Ātrā palīdzība mīluļiem – vetārsts uz riteņiem

2019. gada 30. maijs 07:00

1187

Ātrā palīdzība mīluļiem – vetārsts uz riteņiem

Ina Lāce ir vetārste ar vairāk nekā trīsdesmit gadu stāžu. 1985. gadā beigusi profesionālās mācības, un kopš tā laika viņas ikdiena saistīta ar dzīvnieku aprūpi un palīdzības sniegšanu. Dažādu apstākļu sakritības dēļ viņa izvēlējusies atteikties no darba veterinārajā klīnikā un nolēmusi kļūt par vetārstu pēc izsaukuma. Skatoties uz mūsdienu tendencēm, speciālistei šķiet, ka šis darba modelis varētu kļūt arvien aktuālāks.

Uzaug starp dzīvniekiem
Nīcas novads ir I. Lāces dzimtais. Lielākā daļa dzīves saistīta ar Bernātiem. Līdz 3. klasei viņa mācījusies Skatres skolā, pēcāk līdz 8. klasei zinības apguvusi Nīcas vidusskolā. Izrādās, to, ka vēlas būt dzīvnieku ārste, I. Lāce sapratusi jau gana sen. Mācoties 6. klasē, skolotājas mudināta, uz lapas uzrakstījusi, ka vēlas kļūt par dzīvnieku dakteri. Lai sapni īstenotu, pēc 8. klases meitene devusies uz Saldu, kur lauksaimniecības tehnikumā izmācījusies par feldšeri. Taču jau tad zinājusi, ka zināšanas papildinās un vetārsta profesiju apgūs Jelgavā. “Tas bija mērķtiecīgi,” atzīst I. Lāce. Viņa pieļauj, ka mīlestība pret dzīvniekiem radusies, jo vecākiem bijusi saimniecība, kurā vienkopus mituši zirgi, govis, vistas, pīles, suņi un kaķi.
Lai gan pašas ģimenē neviens ar veterināriju nav nodarbojies un I. Lāce ir pirmā šā ceļa gājēja, nu apkārt ir daudz šīs nozares speciālistu. Ne tikai pati, bet arī vīrs, vīra brālis un savulaik vīratēvs bijis saistīts ar veterināriju. “Ieprecējos vetārstu ģimenē,” smej speciāliste. Viņasprāt, veterinārija ir nozare, par kuru interesi izrāda arī jaunā paaudze, tādēļ par nākotnes maiņu jāuztraucas nav. Jaunu, turklāt labi izglītotu speciālistu ienākšana veterinārijas lauciņā jau esot jūtama. Taču problēma ir ar lauksaimniecības dzīvnieku un liellopu vetārstiem. Šo specialitāti izvēlas vien retais tās sarežģītības un fiziskā noslogojuma dēļ. I. Lāce gan spriež, ka arī darbs ar mājas mīluļiem nav no vienkāršākajiem un vieglākajiem, jo ar katru jāatrod kontakts, pirms ķerties pie apskates un ārstēšanas. “Mēģinot dzīvnieku savaldīt, var panākt pretējo efektu. Jādarbojas ar mīļumu, sapratni. Ar viņiem jāiepazīstas, jāaprod. Un jādomā divus soļus uz priekšu, lai tevi neapēstu, jo dzīvnieks ir un paliek dzīvnieks,” skaidro I. Lāce.

Pie rokas telefons un plānotājs
“Mūžīgi jābūt ieslēgtam telefonam. Tev ir zvans un uzreiz plānotājs priekšā. Cilvēks zvana, izsaka savas vēlmes, un tad mēs vienojamies, skatoties no tā, kāda ir problēma, ko varam darīt un vai vispār uz mājām ir jēga braukt, jo dažreiz ir vajadzīgs rentgens, sonogrāfiskie izmeklējumi. Tad ir jābrauc uz klīniku,” savu darba ikdienu raksturo I. Lāce. Gadījumiem, kad pilnvērtīgu palīdzību dzīvniekam mājas apstākļos nevar sniegt, vetārstei ir sadarbība ar veterināro klīniku Meža ielā Liepājā. Tur jebkurā laikā ir iespējams veikt plašākus izmeklējumus un lemt par tālāko ārstniecību.
Par to, kādēļ nolēmusi būt izbraukuma vetārste, I. Lāce teic, ka dzīvē tā vienkārši sanācis. Savulaik viņa strādājusi klīnikā un sasirgušos dzīvniekus pieņēmusi no rīta līdz vakaram. Taču darbs nav apsīcis arī pēc oficiālā darbalaika beigām. Zvani ar lūgumiem palīdzēt kādam mājas mīlulim pienākuši arī vēlās vakara stundās. Līdz ar to visa ikdiena tika pakārtota darbam, lai gan mājās tolaik gaidīja pašas mazie bērni. “Kādreiz tas bija diezgan kaitinoši. It kā negribas atteikt, jo cilvēki nesaprot, ka tu jau esi visu dienu nostrādājis.” Gan šis, gan citi personīgie apstākļi savulaik lika lemt par labu darba ritma maiņai, aizejot no klīnikas un strādājot tad, kad pati to var.

