Radoši un mērķtiecīgi

2019. gada 13. jūnijs 07:00

Latvijas Komponistu savienību relatīvi nesen skāra vairākas nozīmīgas izmaiņas. Lielākā no tām: biedrības pilnsapulcē tika ievēlēts jauns valdes priekšsēdētājs – komponists un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētais profesors Rolands Kronlaks.
Jaunais vadītājs ir dzimis Liepājā un te arī guvis savu pirmo muzikālo izglītību, taču komponēt sācis, jau dzīvodams galvaspilsētā. Uzņemoties Latvijas Komponistu savienības vadību, R. Kronlaks sapratis, ka darāmā būs daudz, īpaši radošajā jomā. Radusies iecere gan par jauna, Baltijas valstīm kopēja mūzikas festivāla izveidošanu, gan par dažādu radošu aktivitāšu rīkošanu Komponistu savienības telpās, kā mērķis būtu sekmēt pleca sajūtu un komunikāciju organizācijas biedru vidū.
Mūsu saruna noritēja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas bēniņstāvā, kas piedzīvojis renovāciju un kur iekārtots profesora darba kabinets.

Nevaru atturēties, nepajautājusi par laiku, kad dzīvojāt Liepājā. Kas no tā vislabāk palicis atmiņā?
Liepājas laiks manā dzīvē bijis ļoti nozīmīgs. Noteikti neiebilstu, ka mani sauc par liepājnieku, kaut gan tik daudz gadu pavadīti prom no šīs pilsētas. Man bija 14 gadu, kad manu tēti pārcēla darbā uz Rīgu, līdz ar to pārvācāmies visa ģimene – ļoti sensitīvs vecums tik lielām pārmaiņām. Liepājā mācījos mūzikas skolas klavieru nodaļā: līdz 4. klasei mana skolotāja bija Anita Poļanska, ar kuru kontaktējamies vēl aizvien, un no 4. līdz 7. klasei mācījos pie Ligitas Tiltiņas. Bērnības posms saistās ar divējādām izjūtām: man ļoti patika mūzika, bet ne gluži tā mūzika, ko tolaik mācīja mūzikas skolā. Tas laiks vairāk asociējās ar fanātisku vieglās mūzikas mīlestību.
Taču jau tolaik sapratu, ka vēlos kļūt par mūziķi. Vienalga, par kādu, bet mūziķi! Vispār jau apstāklī, ka bērns mācās mūzikas skolā, ir diezgan liels mammas fanātisms.

Kādā ziņā?
Manā gadījumā ne gluži tā, kā tas varbūt izklausās no malas. Savās izvēlēs nekādā ziņā nebiju iegrožots, jo tajā laikā pārmaiņus trenējos arī tenisā un futbolā. Arī sports sagādāja prieku, taču mūzika guva virsroku.
Tagad, atceroties to laiku, varu secināt, ka mūsu klase, kas mācījāmies Liepājas 1. vidusskolā, bija ļoti radoša. No tās nākuši vairāki Latvijā labi zināmi radošo profesiju pārstāvji, piemēram, viens no režisoriem un scenārija autoriem TV filmai “Sarkanais mežs” Armands Zvirbulis, pianiste Kristīne Kuļikova (Grifina) un citi.

Kas notika ar Jūsu mūzikas studijām, pārceļoties uz Rīgu?
Interese un vēlme darboties ar mūziku nekur nepazuda. Pārceļoties mācības turpināju Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā. Attiecībā uz nopietno mūziku lielais lūzuma punkts notika apmēram 17 vai 18 gadu vecumā, kad sāku mācīties kompozīciju. Šajā priekšmetā bija izcila skolotāja – slavenās dziedātājas Ingas Kalnas mamma Tamāra Kalna.

Liepāju mēdz dēvēt par Latvijas mūzikas galvaspilsētu. Vai Jums tas nešķiet krietni pārspīlēts?
Doma bija nedaudz citāda, proti, Liepāja ir nevis mūzikas galvaspilsēta vispār, bet tieši rokenrola galvaspilsēta. Šāds viedoklis man šķiet pamatots. Tas varbūt neattiecas tieši uz mūsdienām, bet uz liepājnieku paveikto rokenrola jomā pirms gadiem desmit, divdesmit.

