Ar savu kultūru iepazīstina gruzīns un spānis

2019. gada 16. maijs 07:00

Vaiņodes vidusskolā, līdzīgi kā citās izglītības iestādēs, tiek īstenoti dažādi projekti, tostarp skolēnu apmaiņas programmā “Erasmus+”. Tie paredz gan skolēnu viesošanos citās valstīs, gan viesu uzņemšanu pie sevis. Kopš oktobra “Erasmus+” projekta ietvaros Vaiņodē dzīvo un skolā darbojas brīvprātīgie Giorgijs Gogilidze (25) no Gruzijas un Ahrafs Tobals Nafae (22) no Spānijas.

Pievelk kā magnēts
Giorgijs kā brīvprātīgais Vaiņodē darbosies gadu, bet Ahrafs – 10 mēnešus. “Mūsu galvenais uzdevums ir palīdzēt skolotājiem un skolēniem. Mēģinām panākt, lai skolēni brīvo laiku pavadītu lietderīgi – rīkojam dažādas darbnīcas, pasniedzam nodarbības. Piemēram, Ahrafs pasniedz spāņu valodu, bet es mācu gruzīnu nacionālās dejas,” stāsta Giorgijs.
Ahrafs pievienojas teiktajam un uzsver, ka svarīgi ir pavadīt laiku ar vietējiem jauniešiem, piedāvājot viņiem iesaistīties dažādās aktivitātēs. Giorgijs atzīst, ka viņu uzdevums ir parādīt – arī tik mazā ciemā kā Vaiņode var atrast dažādas izklaides iespējas. Brīvprātīgie skolēniem piedāvā doties pārgājienos, organizē dažādas sportiskas sacensības. “Mēs cenšamies jauniešu dzīvi padarīt laimīgāku. Ceru, ka mums tas izdodas,” smaidot saka Giorgijs.
Angļu valodas skolotāja Viktorija Bulavkina, kura ir galvenā projektu rakstītāja un kūrētāja Vaiņodes vidusskolā, atzīst, ka viņai šķiet svarīgi bērniem sniegt iespēju paplašināt redzesloku. “Erasmus+” projekti ir viens no veidiem, kā mācību procesā ieviest neformālo izglītību un bērnos attīstīt tās prasmes, ko varbūt neizdodas, sēžot skolas solos. “Šī izglītība palīdz bērniem iepazīt sevi.” Pedagoģe novērojusi, ka, piemēram, ar brīvprātīgajiem vislabāko kontaktu rod tie bērni, kuri ikdienā jūtas vairāk atstumti. Dažādās pieredzes un apstākļi ļauj bērniem attīstīties psiholoģiski, mainīt savus uzskatus un domāšanu. Esot visu laiku uz vietas un dzīvojot savā “burbulī”, tas nav tik vienkārši izdarāms. “Es uzskatu, ka Vaiņode ir kā sala – kaut kur izolēta. Tādēļ vienmēr cenšos gan skolēnus izvest ārā, gan kādus ievest šeit, Vaiņodē, lai būtu kustība,” skaidro skolotāja. Viņasprāt, ar brīvprātīgajiem Giorgiju un Ahrafu vaiņodniekiem ir ļoti paveicies, jo abi ir ļoti sirsnīgi, atvērti un “bērnus kā magnēts pievelk”.

