“Puķītēs” saimnieko no paaudzes paaudzē

2019. gada 16. maijs 07:00

Nīcas novada Otaņķu pagasta “Puķīšu” mājās saimnieko Aija un Reinis Alkšari. Pārceļoties uz dzīvi lauku īpašumā, abi nolēmuši nodoties zemes darbiem un izveidojuši zemnieku saimniecību “Puķītes-1”. Nu jau 20 gadus viņu izaudzētā produkcija sezonas laikā – no aprīļa beigām līdz oktobra sākumam – nopērkama Liepājas Pētertirgū. To tirgo saimnieks pats, kamēr sieva saimniecībā gādā par produkcijas sagādi nākamajai dienai.

Dzimtas īpašums
“Ik pa brīdim algotos darbos strādājām viens vai otrs, bet saimniecība mums ir jau gadus trīsdesmit,” stāsta A. Alkšare. Nu saimniecības darbiem laulātais pāris nodevies pilnībā. To ietekmējuši dažādi apstākļi. Viens no tiem – vīrs, ilgus gadus strādādams “Liepājas metalurgā”, palicis bez darba. Sākumā, kamēr sieva bijusi darba gaitās, saimniecībā darbojies viens, tomēr bijis skaidrs, ka viens apsaimniekot laukus un siltumnīcas un izbraukāt uz tirgu nevar. Tādēļ arī A. Alkšare pilnībā nodevusies lauku darbiem.
“Puķītes”, kurā laulātais pāris dzīvo un izveidojuši savu saimniecību, ir dzimtas īpašums. To 1931. gadā cēlis A. Alkšares vectēvs. Viņš šajā pusē strādājis par mežsargu. Pēcāk “Puķītēs” saimniekojuši A. Alkšares vecāki, kuri te kolhoza laikos audzējuši gurķus.
Uz dzimtas mājām Alkšari atnākuši dzīvot, kad beigušies kolhoza laiki. “Kolhozs juka, bet zeme un māja bija – pamats, ar ko iesākt.” Līdz ar to “Puķītēs” ģimenes saimniekošana notiek jau trešajā paaudzē. “Tas jau ir kā dzīvesveids,” teic saimniece. Viņa atzīst, ka daudz dod pašas un vīra zināšanas, jo savulaik ieguvusi dārzkopes izglītību, savukārt vīrs beidzis agronomus. A. Alkšare smej, ka pašai tuvākas bijušas puķes un to audzēšana, taču tas nav šķitis drošs un ienesīgs saimniekošanas veids, tādēļ tagad puķes dobēs pie mājas saimniece audzē savam priekam.

Apzinās varēšanu
Atnākot uz “Puķīšu” mājām, dzīvesbiedri pievērsušies lopkopībai un graudkopībai. A. Alkšares pārziņā bijušas govis, cūkas. Audzēti graudi, kartupeļi, kāposti. Taču šādam saimniekošanas veidam ar laiku nolemts mest mieru, jo tam nepieciešamas ļoti lielas platības, pamatīga un dārga tehnika, kuras iegāde prasa milzu līdzekļus.
Tā kā “Puķītes” bijusi kolhoza palīgsaimniecība, pēcāk vectēvam savulaik piederošā zeme atdota atpakaļ ģimenei. Tomēr ne visu zemes platību šodien apsaimnieko mantinieki. Alkšari nolēmuši paturēt vien nelielu daļu, pārējā zeme tiek piedāvāta nomai. Sev Alkšari atstājuši vien tik daudz, lai izaudzētu daudzveidīgu kultūraugu produkciju, ko realizēt tirgū.
Pašu izveidotajā zemnieku saimniecībā “Puķītes-1” tiek audzēti redīsi, gurķi, tomāti, zemenes, salāti, arī dažādi zaļumi. Savām vajadzībām un patēriņam Alkšari audzē arī kartupeļus. Nelielos daudzumos tiek audzētas avenes un krūmmellenes.
Šobrīd iestādīti 50 krūmmelleņu stādi, bet saimniece grib to skaitu palielināt, cerot, ka izdosies laba raža. A. Alkšare atklāj, ka krūmmelleņu stādiem izmanto kūdru, sala rītos, kas šogad maija sākumā skāra visu Latviju, stādus segusi. “Vēl mazi, bet aug,” cerīgi saka “Puķīšu” saimniece un spriež, ka sals lielus postījumus pašu audzētajai produkcijai nebūs nodarījis. Savu daļu postījumu zemnieku saimniecībā gan mēdzot nodarīt vējš. Tas skrien pāri un no siltumnīcām rauj nost plēvi. To ik pa laikam vīram nākas pielabot un siltumnīcas remontēt. A. Alkšare sākusi domāt, kas būtu labāks risinājums siltumnīcām – plēves vai plastikāta segums. Skaidrs ir viens – neviena siltumnīca nekalpo mūžīgi un to atjaunošana nepieciešama ik pa laikam.

