Paradīzes pludmales un elles durvis Bali

2019. gada 13. jūnijs 07:00

Pēc ziemeļu puses izpētes esam nonākuši atpakaļ ceļojuma sākumpunktā – Čangu. Tas ir rajons, kas vēl pirms pāris gadiem bija vieni vienīgi rīsu lauki. Šo vietu bija iemīļojuši sērfotāji, jo piekrastē ir labi viļņi. Laika gaitā šis ir kļuvis par vienu no mūsdienu populārākajiem Bali rajoniem. Šeit dzīvo ļoti daudz tūristu no visas pasaules.
Esot projām vien dažas dienas, atbraucot konstatējam, ka netālu no mūsu apmešanās vietas ir jau uzbūvēti divi jauni veikali. Veikali un kafejnīcas šeit aug kā sēnes. Ne tikai šis rajons, bet visa Bali sala kopumā šobrīd piedzīvo tūrisma zelta laikus, būvniecība un labiekārtošana norit pilnā sparā. Tas, protams, arī nedaudz nomāc, jo skaistos rīsu laukus, mežus un citas dabas ainavas lēnām nomaina pilsētai raksturīgi skati.

Vārdi – visiem vienādi
Šejienieši ir ļoti laipni cilvēki. Protams, katrs cenšas nopelnīt, kā māk, bet tirgos neizjutu īpašu uzmācību no tirgotājiem, kā tas ir piedzīvots citur pasaulē. Interesants ir fakts, ka visiem vietējiem ir vieni un tie paši vārdi. Tie tiek iedoti pēc tā, kurš pēc kārtas esi piedzimis. Pirmo bērnu sauc par Wayan, Putu vai Gede, otro par Made vai Kedak, trešo par Nyoman vai Komang, un ceturtais ir Ketut. Ja ģimenē piedzimst vairāk bērnu, tad šis aplis turpinās no sākuma un piekto bērnu sauc, piemēram, Wayan Balik, kas nozīmē – ‘vēl viens Vajans’. Aprunājoties ar vietējiem, noskaidrojam, ka viņi paši iedod sev vēl vienu vārdu, kas nav neviens no tradicionālajiem. Bieži sanāk, ka vīrs un sieva ir ar vienādiem vārdiem, tādēļ paši sevi nosauc citos vārdos.
Vietējiem iedzīvotājiem vispopulārākais sporta veids, kā viņi paši atzīst, ir gaiļu cīņas. Tādu izdevās redzēt arī mums. Pārsteidza, ka viņi gaiļiem pie kājām piesien ļoti asus asmeņus, kas palīdz ātrāk nobeigt pretinieku. Šīs cīņas laikā vīrieši liek likmes uz savu favorītu un pēc tam var vinnēt naudu. Cīņa, ko mēs redzējām, ilga vien kādu minūti. Bet emocijas, kas nāca no vietējiem, bija kas fantastisks. Īsti līdzjutēji!
Pašos salas dienvidos ir izveidojusies tāda kā pussala, kas savienojas ar Bali. Šī ir vieta, kur baudīt balto smilšu pludmales un zilos ūdeņus. Atbraucot uz pirmo pludmali, jau atkal esam pārsteigti, cik kontrastaina spēj būt šī mazā sala. Spilgti tirkīzzilais ūdens un baltās smiltis žilbina acis. Šādu skatu uz šīs salas redzam pirmo reizi, jo visas iepriekšējās pludmales klāja melnas vulkāniskās smiltis. Laukā karsti – ap 32 grādiem, tādēļ pirmais, kas prātā – nopeldēties. Dodoties ūdenī, bija cerības, ka tas kaut nedaudz atvēsinās no karstās svelmes, taču bija silts kā vannā.

Ne auto, ne policijas
Nākamajā dienā dodamies prom no Bali galvenās salas uz Nusa Penida un Nusa Lembongan. Iespējams, tieši ar skatiem no šīm salām Bali ir ieguvusi milzīgu tūristu popularitāti.
Sākumā mēs ierodamies Bali ostā, kur cenšamies uzmeklēt izdevīgāko veidu, kā nokļūt uz Nusa Lembongan. Cenas par laivas pakalpojumiem vietējie ir sacēluši nepajokam. Tūristiem nokļūšana uz blakus esošajām salām ir līdz pat trīs reizes dārgāka nekā vietējiem. Mazliet pakaulējoties, tiekam pie labākas cenas un nepilnas stundas laikā, braucot ar ātrlaivu, esam klāt.
Izkāpjot uz sauszemes, uzmeklējam vietu, kur noīrēt jaunus motorollerus. Esam izbrīnā par vietējo uzticību tūristiem. Galvenais ir tikai samaksāt; kur un kad motorolleri tiks atdoti, īsti nevienu neinteresē, pat ne mūsu vārds un tautība. Vīrs un vārds, un esam jau ar jauniem motorolleriem ceļā.
Uz šīs salas nav atļauts pārvietoties ar auto. Pārvietoties var tikai paša spēkiem, ar riteni vai motorolleru. Policijas šeit nav, tādēļ, nomājot motorolleru, pat ķiveres neizsniedz. Par to biju izbrīnīta, bet jāatzīst, ka uz šīs salas ir diezgan slikti ceļi, tādēļ nemaz lielu ātrumu nebija iespējams sasniegt.
Pietiek ar vienu dienu, lai apbraukātu visu salu un apskatītu skaistākos skatus. Šeit nav smilšaino pludmaļu, salas malās ir stāvas klintis. Viena no šādām piekrastēm ir kļuvusi pavisam bēdīgi slavena. “Velna acs” ir vieta, kur klintī izveidojies caurums, un, kad ir lieli viļņi, no šā cauruma nāk ārā milzīgas ūdens šļakatas, kuras ir ierāvušas jūrā neskaitāmi daudz cilvēku. Tieši tādēļ tik baiss vietas nosaukums.

