Līgo svētku modē – puķu vainagi un rituāli

2019. gada 20. jūnijs 07:00

1007

Līgo svētku modē – puķu vainagi un rituāli

“Kur tik es neesmu bijusi, bet tā kā šeit neviens nekur citur nedzīvo. Te taču ir zāļu sievas Leiputrija – traks var palikt! Jūs esat bagāti!” Bunkā izsaucas Ventspils zāļu sieva Līga Reitere, kura Vasaras saulgriežu laikā atbraukusi parādīt, kā pinami kupli, skaisti un sīksti vainagi. Uz meistarklasi atbraukušie un sanākušie interesenti atzīst, ka vainagu pīšanu, kas bieži tiek aizmirsta vai vispār netiek piekopta, turpmāk ieņems nozīmīgu lomu.

Katrai savs skaidrojums
“Rudzupuķu, āboliņu, margrietiņu kalni, smilgu un graudu strēķi! Es daudz kur esmu bijusi, bet, kad sagaida ar tik daudz krāšņām puķēm – tas ir kaut kas!” saka zāļu sieva. Zāļu un ziedu kaudzes atbraukušas no Bunkas kultūras nama direktores Maldas Andersones tobrīd vēl nenopļautajām siena pļavām, dalībnieki ņēmuši līdzi arī pašu lasītās puķes.
L. Reiteres ierašanās un meistarklase vainagu pīšanā sastāv no stāstījuma, kurā piederas gan tautasdziesmas un dziesmas, gan deju elementi, ticējumi un pareģojumi, neiztiekot arī bez skaidrojuma par ikkatra zieda nozīmi un pielietojumu sadzīvē un medicīnā.
Pirmskolniecei Elisai līdzi paņemtas margrietiņas un sarkanīgi rozā ziedi. “Tās ir tīruma neļķītes – dzirkstelītes. Lai tavas actiņas mirdz kā dzirkstelītes!” skaidro L. Reitere. “Šis ir ēdams. Zini, kā garšo? Pēc cukurzirņiem! Tā ir pļavu dedestiņa – tā uzlabo elpošanu un vielmaiņu. Un ēdamie ziedi jāēd ar baudu!” uzsver zāļu pazinēja, komentējot Gražinas Afanasjevas zāļu pušķi. Lailas Pocjus līdzpaņemtās madaras L. Reitere novēl likt zem maza bērna paladziņa un vannā, lai mazulim būtu mierīga gulēšana.
“Vainagā pinam lapas kuplumam, ziedus liekam skaistumam, bet smilgas – sīkstumam. Lai sievietes, kas valkā vainagus, tādas būtu! Kupla sieva nozīmē, ka par viņu labi runā. Cik kupls ir vainags, tik kupla ir valkātāja! Vainags ir gods, un godam ir jābūt augstākam par sevi – augstu uz galvas. Vainags nevar krist uz kaklu!” uzsver L. Reitere.
“No trim cilvēkiem sākas ģimene, no trim paaudzēm – dzimta. Kas no ģimenes caur dzimtu nāk – krustcelēs savējos satiek!” skaitot vārdus, L. Reitere sāk izturīgā spēka vainaga pīšanas paraugdemonstrējumu. Krusteniski tiek liktas smilgas vai graudzāļu stiebri un no trim šķipsnām tiek pīta bize. “Te veidojas cieša savienība – lai cilvēks dzīvotu, savu reizi viņam jābūt kā tēvam, savu reizi kā mātei un savu reizi kā bērnam. Maniem spēka vainagiem bize ir pamats – tad vainagu nevar saplēst un pārraut!” uzsver L. Reitere.
Bērni vainadziņus pin kā kādreiz ganos – liek ziediņu pie ziediņa, kātiņu pie kātiņa un aploka apkārt blakus zieda galviņai. “Lai kopā turētos, vajag pie otra pieķerties,” viņa piebilst. “Turklāt vainagam ir jābūt ne no vienādām puķītēm – tad tā ir bagātība! Vienveidību uz galvas likt nevajag!”

Bērnībā – vienkāršāk
Reti kurš no aptaujātās jaunās paaudzes atzīst, ka pin vainagus un iet pļavās puķes lasīt. Tāpēc tas viņiem ir jaunums. “Svētdien noteikti pīsim vainagus,” bilst Viktorija Jansone. Bērni atzīst, ka vainagu pīšana tomēr nekāds “baigi vieglais” uzdevums nav, bet ar katru ziedu, redzot, ka sanāk glīta virtene, acis iemirdzas un viņi nevar vien sagaidīt, kāds vainags iznāks.
Līga Segliņa uz dzimto pagastu atbraukusi kopā ar savu māsu Noru Kirhneri un radiniecēm – Lindu un Paulu. “Agrāk, bērnībā, pinām vanagus. Tagad pašai tā īsti nesanāk nopīt, ceru, ka kāds cits nopīs,” smaidot saka Līga, kura Līgo vakarā ģimenes lokā svinēs arī savu vārda dienu. “Nekad neesmu jutusies apdalīta vai aizmirsta, ka man Līgo svētkos ir arī vārda diena. Es tos nenodalu, svinam abus svētkus.”
Priekulniece Indra Ļaudobele, kuras sirdslieta ir floristika, atbraukusi uz meistarklasi, lai praktizētos. “Izrādās, ka nemaz tā nemāku pīt vainagu! Bērnībā pīšana bija vienkāršāka – notika uz izjūtu. Tagad jāmēģina tā, kā vajag,” viņa salīdzina, piekrītot, ka dabiskais ir modē vienmēr.

Veic daudz rituālu
Kad ziedu virtene ir gatava, topošā vainaga izturību var pārbaudīt ar spēka paņēmieniem. Vajag divus cilvēkus, kuri tur katru virtenes galu un iestiepj to kā virvi, turētāji vēl paceļ vienu kāju augšā. Ja vainags būs rūpīgi un pareizi pīts, to nevarēšot pārraut pat divi vīri spēka gados. “Kārtīgs vainags spēj turēt vismaz simt kilogramu spēku!” atklāj L. Reitere.
Liela interese ir arī par to, kā, neizmantojot diegu, nopīto virteni sasiet ar puķēm vai smilgām. “Vainagu galus liek pamīšus. Ņem smilgas un ziedus kātos. Lai tās pakļautos un nesalūztu, stiebrus pamīkstina salauzot. Aptin apkārt un mezglu sien starp puķu galviņu rindām, lai savienojuma vieta neberzē galvu.” Zāļu sieva uzsver, ka izturīga vainaga pīšana prasa apmēram pusstundu vai
40 minūtes.
Kad vainags gatavs, to var mest gaisā un laimi mērīt. “Cik augstu vainags lido, tik liela valkātājai būs gaidāmā laime,” skaidro L. Reitere.
Līgo vakarā neprecētām meitām viņa novēl mest pītos vainagus ozolā. Viens variants ir mešanas laikā saukt puišu vārdus. Pie kura vārda vainags paliks kokā, ar to veidosies attiecības un varbūt pat ģimene. “Turklāt puišiem aiz stūra būtu jāklausās, kuri no viņiem meitām patīk,” piebilst tradīciju zinātāja. Var mest vainagu ozola zaros un saskaitīt, kurā reizē vainags nenokrita lejā – pēc tik gadiem meita apprecēsies.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Līgo svētku modē – puķu vainagi un rituāli

Kategorijas