Baiss atgādinājums

2019. gada 13. jūnijs 07:00

117

“Visam labajam, ko esam paveikuši, nav nekādas nozīmes. Nozīmīga ir tikai un vienīgi taisnības uzvara. Taisnīga pasaule – tā ir normāla pasaule. Černobiļā nebija nekā normāla,” ar šādiem vārdiem sākas jaunākās dokumentālās filmas par lielāko tehnogēno katastrofu pasaules vēsturē reklāmas rullītis.
Runa ir par eksploziju Černobiļas atomelektrostacijas ceturtajā blokā naktī uz 1986. gada 26. aprīli un tās izraisītajām sekām. Kompānija “HBO” piedāvā miniseriālu piecu sēriju garumā ar lakonisku nosaukumu “Černobiļa”. Filmas režisors ir Johans Renks (Johan Renck), galvenajā lomā ir britu aktieris Džareds Harriss (Jared Harris), kurš atveido Valēriju Legasovu – augstas raudzes padomju zinātnieku, kuram Kremlis šo katastrofu uzdeva izmeklēt.
Laika posmā no 6. maija, kad tika demonstrēta filmas pirmā sērija, līdz šai dienai to noskatījies rekordliels skatītāju skaits. Arī Latvijā. Esmu novērojusi, ka jaunais miniseriāls ir viens no svarīgākajiem sarunu tematiem, satiekoties vairākiem cilvēkiem. Gandrīz vai pierasts pie jautājuma: “Vai tu to redzēji?”, tāpat arī pie mazliet savādā secinājuma: “Laba gan tā “Černobiļa”!”
Vispirms jāmēģina atbildēt uz jautājumu, kas tad šīs lielās traģēdijas ekranizācijā ir tik labs, lai to ieteiktu noskatīties ikvienam domātspējīgam cilvēkam.
Filmas darbība notiek bijušajā Padomju Savienībā, konkrētāk, Pripetes pilsētā, kas atrodas aptuveni trīs kilometrus atstatu no atomelektrostacijas. Aplūkotais laika posms ilgst no 1986. gada 26. aprīļa līdz 1988. gada 26. aprīlim, kad zinātnieks Legasovs izdara pašnāvību. Jau vērojot pirmos filmas kadrus, pārņem mulsums – vai tiešām mēs šādos apstākļos reiz dzīvojām? Seriāla sākumā tiek parādīta profesora Legasova dzīvokļa ļoti pieticīgā virtuve, kas 80. gados, iespējams, atbilda visiem padomju dzīves standartiem, taču šodien šķiet gandrīz atbaidoša. Nabadzīga, pelēcīga, ne īpaši labi uzkopta. Vai tiešām tādā ir patīkami gatavot ēdienu un ieturēt maltīti? Līdzīgas izjūtas pārņem arī brīdī, kad tiek demonstrēta Pripetes slimnīca un citas sabiedriskas ēkas. Jāpiebilst, ka visi seriālā izmantotie rekvizīti (lietas, vietas, apģērbs un pat cilvēku izturēšanās) ir autentiski pagājušā gadsimta 80. gadu vidum. Varbūt tieši tas ir viens no filmas trumpjiem, proti, tiek atgādināts, kādos apstākļos dzīvoja cilvēki Padomju Savienībā pirms trīsdesmit gadiem.
Otrs, daudz nozīmīgāks, trumpis ir tajā attēlotais autentiskums attiecībā pret valsts, kas seriālā demonstrēta, iekārtu. Vairākkārt dzirdēts šāds apgalvojums: ja Černobiļas traģēdija notiktu citā valstī, upuru skaits būtu daudzreiz mazāks. Kāpēc? Absolūti pārsteidzoša šķiet PSRS plaši pieņemtā prakse melot. Melo varasvīri, pieņemot valstiski svarīgus lēmumus un sniedzot informāciju iedzīvotājiem. Melo zinātnieki gan kolēģiem, gan visai starptautiskajai sabiedrībai, uzstājoties Rietumvalstu kongresos. Melo pilnīgi visi – šo tik raksturīgo detaļu filmas režisors atklājis līdz saknei. Brīžiem skatīšanās laikā radās jautājums: vai atomreaktora sprādziena seku likvidēšanā iesaistītajiem (priekšniecībai) pēc saviem meliem nebija slikta dūša? Vemt negribējās?
Ne mazāk pārsteidzoša šķita reaktora darbinieku absolūti nolaidīgā attieksme pret viņiem uzticētajiem darba pienākumiem. Runa ir par mazajiem priekšniekiem ar lielām ambīcijām, kuru kāre pēc slavas liek rīkoties pārgalvīgi, idiotiski, nerēķinoties ar sekām. Neticami šķita arī tas, ka naktī, kad notika eksplozija, reaktorā nebija nevienas (!) mērierīces darba kārtībā, kas precīzi spētu noteikt radiācijas līmeni.
Un sekas… Tas, cik postoši radiācija ietekmējusi neskaitāmu cilvēku dzīvības un sagandējusi dabu, liek nodrebēt šausmās. Netrūkst arī naturālu skatu, piemēram, kā izpaužas t.s. staru slimība, taču iespējams, ka tas ir labākais veids, kā runāt par svarīgām lietām un atgādināt, kādas sekas var būt noziedzīgai paviršībai, pārdrošībai, arī meliem.
Miniseriālu “Černobiļa” ir ieteicams noskatīties ikvienam, kuram vairāk par 16 gadiem. Šie pāris rakstā ieskicētie aspekti, protams, nav vienīgie, kas raisa pārdomas, filmā tādu patiesi ir daudz. Vēl ilgi pēc seriāla noskatīšanās ausīs skan radiācijas mēriekārtu – dozimetru, Geigera skaitītāju – radītie sprakšķi.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Baiss atgādinājums

Kategorijas