Naktīs traucē retāk
I. Lāce teic, ka pie viņas darba stila un ritma cilvēki pieraduši gana strauji. Nu jau 15 gadus savus pakalpojumus viņa sniedz, izbraucot pie pacientiem uz mājām. Ikdienā I. Lācei nākas braukt gan uz Nīcu, gan Otaņķiem un arī Liepāju. Lai gan strādā arī lauku reģionos, darba ikdiena esot saistīta vien ar mājas mīļdzīvnieku aprūpi un ārstēšanu. Ar lielajiem lauksaimniecības dzīvniekiem viņa nestrādā jau vairākus gadus, jo sapratusi, ka tas tomēr lielā mērā ir fizisks darbs, kas no ārsta prasa daudz spēka un veiklības. “Ja kaut kas ekstrēms, varu sniegt palīdzību, bet ikdienā es ar viņiem nestrādāju.”
Liela daļa I. Lāces laika tiek patērēts, esot ceļā, taču speciālistei šķiet, ka tas pat ir liels pluss. Salīdzinot ar klīniku, kur visu dienu neapsīkst darba duna, dodoties pie mājdzīvniekiem viņu ierastajā vidē, ir laiks apdomāt rīcību, iedziļināties konkrētajā gadījumā. Vēlie un nakts zvani no satrauktiem mīluļu saimniekiem mēdz pienākt arī tagad, taču nu tas nenotiek tik bieži un nav apgrūtinoši, jo bērni izauguši un devušies savā dzīvē. Nereti zvanītājs pat nevēlas, lai vetārste izbrauktu pie viņa uz mājām, bet grib saņemt telefonisku konsultāciju. Taču gadās, ka, izzinot situāciju, skaidrs – jāceļas un jābrauc arī nakts vidū. “Katram darbam, protams, ir savi plusi un savi mīnusi, sava garoziņa, bet savu izvēli neesmu nožēlojuši.”

Veselības garants – profilakse
I. Lācei prieks, ka mūsdienās cilvēki kļūst izglītotāki un saprot, cik liela nozīme mīluļa veselības un labsajūtas nodrošināšanā ir profilaksei. Tādējādi saimnieki pie ārsta dažādos jautājumos vēršas jau laikus, ne novēloti. Regulāri tiek veiktas vakcinācijas, atblusošana, ārstiem tiek uzdoti jautājumi par dzīvnieku ēdināšanu, turēšanu. Lai gan mūsdienās daudz informācijas var atrast interneta tīmekļos, cilvēkiem ar to nepietiek, un apstiprinājumu viņi sagaida tieši no vetārsta. Mūsdienās veterinārijas speciālistu ikdienu lielā mērā aizņem tieši konsultatīvais darbs, pārliecinājusies I. Lāce. Kad ar konsultāciju vien nepietiek, jādodas pie pacienta uz mājām. Visbiežāk nākas apkopt grieztas brūces, piemēram, ja suns vai kaķis nejauši sagriezies ar stiklu. Tāpat nākas palīdzēt, ja dzīvnieks ir saindējies ar pārtiku vai apēdis ko nepiemērotu.
Arvien biežāk jāpalīdz arī tad, kad dzīvniekam piesūkusies ērce. Īpaši aktīvas tās ir pavasarī, tādēļ ārste iesaka saimniekiem būt īpaši uzmanīgiem un vērīgiem. Dažas ērču pārnēsātās slimības suņiem var izrādīties pat nāvējošas. Tādēļ svarīgi dzīvnieku pirms tam “apstrādāt” – laikus vakcinējot un atblusojot. Tad ir lielāks garants, ka piesūkusies ērce dzīvnieku neinficēs. Speciāliste skaidro, ka dzīvnieki ērču izņemšanas procedūrai parasti nepretojas un to uztver gana mierīgi. “Lai izvilktu ērci, jābūt labam instrumentam,” pārliecinājusies ārste. Un tāds ir kāda vetārsta izgudrojums, kas vizuāli izskatās pavisam primitīvs, bet darbu paveic labi – ērci saķer un ļauj izņemt bez problēmām gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem.
I. Lācei šķiet, ka šobrīd vetārsta pakalpojumi izbraukumos kļūst arvien aktuālāki, jo daudz ir gados vecu cilvēku, kuri ar savu mīluli līdz klīnikai nevar tik viegli nokļūt. Tāpat skaidrs, ka ne katrā vietā iespējams klīniku atvērt un to uzturēt. “Tik labi mēs nedzīvojam.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ātrā palīdzība mīluļiem – vetārsts uz riteņiem

Kategorijas