Lai nes tālāk prieku un skaistumu!

2019. gada 6. jūnijs 07:00

Agrāk krāšņs vainags pie tautastērpa, tāpat kā pašrocīga pūra pielocīšana, bija meitas čakluma un tikuma apliecinājums. Mūsdienās jaunās meitas vainaga izgatavošanu biežāk uztic daiļamata meistaram vai profesionālai rokdarbniecei. Astra Dzērve nupat piešuvusi pēdējo pērli kārtējam Kurzemes etnogrāfiskajam vainagam un atzīst – precīzs uzmeistaroto galvas rotu skaits nav zināms, bet pussimts noteikti varētu būt.

Desmit gadu pieredze
“Visi pērļu vainagi darināti tikai kā pasūtījumi, pašai vajadzība pēc tiem nav, jo precētas sievas pie tautastērpa parasti velk aubi vai sien lakatu,” skaidro Astra Dzērve. Padomu, kādi raksti rotā pēdējo darbu – Asītes vainagu, viņa atradusi Marutas Grasmanes grāmatā “Latviešu tautas tērpi. Raksti. Izšūšana”. Rokdarbiem tiek atvēlēts no pamatdarba brīvais laiks. “Kopš 2017. gada vadu galeriju “Romas dārzs”, pirms tam vairāk nekā desmit gadus nostrādāju Liepājas muzejā.”
Uzkrātā pieredze ļauj vainagus darināt nosacīti īsā laikā, Asītes vainags tapis vienas darba nedēļas vakaros un brīvdienās. Meistare centusies saglabāt senā zīmējuma proporcijas un sava rokraksta pēdas atstāt tikai mazajās detaļās.
“Šo vainagu kāda mamma dāvinās pieaugušajai meitai, tas būs aizsākums tautastērpam, ko plānots papildināt ar citām detaļām,” zina meistare. Sākumā abas aplūkojušas arī citus Liepājas apkārtnes vainagus, piemēram, uz tumšā fona ar baltām pērlītēm izšūto Krotes vainagu vai izmēros dižāko Virgas vainagu, bet mamma tomēr nolēmusi meitu iepriecināt ar Asītes tradicionālo jauno meiteņu galvas rotu.
A. Dzērve lieliski atceras savu pirmo pasūtījumu – vidzemnieču rotu. “Vidzemnieces pin matos lentes ar pērlēm galos. Man tādas bija jāsataisa divdesmit – Ropažu deju kolektīvam. Aizvadītajos desmit gados esmu gatavojusi galvas rotas arī citiem deju kolektīviem un koriem, kā arī piedalījusies seno vainagu atdarinājumu šūšanā.”
Atgādinu par brīnišķīgo Pērkones līgavas vizuļu vainagu, kas līdz ar Pērkones līgavas tērpu pagājušā gada maijā tika izvirzīts pārstāvēt Liepāju Latvijas tautastērpu skatē. Astra pieticīgi skaidro, ka metāla detaļas darinājis mākslinieks Andris Garokalns un viņas pienesums bijusi tikai vainaga pamatnīte.

Cieņas izrādīšana senčiem
“Droši vien ir interesanti darināt arī vainagu mūsdienīgās versijas, bet jaunradei nav īsti atlicis laika. Negatavoju arī spangu vainagus, jo tur vajag vīrieša roku, kas veido metāla daļas un ar stiepli tās piešuj,” stāsta rokdarbniece “Man vairāk patīk strādāšana pie etnogrāfiskajiem pērļu vainagiem. Gribas šo prasmi izkopt līdz pilnībai – lai ir skaisti, precīzi, atbilstoši tradīcijām.”
Pērļu vainagu darināšanas noslēpumos A. Dzērve dalās ar citiem – vadījusi meistardarbnīcas Liepājas muzeja Kurzemes tautastērpu informācijas centrā, braukusi pie interesentiem uz Aizputi un Jaunpili, kā arī izstrādājusi metodoloģiju, lai sniegtu individuālas konsultācijas. Par izaicinājumu A. Dzērve sauc Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pasūtījumu: Kalētu un Virgas vainagu izgatavošanu. Pirms ķeršanās pie tik atbildīga uzdevuma izpētījusi muzeja krājumā saglabātos vainagus un nolēmusi Virgas vainaga sarežģītos augu motīvus un sirdis izšūt ar lina diegiem, kā to darījušas rokdarbnieces pirms simts un vairāk gadiem. “Etnogrāfisko tērpu senākie paraugi, kas saglabājušies muzeja krājumos, ir no 18. gadsimta. Mūsdienās tapušie atdarinājumi ir gan meistaru varēšanas apliecinājums, gan cieņas un goda izrādīšana senčiem.”