Šā gada 12. februāris Jums bija nozīmīga diena – kļuvāt par Latvijas Komponistu savienības valdes priekšsēdētāju. Kāda ir Jūsu vīzija, stājoties jaunajā amatā?
Daudzus gadus esmu bijis šīs biedrības padomē, tāpēc labi izprotu pašreizējo situāciju. Komponistu savienībā ir 125 biedri, lielākā daļa jeb aptuveni 80% no viņiem ir komponisti, pārējie – muzikologi. Kad kandidēju uz valdes priekšsēdētāja amatu, man prātā bija galvenokārt mākslinieciskie plāni. Laiki, kad radošās organizācijas saviem biedriem palīdzēja tikt pie dzīvokļiem, mašīnām, vasarnīcām un citiem labumiem, ir pagājuši, tagad ir pavisam cita situācija. Mums kā organizācijai ir jāskatās, ko mēs varam paveikt strādājošu komponistu labā. Ļoti svarīgs ir Latvijas Mūzikas informācijas centra darbs, kā uzdevums ir informēt un popularizēt latviešu mūziku.
Komponistu savienības uzdevumus redzu vairāk dažādu jaunu kopprojektu veidošanā. 2008. gadā tika radīts festivāls “Latvijas Jaunās mūzikas dienas”, kas ir mūsu biedrības veidots pasākums un notiek reizi divos gados. Tikko man bija tikšanās ar Igaunijas un Lietuvas komponistu savienību vadītājiem, pārrunājot jauna festivāla izveidi, kas savā ziņā būtu radniecīgs “Latvijas Jaunajām mūzikas dienām”, tikai visas Baltijas mērogā. Līdzīgu festivālu “Nordic Music Days” organizē Skandināvijas valstīs. Mūsu jaunā iecere varētu realizēties apjomīgākā mūzikas dzīves notikumā, kur piedalītos mākslinieki no visām trim valstīm. Tas būtu ceļojošs festivāls, kas katru gadu notiktu citā Baltijas valstī.
Ir radusies arī doma par specializēta jaunās mūzikas ansambļa izveidi pie Latvijas Komponistu savienības, kas būtu regulāri muzicējoša vienība. Iestrādnes šim projektam jau ir, tās radās saistībā ar studentu mūzikas festivālu “deciBels”, taču to vajadzētu attīstīt.
Ikvienā organizācijā svarīga ir biedriskuma izjūta. Vēl diezgan nesen Latvijas Komponistu savienības mūzikas salonā Rīgā, Baznīcas ielā, notika dažādas publiskas tikšanās ar komponistiem un nelieli koncerti. Tagad to vairs nav. Būtu jādomā, kā organizēt dažādus radošus notikumus Komponistu savienības biedriem un citiem interesentiem, piemēram, diskusijas, radošos vakarus, partitūru analīzes un citus.
Kāpēc tas nepieciešams? Esmu novērojis, ka mūsu organizācijā tiek uzņemti jauni biedri, viņi sākotnēji jūtas pagodināti, taču, laikam ejot, entuziasms noplok. Rodas jautājumi: kāpēc es esmu Komponistu savienībā un kāpēc maksāju biedru naudu? Tāpēc ir svarīgi, lai ikviens mūsu biedrs varētu pats sev definēt iemeslu, kāpēc viņš ir Komponistu savienībā, kāds viņam no tā ir labums.

Kļūt par Latvijas Komponistu savienības biedru katram nav iespējams. Atšķirībā no Latvijas Rakstnieku savienības ekspertu komisijas, Jūsu pārstāvētā biedrība kandidātiem pieprasa atbilstošu izglītību.
Mēs uzņemam profesionālus komponistus, kuriem ir akadēmiskā izglītība mūzikā. Ir arī izņēmumi, bet tādu ir pavisam maz.

Un ir arī muzikologi.
Jā, protams. No vienas puses, šī komponistu un muzikologu kombinācija ir ļoti padomiska, būtībā tās taču ir divas dažādas profesijas – vieni komponē, otri pēta, raksta. No otras – tradīcija sēdināt komponistus un muzikologus vienā skolas solā turpinās arī šodien Mūzikas akadēmijā. Tātad šie cilvēki iegūst visai līdzīgu teorētiskās izglītības bāzi. Grūtais aspekts no organizācijas vadītāja perspektīvas ir, kā sniegt muzikologiem līdzvērtīgus piedāvājumus ar komponistiem, kuru mūziku atskaņo “Latvijas Jaunās mūzikas dienās”, ISCM festivālā un citur. Muzikologiem mūsu biedrība šobrīd var piedāvāt ievērojami mazāk, tāpēc ir jādomā, kā šo jautājumu sakārtot.

Lai kā arī būtu, par biedru un arī interesentu trūkumu Latvijas Komponistu savienība sūdzēties nevar.
Nevar gan. Uzņemšana Komponistu savienībā notiek regulāri, un par intereses, respektīvi, kandidātu, trūkumu sūdzēties nevaram. Tāpat arī nevaram sūdzēties par radošo ieceru trūkumu. Kaut visas spētu realizēt!

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Radoši un mērķtiecīgi

Kategorijas