē vecāku aizņemtību dienas laikā,” spriež Aivars.
“Caur lūgšanu jāsaņem Dieva gudrība, kādu izvēli kurā reizē izdarīt – braukt vīram līdzi vai palikt ar bērniem. Abi varianti ir pareizi, bet jāsaprot, kurā brīdī ko izvēlēties,” atklāj Sandra.
Ģimene ir pamatu pamats, bet kristiešu un mācītāju ģimenēm jābūt “visu laiku ar acīm vaļā, jo uz tām būs lielākie uzbrukumi”. “Ja laulāto starpā kaut kas nav kārtībā un aiziet greizi – kāda tur kalpošana,” spriež Sandra. Sabiedrības priekšā teātri nospēlēt ilgi neizdošoties. “Ja savā starpā kaut kas nav kārtībā, tad kalpošana arī ir tikai teātris.”
Aivars atzīstas, ka sākumā Sandras uzstādījums kopā lūgt viņam nav šķitis tik nozīmīgs, bet tagad to atzīst par ļoti nozīmīgu abu attiecību stiprinātāju. “Kamēr bērni ir mazi, viņi vienmēr ir starp mums, nekad es dienā sievu nesastopu vienu. Desmit minūtes, ko mēs pavadām divatā, kad bērni jau guļ, – pārrunājot dienu, aizlūdzot viens par otru, ir labākais, kas mūs septiņpadsmit gadus ir turējis kopā. Visa gudrība – piecas, desmit minūtes palikt kopā,” atzīst Aivars. “Satikšanās lūgšanā,” to raksturo Sandra. Pāris spriež, ka tā viņus pasargās no tukšās ligzdas sindroma, jo bērni, kuri pašlaik abus saista, cits pēc cita izies dzīvē.
Vajadzīgi arī svētki, un Vadoņi praktizē randiņus ārpus mājas. “Laiku pa laikam tas ir nepieciešams,” secina Aivars.
Kā ģimene sadzīvo ar modernajām tehnoloģijām? “Dabīgā ceļā tur nekas nenotiks, jāatrod kompromiss un robežas,” neslēpj Sandra. “Mēs to visu lietojam, bet man šķiet, ka tik, cik vajag. Bērniem tas ir grūtāk, viņi nejūt laiku, kas paiet. Sarunājam, ka svētdienās izštepselējam wi-fi – tā ir diena bez ekrāniem. Un bērni teic, ka tā ir labi. Māja svētdienās ir dzīvāka un trokšņaināka, bet bērniem tas patīk,” stāsta Aivars. “Brīvā telpa atraisa fantāziju, un tad rodas idejas par kopīgām nodarbēm, piemēram, ģimenes spēlēm,” papildina Sandra. Puikas esot nadzīgi uz izdomu.
Robeža tiek nosprausta arī ikdienā – pulksten 10 vakarā internets tiek atslēgts. “Un arī vecākiem jābūt konsekventiem šajā ziņā,” piebilst Sandra.

Sadzird aicinājumu
Aivars atklāj, ka savā dzimtā ir kristietis ja ne ceturtajā, tad trešajā paaudzē noteikti. “Tā ir svētība, ka ir tāda audzināšana un aizmugure, bet līdz lēmumam par sekošanu Jēzum ir jānonāk pašam, un tas nemaz nav viegli.”
Sandras dzīvē ticība ienākusi, sasniedzot pilngadību, un tas sakritis ar Atmodas laiku valstī, kad notikuši daudzi evaņģelizācijas pasākumi. “Es vairākus apmeklēju. Skolā visi skatījāmies filmu “Jēzus no Nācaretes”. Sāka pārdot Bībeles, varēja brīvi iet uz draudzēm. Tas viss sakrita, un bija arī iekšēji meklējumi – vai un kāds ir Dievs, kas ir Jēzus un kāpēc Viņš mums vajadzīgs? Kā Bībelē teikts – kas meklē, tas arī atrod.”
“Es sevi ar vārdu “mācītājs” neidentificēju,” saka Aivars. Ar “mūziķis” gan. “Uz šo vārdu es atsaucos.” Mūziku mācījies, vecāku mudināts. Tēvs spēlējis mežradznieku amatieru kvartetā, bet Aivars šā instrumenta spēli apguvis profesionāli. “Skaists darbs,” viņš atzīst.
Par nonākšanu mācītāja statusā Aivars stāsta: “Tas ir pārsteigums man pašam. Es vēl tagad uzskatu sevi par vienkāršu, parastu kristieti. Nekas daudz jau nav mainījies, tikai Dievs vienā dzīves brīdī nolika tādā vietā, kur bija vajadzība, un mēs izrādījāmies tie, kuri var to aizpildīt. Dievs nolika situācijā, kad saproti – Viņš aicina. Dievs mūs noliek šinī brīdī šai konkrētajai vietai – tā mēs to sapratām un tā mēs kalpojam.”
“Ja redzi vajadzību – vispirms ir jālūdz, un to mēs arī darījām. Pirms piekrīti, ir jāsaprot no Dieva – tas ir tas ceļš vai nav? Ja jūti, ka nav īstais ceļš, labāk laikus atkāpties. Jo vajadzību vienmēr ir vairāk, nekā mēs spējam piepildīt,” par rīcību izvēles priekšā piebilst Sandra. “Esam piedzīvojuši: ja aizej tur, kur Dievs nav aicinājis, agri vai vēlu būs ārkārtīgi liels izsīkums un vilšanās sajūta, ka no taviem sapņiem nekas nav sanācis. Bet vai tad kāds lika tur iet? Vai tu pajautāji? Gadiem ejot, mēs arvien uzmanīgāk izvēlamies, ko darīsim vai nedarīsim. Ja tas sakrīt ar Dieva aicinājumu un tu tam paklausi, tad pat neveiksmes dod jaunu impulsu.”
“Ja tu strādā profesijā, uz kuru esi aicināts, tad neej kā uz darbu,” zina Aivars, to attiecinot arī uz sabiedriskajām aktivitātēm. Pēc sevis novērojis, ka kalpošanas darbs, ko ģimene veic sava ciema un novada labā, viņu nenogurdina un neizsmeļ. “Tas ir interesanti, ka jūties Dieva ielikts šajā vietā. Dieva aicinājumu var diezgan skaidri saprast. Kā Sandra teica – jālūdz Dievs un tas jāsadzird. Ja tagad mani aicinātu cita draudze, domāju, ka neietu. Pašlaik ir sajūta, ka mans aicinājums sniedzas līdz Nīcas novada robežām.”