Soli pa solim
Vainags ir viens no skaistākajiem tautastērpa elementiem. Veidojot to, jāpieturas pie noteiktas kārtības, tradīcijām. Vispirms vajag skaidri zināt, kura novada tautastērpu tas papildinās. Pēc tam jānomēra potenciālā valkātāja galva, jāsarūpē atbilstoši audumi, pērles, fliteri un citi materiāli. Ne vienmēr izdodas tos uzreiz sagādāt, piemēram, veikalos reti atrodamas īstā platuma sudraba krāsas lentes. Simts gadu laikā materiāli mainījušies, tomēr vainags jāveido maksimāli līdzīgs autentiskajam. Gadās arī kuriozi, piemēram, vispiemērotākās pērlītes Astra pamanījusi uzšūtas uz krekliņa humpalu veikalā. “Nopirku, noārdīju pērlītes, un tās pietika visam vainagam.” Tāpat rotāšanai noder savu laiku nokalpojušas kaklarotas, tāpēc Astra priecājas, ja viņai atdāvina arī izirušas krelles.
“Svarīgākais ir pareizi iesākt – sagatavot precīzu darba zīmējumu: mainoties galvas izmēram, mainās arī ornamenta raksts. Zīmējums jāparedz par centimetru lielāks nekā galvas apkārtmērs, jo šujot viss mazliet saraujas. Pēc tam zīmējumu, to saucu par skrejceliņu, pārnes uz auduma ar zīmulīti un ietrāklē ar kontūrdiegu – lai redz, kur šūt. Iesācēja roka sākumā baidās, minstinās, tāpēc jāsāk ar malējo, nevis ar smuko centrālo elementu,” meistare ieskicē darba procesu.
Kad izšuvums gatavs, to savieno un uzliek uz pamatnes. Agrāk meistari izmantoja kartona, pat linoleja sloksnes, tagad – vieglo un elastīgo plastikātu. Vainaga oderi vieglāk un ērtāk likt slīpajā diegā. “Kamēr atminēju visus knifiņus, pagāja laiks. Ne visi darbi ir izdevušies perfekti. Cenšos un ar katru nākamo nonāku pie labāka risinājuma.”

Vēl ir, ko atkost
Astra ir dzimusi liepājniece; kad viņa bija gadu veca, ģimene pārcēlās uz dzīvi Ventspilī. Tur pavadīta bērnība un skolas gadi. “Pusaudžu gados nolēmu atgriezties vēju pilsētā un uzsākt mācības Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas (tag. Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola – red.) Tekstila nodaļā,” piederību Liepājai skaidro rokdarbniece. “Esmu pateicīga saviem lieliskajiem pedagogiem Liai Ģibietei un Smaidai Rubezei, taču skola dod tikai virzienu, pamatus. Darbojos studijā “Liepava”, kur ar padomu var palīdzēt citas rokdarbnieces, bet daudz kam nākas izurbties cauri pašai. Ja lietišķā māksla ir sirdslieta, šie meklējumi, pētījumi, prasmes izkopšana sagādā lielu prieku.” Sekojošie darba piedāvājumi ļāvuši iegūtās zināšanas un prasmes likt lietā.
Vaicāta, vai nav žēl atdot prom vainagus, kuros ieguldīts tik daudz darba un enerģijas, māksliniece noliedzoši māj ar galvu: “Kur tad es visus likšu? Tieši tas ir interesantākais, ka manis radītais dodas pasaulē. Lai nes tālāk prieku un skaistumu!”
Astras un Andra Dzērvju ģimenē ir četri bērni – divas meitas un divi dēli. Abas meitas vainagus sev neprasot. Varbūt tāpēc, ka smukums visu laiku acu priekšā.
Bet kuri no vainagiem pašai tuvāki? Rokdarbniece rāda Sakas vainagu, kam priekšpusē izšūtas trīs sarežģītas puķes, bet aizmugurē satiekas divas tulpes. Zīmīgi, ka elementi skujiņa un saulīte saredzami vairākās Kurzemes meitu galvas rotās. “Nīcas vainagu, kas, manuprāt, ir sarežģītākais no visiem, esmu darinājusi divreiz, bet vēl neesmu īsti atkodusi – konusa forma un motīvi atkārtojas sešas vai astoņas reizes? Muzejā atrodamie vainagi nesniedza atbildes, kā vispareizāk tos veidot. Liepājas muzeja krājuma vainagos pamanīju vairāku meistaru rokrakstu, interpretācijas. Varbūt nav bijusi iespēja iegādāties piemērotākos materiālus: sarkanumu dažā gandrīz neredz, un uzsvars likts uz lielajām pērlēm – slīpēta stikla bumbām.”
Maija brīvdienas Astra izmantojusi lietderīgi: 4. maijā pabeigusi šūt Turlavas vainagus jauniešu tautas deju kolektīvam “Odziņa”, vēl taps Krotes vainags un tiks pabeigts Nīcas vainags. “Rokdarbi ir būtiska manas dzīves sastāvdaļa. Biju viena no pirmajām, kas iesāka adīt krāšņo tautastērpa elementu – maučus. Pamanot, ka tam pievērsušies arī citi rokdarbnieki, ļāvos jaunam izaicinājumam un pieteicos mašīnadīšanas kursos.”

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Lai nes tālāk prieku un skaistumu!

Kategorijas