“Mājdzīvniekam” zirneklim – ģimenes pieaugums

2019. gada 27. jūnijs 07:00

Kādu rītu četrgadīgā meita mazākajā, tumšākajā un klusākajā dzīvokļa telpā – tualetē – griestu stūrī pamanīja paprāvu pelēku zirnekli, kuram apkārt vairāki tumši punktiņi, kas izrādījās zirnekļmammas mazuļi. Tā tie nekustīgi un neviena netraucēti stūrī dzīvoja vairākas dienas. Sākās kārtējais dzīvās dabas vērošanas pasākums, līdz vienu rītu secinājām – ģimene ir devusies prom.

Dzīvokļa apakšīrnieki
Dzīvojam pilsētas dzīvoklī, un esmu viena no tiem, kas uzskata, ka dzīvoklī turēt dzīvnieku, kam nepieciešama brīvība un svaigs gaiss, respektīvi, suni vai kaķi, ir nepareizi. Jo šiem dzīvniekiem, ja reiz pieņemti ģimenē, ir vajadzīga nedalīta uzmanība gluži kā cilvēkam un jānodrošina brīvība, nevis ieslodzījums četrās sienās uz visu dzīvi. Mēs paši dzīvoklī esam tikai dažas stundas vakarā un no rītiem. Taču tas nenozīmē, ka esam bez dzīvas radības.
Pa logu varam vērot putnus – visinteresantāk ir skatīties, kā kaiju un zīriņu mazuļi šļūc pa pretējās mājas slīpo jumtu nu gluži kā mazi bērni pa slīdkalniņu. Un to, kā lielās kaijas cīnās ar vārnām par teritoriju, par ēdienu un cilvēku uzmanību. Ziemā, kad uzlikām mazajiem putniņiem barotavu, protams, galvenie saimnieki pie tās bija nekaunīgie, bet gudrie plēsīgie putni. Taču reiz barotavā speciāli lielajiem putniem ielikto cīsiņu paķēra dikti ņiprs zvirbulis.
Un mums ir “eksotiski” mājdzīvnieki – parastie, Latvijā mītošie zirnekļi. Izrādās, Latvijā vien ir ap 500 zirnekļu sugu. Ezera malā dzīvojot, pat devītajā stāvā tie pa logu spraugām sanāk iekšā ļoti daudz un kļūst par apakšīrniekiem. Prom nedzenam, jo pieturamies pie seno latviešu ticējumiem, ka zirnekļi ir mājas svētība vai ka tās ir beidzot mieru radušas mirušu cilvēku dvēseles. Un nost nesitam – tie nevienam neko ļaunu nav izdarījuši. Tās ir tikai mūsu iedomas, ka Latvijas zirnekļi, gluži kā silto zemju tarantuli, nu bruks virsū un kļūs par nežēlīgiem plēsoņām.
Reiz kāda paziņa bija pārpublicējusi pasaku pieaugušajiem. Tas bija stāsts par zirneklīti, kurš nesaprata, kādēļ viņu visu laiku kāds grib nosist. Viņš visu laiku dzīvoja vienās bailēs, lai gan apzinājās, ka nevienam neko sliktu nav nodarījis. Un stāstu par zirnekli izmantoju meitas audzināšanā, mācot nevienam nedarīt pāri.
Meitai radās jautājums par to, kādēļ ir tikai viens lielais zirneklis un daudz mazo bērniņu. Pagaidām vēl noklusēju, ka zirnekļu mammas pēc bērnu, tas ir, oliņu, radīšanas, tētus, kas ir mazāki augumā, bieži vien apēd. Palasot zooloģijas teoriju, uzzināju, ka dzīvnieku pasaulē notiek romantiskam romānam līdzīgi notikumi. Izrādās, zirnekļiem tas ir rituāliem bagāts notikums ar signālu raidīšanu, pavedināšanas un pārošanās deju. Savukārt pēc izšķilšanās mamma baro savus bērnus, un, kad mazie paaugušies, ar mazuļiem uz muguras dodas uz citu vietu. Uz kurieni aizgāja mūsējais? Pieļaujam, ka devās pasaulē pa ventilācijas lūku.

Uzbrūk apkopējai
Dzirdēti stāsti, ka pat Latvijā mītošie zirnekļi, aizstāvot sevi, mēdz cilvēkam iekost. Bieži zirnekļa kodiens un pārbīlis beidzas ar vēršanos pie mediķiem pēc palīdzības. Taču man zirnekļi līdz šim neko nav nodarījuši, un es neko nedaru viņiem. Zinu, ka pastāv tāda baiļu forma jeb fobija no zirnekļiem, kam dots zinātniskais nosaukums – arahnofobija. Pašai ļoti nepatīkamas sajūtas un bailes bija pamatskolas laikā pēc kādas šausmu filmas noskatīšanās. Bet visspilgtāk atmiņā palicis gadījums pie vetārsta Dzintara Tīda, pie kura bija nonācis kāds eksotisks eksemplārs. Astoņkājainais imigrants kādā Liepājas veikalā bija ieceļojis banānu kastē un izlīdis no tās uz grīdas. Apkopēja, domādama, ka tas ir putekļu ņudzeklis, tā pamatīgāk ar birsti sākusi slaucīt, līdz dzīvnieciņš sācis uzvesties diezgan agresīvi un darbiniece sapratusi, ka viņai ir darīšana ar dzīvu pretinieku. Apkopēja pārbijusies nepajokam, bet zirneklim piedzīvojums Latvijā beidzās ar letālām sekām – eksotiskā radība tomēr neizturēja mūsu apstākļus.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Mājdzīvniekam” zirneklim – ģimenes pieaugums

Kategorijas