Paplašina redzesloku
Giorgijs un Ahrafs brīvprātīgo programmai Vaiņodē pieteikušies, jo vēlējušies paplašināt savu redzesloku, iepazīt citas Eiropas valstis un to kultūru, par kurām iepriekš mazāk zināms. Saistījis arī konkrētās programmas apraksts – iespēja darboties ar jauniešiem, piedāvājot viņiem dažādas aktivitātes. Ahrafs pēc vidusskolas beigšanas domājis, ko darīt tālāk – studēt vai uzsākt darba gaitas. Taču zinājis vienu – viņš vēlas nostiprināt savas angļu valodas zināšanas un iepazīt pasauli, pabūt ārpus Spānijas, kas bijis viens no iemesliem, kādēļ nolēmis pieteikties brīvprātīgo programmai. “Man ļoti iepatikās šis projekts, un nolēmu – pamēģināšu,” par pieteikšanos brīvprātīgā darbam saka spānis.
Giorgija situācija ir citādāka – viņš Gruzijā strādājis par pavāru restorānā, un pieteikties programmai viņam ieteikuši draugi. Viņš apskatījis programmas piedāvājumu un grafiku, secinot, ka gada pauze no tiešajiem darba pienākumiem un vides pamainīšana noteikti nenāks par sliktu. “Kad ieraudzīju šo projektu, sapratu, ka tas ir ideāli piemērots man. Iepriekš gan nevarēju iedomāties, ka jebkad strādāšu ar skolēniem, bet nu varu teikt, ka nevaru iedomāties savu ikdienu bez viņiem. Tas ir sarežģīts uzdevums – komunicēt un darboties kopā ar viņiem. Bet mums šeit ir daudz draugu un jūtamies kā mājās,” saka Giorgijs un piebilst: “Manuprāt, tas bija labākais lēmums.”

Palīdz mentori
Vaiņodē abi brīvprātīgie dzīvo pašvaldības piešķirtā dzīvoklī un katram no viņiem ir sava uzticības persona jeb mentors, kuram nepieciešamības gadījumā lūgt palīdzību. Skaidrs, ka ierasties svešā valstī, par to īsti neko nezinot un nepazīstot nevienu vietējo, nav viegls uzdevums. Giorgija mentore ir novada tūrisma organizētāja Ilze Strēle, bet Ahrafam tas ir Vaiņodes vidusskolas sporta skolotājs Artūrs Blumbergs. Abi mentori labprāt sadarbojas savā starpā un palīdz abiem brīvprātīgajiem, ja nepieciešams.
I. Strēle atzīst, ka pati vēl mēģina izprast, ko īsti nozīmē būt par brīvprātīgā mentoru. Šo atbildīgo pienākumu uzņēmusies, Vaiņodes vidusskolas direktora Zigmunda Mickus un V. Bulavkinas uzrunāta. I. Strēle pastāsta, kādi ir viņas galvenie pienākumi: “Esmu uzticības persona šiem cilvēkiem, kuri pirmo reizi ir Latvijā. Tajā pašā laikā palīdzu risināt dažādas sadzīviskas problēmas. Iepazīstinu ar dažādām Latvijas vietām. Palīdzu, kā vien nepieciešams.”
I. Strēle teic, ka viena no pirmajām lietām, ar ko bijis jāiepazīstina ārzemnieki – sabiedriskā transporta izmantošana. Nu, pēc mentoru skaidrojumiem, brīvprātīgie paši var doties uz Liepāju, Kuldīgu, Rīgu. Giorgijam bijis nepieciešams palīdzēt iegūt vīzu, jo Gruzija nav Eiropas Savienības dalībvalsts, tādēļ birokrātiskais process ir nedaudz sarežģītāks.

Uzņem atplestām rokām
Brīvprātīgie jaunieši atzīst, ka Vaiņodē uzņemti ļoti labi un jutušies patiešām gaidīti. “Tas ir viens no iemesliem, kādēļ es te jūtos tik labi – visi cenšas mums palīdzēt, ar mums iepazīties,” gandarījumu pauž Ahrafs. Par vietējo pozitīvo attieksmi priecīgs arī Giorgijs: “Kad es šeit ierados, biju pārsteigts. Domāju, ka Eiropā nav daudz viesmīlīgu valstu, bet šeit redzēju pretējo. Iespējams, iemesls ir arī tas, ka Vaiņode ir neliels ciems, tādēļ visi ir tik draudzīgi. Tie latvieši, ar kuriem esmu iepazinies šeit, ir ļoti viesmīlīgi, draudzīgi, interesējas par to, vai mums nav nepieciešama palīdzība. Tas ir lieliski! Man šeit ļoti patīk.”
I. Strēle secina, ka abi jaunieši ir ļoti komunikabli, sabiedriski, tādēļ ātri ar visiem iedraudzējas. “Mēs esam ļoti iedraudzējušies, varam viens otram uzticēties. Viņi uzticas gan man, gan Artūram. Mēs patiesi esam labi draugi.”
Ahrafs un Giorgijs atzīst, ka viņus došanās pretim nezināmajam uz svešu valsti nav baidījusi. Licies – jāpamēģina! Kā būs, tā būs. Viss izdevies daudz labāk, nekā cerēts – ar dalību brīvprātīgo programmā abi ir patiesi apmierināti.
Laiku, kad neatrodas skolā, un brīvdienas abi brīvprātīgie izmanto lietderīgi. Kopā ar mentoriem apmeklējuši tuvākas un tālākas vietas. Arī tas ir viens no mentoru uzdevumiem – ārzemniekiem atklāt Latvijā populāras vietas un kultūras un dabas bagātības.
Brīvprātīgajiem ļoti iepatikusies Liepāja. “Kad tuvosies vasara, mēs tur noteikti ļoti bieži atradīsimies,” smaidot saka mentore. Giorgijs zina, ka visā Latvijā ir ļoti daudz brīvprātīgo, kas iesaistīti “Erasmus+” programmā, tādēļ ir iespēja ar viņiem kontaktēties, doties viņus apciemot un iepazīt tās vietas, kur savus pienākumus veic citi. Arī Vaiņodē abi brīvprātīgie uzņēmuši viesus no Vācijas un Francijas – tos, kuri vēlējušies apskatīt un iepazīt Vaiņodi.