Pakāpieni – koku saknes
Nākamajā dienā dodamies jau uz citu salu – Nusa Penida. Šī ir lielāka, un uz tās ir atļauts pārvietoties arī ar auto. Ceļā uz nakšņošanas vietu saskaramies ar pirmo briesmīgo ceļa segumu jeb bezceļu. Nekad dzīvē tādus ceļus nebiju redzējusi. Vienīgas bedres, segums kā klints ar milzīgiem akmeņiem. Braucot pa tādiem ar motorolleru, jūtama katra gramba, tādēļ dažbrīd likās, ka vieglāk būtu iet kājām.
Sākumā devāmies uz vispopulārāko apskates vietu, varētu pat teikt, ka tā ir viena no galvenajiem mērķiem vairumam tūristu, kuri dodas uz Bali. Tā ir Kelingking pludmale. Šī pludmale ir burvīgu klinšu ielenkumā un ir īsta paradīze, bet, lai līdz tai nokļūtu, ir jādodas lejup pa šauru taciņu. Taciņas stiprinājumi ir tikai koku saknes, kas kalpo kā pakāpieni. Kāpiens ir diezgan ekstrēms un ļoti garš – vismaz stundu uz leju un ilgāk augšup. Tā kā bijām tur nonākuši tikai dienas vidū, karstums bija pamatīgs un vēlmes doties lejā nebija. Ieraugot cilvēkus, kuri mēroja ceļu augšā, pārņēma žēluma sajūta. Elsdami, nosvīduši, noguruši, cilvēki ar pēdējām dzīvības pazīmēm vilkās augšā. Ieraugot viņu sejas, uzreiz bija skaidrs, ka mēs to nedarīsim. Bet citiem ceļotājiem ieteiktu šeit atbraukt agri no rīta, tad šeit vēl ir ēna un vismaz pusi ceļa var mērot bez pārkaršanas.
Nākamā populārākā apskates vieta ir Dimantu pludmale. Redzot šo vietu, ir skaidrs, kādēļ šāds nosaukums. Šajā ielejā esošās klintis patiešām izskatās kā sašķelti dimanti. Uz šejieni ceļš ir salīdzinoši ļoti labs, bet tūristu daudz mazāk. Uz pludmali ved īstas kāpnes ar margu un ceļš nav tik garš. Tādēļ dodamies lejup, lai nopeldētos un atvilktu elpu.

Niršana maisiņos
Pēdējā diena uz salām tiek veltīta snorkelēšanai. Ceļamies agri un dodamies ar laivu jūrā. Šeit netālu ir vieta, kur nāk baroties lielās manta rajas. Arī mūsu mērķis ir to ieraudzīt, lai gan vietējie mūs noskaņo, ka ne vienmēr tas izdodas un lai lielas cerības nelolojam.
Šajā dienā bija sacēlies paliels vējš, kas atnesis viļņus un arī ārkārtīgi daudz atkritumu jūrā. Šī nebija pirmā reize, kad šeit sastapāmies ar piesārņojumu. Skati ir pavisam bēdīgi – jūrā peld simtiem plastmasas maisiņu un ēdiena iepakojumu, nemaz nav vēlmes tur ienirt. Viena vieta tāda arī bija, neviens no mums neienira, jo atkritumu bija pārāk daudz. Kad nonācām vietā, kur ir iespējams redzēt manta rajas, atkritumu situācija nebija diez ko labāka, bet nirām iekšā. Zem ūdens pavērās vēl drūmāks skats. Nemitīgi jācenšas izvairīties no atkritumiem, bet beigās tas atmaksājās, jo izdevās ieraudzīt lielo manta raju. Garumā un platumā tā noteikti bija lielāka par mani. Skats bija vienreizīgs! Šīs zivis nav agresīvas un nespēj iedzelt kā parastās rajas. Vienīgais, no kā tās pārtiek, ir planktoni. Mērķis piepildīts, un ar dalītām jūtām dodamies prom no Nusa Penida atpakaļ uz Bali.

Līdz nākamajai reizei!
Pēdējās dienas pavadām, laiskojoties, ēdot augļus un izbaudot saules starus. Sajūtu, kas šeit tika piedzīvotas, ir tik daudz un dažādas, ka grūti to aptvert. Pavisam noteikti šeit ir vēl simtiem lietu, ko apskatīt un piedzīvot. Lai izbaudītu visu, ko sala sniedz, vajadzētu vismaz vienu mēnesi. Tādēļ ceru, ka šeit vēl atgriezīšos.

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Paradīzes pludmales un elles durvis Bali

Kategorijas