Nomaina
rotaļlaukumu
Sandra atklāj, ka, nebūdama vēl precēta, lūgusi par savu nākamo vīru. “Un ļoti skaidri zināju, ka gribu, lai mēs kā ģimene kalpotu. Domāju, ka viss ir noticis pareizi. Varētu pat teikt, ka mēs savā ziņā esam vietējā mēroga misionāri, nevis mācītāja ģimene. Domāju, ka ir svarīgi uzturēt ne tikai dzīvi baznīcā, bet visu laiku domāt mazliet arī ārpus tās sienām: kā mēs varētu aizsniegt bērnus – re, kur staigā pusaudži, kas nav bijuši svētdienas skolā, – kā mēs varētu viņiem pastāstīt par Dieva valstību?”
Pirmais, ko Sandra kā misionāre Otaņķos ieraudzījusi, bijušas vecas rotaļlaukuma iekārtas. “Pagasta centrā ir ļoti daudz mazu bērnu, vasarās vēl vairāk sabrauc. Citos pagastos jau bija skaisti rotaļu laukumi, bet mūsējie vecos dzelžos spēlējās. Izskatījās bēdīgi.” Rakstījusi projektu jauna laukuma izveidei, lai arī pieredzes šajā ziņā nekādas, un izdevies ļoti labi. Taču abi dzīvesbiedri ir vienisprātis, ka otrreiz ko tādu nedarītu sarežģītās projekta administrēšanas dēļ.
Ģimenes veikumu atzinīgi novērtēja Nīcas novada pašvaldība, nominējot kā “Gada novadniekus 2010”, bet 2012. gadā Vadoņi kā kupla un stipra ģimene tika deleģēta iedegt Ziemassvētku egli pie Prezidenta pils. “Viņi ar savu attieksmi un praktisku darbošanos veicinājuši pozitīvas pārmaiņas novada bērnu un jauniešu vidē, organizējot izglītojošas nometnes, seminārus, pasākumus, kā arī rotaļu laukuma labiekārtošanu,” ģimeni raksturoja Nīcas novada sabiedrisko attiecību speciāliste Gunita Šime.

Ne tā kā skolā
Sandra strādā ar svētdienas skolas grupu Rudes pamatskolā, un tā uz nodarbībām sanāk darbdienā. Vienā grupā darbojas visu vecumu bērni, kuri cits citam palīdz un organiski cits citu papildina. “Citi grib lasīt, citi – tikai klausīties. Citi kādu stāstu lasa pirmo reizi, citi jau var pastāstīt, kas bija pirms un notiks pēc tam. Man ir maz brīva laika, un es daudz laika neieguldu, lai sagatavotu kādu īpašu nodarbību. Ir daudz brīnišķīgu materiālu, bet nav fiziski tik daudz laika, lai katru nedēļu uzbūvētu ko īpašu,” Sandra atzīst, ka nodarbību forma nav noteicošā. “Vajag paņemt galvenās vērtības, kam pamats ir Bībele. Bērni jūt draudzīgo atmosfēru, visi drīkst būt tādi, kādi viņi ir. Drīkst uzdot jautājumus, drīkst izteikties, kopā darīt ko radošu. Ir kopīga lūgšana un pateicība. Ja pēc visa svētdienas skolas posma bērns atcerēsies tikai Tēvreizi, ja viņš zinās, kas ir Jēzus, zinās, ko svin Ziemassvētkos un Lieldienās – ļoti labi.” Sandra teic, ka cenšas, lai nodarbības pēc iespējas mazāk atgādinātu skolu. “Lai ir pilnīgi citādāk nekā skolā.”
Savukārt zēniem pusaudžiem Aivars un citi vīri reizi nedēļā organizē sporta nodarbības, kuras sāk ar lūgšanu un īsu stāstu no dzīves, ko savelk kopā ar kādu Bībeles patiesību. To nosaukuši par svētdienas skolas sportu, un visi vietējie zinot, kas tas ir. Spēlējot komandās, cenšoties dot piespēles arī tiem, kuri tik labi nespēlē. “Izveidot skaistas kombinācijas – tas ir svarīgāk nekā iesist vārtus.”