Latvieši – liela ģimene
Taujāti, kas visvairāk pārsteidzis un iepaticies Latvijā, brīvprātīgie brīdi apdomājas, un tad Giorgijs saka: “Šeit man patīk tas, ka latvieši ļoti respektē savas īpašās svinamās dienas. Mums Gruzijā tas nav tik izteikti. Jā, arī mēs svinam Neatkarības dienu, bet latvieši to dara pamatīgāk. Atrodoties šeit un redzot, ka pie mājām izkārti karogi, sapratu, ka šajā dienā valstij ir kādi nozīmīgi svētki. Man patīk latviešu cieņa pret savu kultūru, pret sev nozīmīgajām dienām.”
Ahrafam ļoti iepatikušies cilvēki un arī Latvijas kultūra. Viņš salīdzina, ka Spānijas kultūrā nav tik daudz senu un raksturīgu iezīmju. Piemēram, spāņiem neesot savu nacionālo, tradicionālo deju, kādas ir latviešiem. Sākumā gan bijis grūti aprast ar Latvijas laikapstākļiem: “Četros pēcpusdienā jau bija tumšs – tas man bija kas neierasts. Bija arī auksts, bet tas lika mainīt manu domāšanu, pieņemt to kā reālo situāciju. Uzskatu, ka tas man nāca par labu. Arī sniegs šķita kas dīvains, jo līdz šim to biju piedzīvojis labi ja reizes piecas. Bet Vaiņodē sniga un sniegs bija vairākus mēnešus. Pārvarot pirmo mēnesi, pieradu.”
Abi brīvprātīgie atzīst, ka latviešus un tieši Vaiņodes skolas personālu uztver kā vienu lielu ģimeni, kur cits citam cenšas palīdzēt. Skolotājas jaunieši uztver kā mammas, kuras par viņiem ļoti rūpējas un gādā – tā esot patīkama sajūta. Arī skolēni abiem ir ļoti pieķērušies un, kad kādu dienu puišu skolā nav, satraucas un gaida viņu atgriešanos.
Gan Giorgiju, gan Ahrafu ļoti priecē skolēnu iesaistīšanās un vēlme darboties. Daļa izrāda padziļinātu interesi par spāņu valodas apgūšanu un to darot ne tikai skolā, bet arī mājās. Savukārt Giorgiju aizkustinājis 12. klases skolēnu lūgums palīdzēt sagatavot priekšnesumu savam žetonvakaram – apgūt gruzīnu deju, ko visiem kopā nodejot.
Abi brīvprātīgie atzīst, ka būs grūti doties prom no Latvijas – šīs vietas un tās iedzīvotāju viņiem ļoti pietrūks. Giorgijs gan cer, ka viņam izdosies rast iespēju Latvijā palikt. Iespējams, izdosies atrast darbu savā profesijā un strādāt šeit par pavāru.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ar savu kultūru iepazīstina gruzīns un spānis

Kategorijas