Vien pašu roku darbs
“Mēs nodrošinām vienu vietu tirgū – tā mums ir jau gadus divdesmit. Tur tirgo vīrs. Mēs darām tik, cik ģimene var. Nav lielu platību – pašlaik viss notiek uz viena hektāra,” stāsta A. Alkšare. Daļa produkcijas tiek audzēta uz lauka, daļa – siltumnīcās, kuras īpašumā ir trīs. Viena no tām gan domāta stādu glabāšanai un tiek regulāri kurināta. Siltumnīcās galvenokārt tiek audzēti tomāti, gurķi, salāti un dilles. Eksperimentam jau otro gadu siltumnīcā tiek audzēti arī puķkāposti – vēl jāskatās, cik labi tie augs un vai ir nepieciešamība platību palielināt.
Izvēloties, ko un cik daudz saimniecībā audzēt, saimniece primāri skatās pēc principa – cik būs iespējams pārdot un kas tirgū ir pieprasīts. Alkšari novērojuši, ka šajā gadā cilvēki mazāk iegādājas salātus. Savulaik pieprasījums bijis lielāks.
2017. gadā iesnieguši pieteikumu projektu konkursā, kurā izdevies iegūt 15 000 eiro lielu atbalstu saimniecības attīstīšanai. Par iegūto naudu iegādāta mazā tehnika zemes darbu atvieglošanai. A. Alkšare teic, ka nelielais saimniecības apmērs nav izvēlēts nejauši – ar vīru sapratuši, ka jādara tikai tik, cik abi spēj paveikt. Tā kā pašu īpašumā nav lielas tehnikas, ar ko laukus apstrādāt, bijis jālemj par labu to kultūru audzēšanai, kuras iespējams apkopt un izaudzēt ar roku darbu. Arī laistīšanu lielākoties veic paši, zemeņu stādiem vietām izveidota pilienlaistīšanas sistēma. To plānots attīstīt, lai atvieglotu ikdienas darbus, taču tas notiek pakāpeniski, jo ikdienā veicamie darbi ir primāri. “Cik nu paši varam un cik vēl bērni piepalīdz,” saka A. Alkšare. Piemēram, meita esot liels palīgs ogu nolasīšanā un grāmatvedības darbos.
Par tirgošanos ārpus Liepājas tirgus un savas produkcijas piedāvāšanu kādai iestādei vai uzņēmumam Alkšari nedomā tieši tādēļ, ka neaudzē produkciju lielos apmēros.

Ar zināšanām, ne spēku
Lielāko daļu kultūraugu Alkšari audzē pakāpeniski, piemēram, zemenēm izvēlētas dažādas šķirnes – gan agrās, gan vēlās. “Zemenes, kas zied, un odziņas, kas jau izveidojušās, – tās ir zem tīkla. Tik liela salna nebija, lai lielus bojājumus nodarītu. Ja vēl būs – kas zina,” par šāgada ražu spriež “Puķīšu” saimniece. Saldās un gardās ogas tiek audzētas atklātā laukā uz plēves – tā, lai būtu mazāk jāravē. A. Alkšare teic, ka plāno vairāk pievērsties augu audzēšanai uz plēves – šāda pieeja palīdzētu izvairīties ne tikai no ravēšanas, bet arī dārza nelabvēļiem. “Mums te ūdensžurkas lien ārā. Arī maijvaboļu kāpuri. Ja zemi rušina, tad tos mazliet panīcina.” Dižu kaitējumu produkcija līdz šim neesot piedzīvojusi. Arī te liels pluss ir nelielie ražošanas apjomi – ja kaut kas no produkcijas ir mazākumā, to var kompensēt ar ko citu.
A. Alkšare atzīst, ka abi ar vīru saimniecībā darbojas pēc principa – “vairāk ar zināšanām, nevis ar spēku darīt”. Tieši tāpēc laulātais pāris domā par to, kā veiksmīgi nodrošināt daudzveidīgo ražu visas sezonas garumā. Piemēram, redīsus un zirņus sēj pakāpeniski – pa nedēļai. Tādējādi tie pieejami tad, kad vajag, un ilgākā laika periodā. A. Alkšare spriež, ka redīsi tirgošanai būs pieejami līdz pat jūnija beigām. Arī krūmmelleņu stādīšanai pievērsušies galvenokārt tādēļ, lai pagarinātu sezonu. Visvairāk darba saimniecībā esot vasarā, kad no agra rīta līdz vēlam vakaram darba neaptrūkst. “Stundas neskaitām,” par ieguldīto laiku saka A. Alkšare. Viņa atzīst, ka vasara ir smaga, tad patiesi jāsasparojas darbiem. Mierīgāks dzīvesbiedriem ir ziemas periods. Tad var atvilkt elpu, gatavojoties nākamajam darba cēlienam.
A. Alkšare vērtē, ka laukos dzīve nav viegla, bet iztikšanu sev tādā veidā nodrošināt var. Prieks par to, ka redzams – laukos dzīvība ir. Piemēram, kaimiņos mājas iegādājušās vairākas jaunas ģimenes. Liela daļa gan izvēlas laukos dzīvot, bet strādāt pilsētā. Skaidrs – dzīve laukos jaunajiem patīk, bet darbs biedē. A. Alkšare gan klusībā cer, ka reiz arī pašu bērni atgriezīsies dzimtas mājās un saimniekošanu pārņems, jo ieguldīto darbu zudumā būtu žēl laist.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Puķītēs” saimnieko no paaudzes paaudzē

Kategorijas