Sievām un vīriem
Vadoņu kalpošanas lokā ir arī sievu un vīru grupas. “Tās mūs pašus garīgi stiprina,” teic Sandra. “Nezinu, cik dodam, bet saņemam noteikti.” Sākotnējo pozitīvo pieredzi viņa guvusi trīs sieviešu grupiņā, kurā piedalījusies arī jau Mūžībā esošā Iveta Bartkeviča. “Vienkāršā veidā varējām tik svētīgi pavadīt dažas stundas kopā, pārlasot Bībeles vārdus, aizlūdzot viena par otru. Atbalstot un saņemot reizē. Pēc tam bija pārtraukums, bet es ļoti gribēju šādu grupu. Ilgāku laiku lūdzu, un sāka lēnām atrasties sievietes, sākumā atkal trīs, ar kurām to veidot. Pamazām grupiņa aug. Atkal izvēlējāmies visvienkāršāko variantu – nevienai nekas iepriekš nav jāsagatavo, tikai jāatnāk. Bet nevis vienkārši parunāties. Vispirms ir pielūgšanas aplis, kad pateicamies un slavējam, tad dalāmies liecībās, aizlūdzam, ja kādai īpaša vajadzība, lasām Bībeli un pārrunājam, padalāmies ar citviet lasīto. Domāju, ka šādas vienkāršas uzbūves grupas ir pa spēkam jebkurā vietā, nav vajadzīgs īpašs vadītājs, katra to var. Intensīvi esam uzsākušas aizlūgšanas par vīriem, un es ticu, ka viņi tiks izglābti.”
Vīru grupu Aivars aizsācis divatā ar domubiedru, un maksimāli tajā bijuši 10 vīri. Tagad regulāri sanākot kopā trīs, bet skaitam Aivars nepiešķir izšķirošo nozīmi. Galvenais ir atbalsts, pleca sajūta otra cīņās, aizlūgšanas.

Nenes, ko nevar pacelt
Vairākus gadus draudzē pastāv koris, kas uzstājas… divas reizes gadā – Ziemassvētkos un Lieldienās. Visi, kuri prot vai neprot dziedāt, astoņos mēģinājumos apgūst skaistākās šo svētku dziesmas. “Darām to ar prieku,” saka kora vadītājs Aivars. “Pārrunājam tekstu, tuvojošos svētkus, un tas ir sava veida evaņģēlijs.” Tieši caur kori vairāki cilvēki ienākuši draudzē. “Koris ir bijis par lielu svētību draudzei,” secina Sandra.
“Cenšamies neuzlikt uz saviem pleciem vairāk, nekā varam pacelt,” saka Aivars. Sandra stāsta, ka sākumā organizējuši pasākumus un aicinājuši uz tiem ar afišām, bet rezultāts nav bijis cerētais. “Tāpēc tā vairs nedarām. Sapratām, ka ieguldām daudz spēku, bet nesaņemam gaidīto. Jālūdz un jāiet cits ceļš, kā Dieva valstību būvēt. Ja tiešām būtu uz sirds, ka tas jādara, tad nešauboties to darītu.”
Tāpēc kalpošanu veic “caur kaut ko mazu un regulāru”. “Cilvēki zina, ka notiek dievkalpojums, darbojas svētdienas skola, sieviešu un vīru grupa katru nedēļu. Šajā brīdī tā šķiet pat labāk.”
Jau sākuši domāt par nometni bērniem, kas vairākus gadus nav bijusi.
Kurš kuram Vadoņu ģimenē ir balsts? “Mums ir bijuši interesanti periodi. Ir bijis laiks, kad lidinos idejās un Aivars bišķi pievelk uz leju. Šobrīd ir tāds periods, kad Aivaram ir nenormāli daudz ideju un es tās mazliet piebremzēju. Līdzsvars ir vajadzīgs,” zina Sandra. “Ģimene un kalpošana prasa zināmu balansēšanu,” piekrīt Aivars.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Balansā starp ģimeni un kalpošanu

Kategorijas