“Ne visu var nopirkt par naudu!”

2019. gada 4. jūlijs 07:00

472

Maijā apritēja divi gadi, kopš Vanceru ģimene atgriezās dzimtenē. Par dienu, kad atstājuši Īriju, Lolita Vancere saka: “Tā bija viena no drausmīgākajām manā mūžā: it kā kāds rautu uz pusēm. Gribējās gan palikt tur, gan braukt mājās.”

Pietrūkst ģimenes
Tas nav bijis ātrs lēmums: trīs bērni – Arturs, Gabriela un Paula – ir dzimuši Īrijā, 12 gadu laikā sarūpētā iedzīve, arī katram pa automašīnai. “Jau janvārī sākām pārdot, mest ārā un krāmēt mantas, atsūtījām veselu tonnu. Pēdējā dienā emocijas gāja pa gaisu: atvadīties ieradās visi turienes draugi, kaimiņi sanesa dāvanas.” Atgriešanos sekmējis vīram Arturam Liepājā piedāvātais darbs un vecāku aicinājums apmesties lauku mājās Nīcas pagastā. “Bail pat skaitīt naudu, ko norunāju, katru piektdienu zvanot omei Astrīdai – manam vislabākajam draugam. Gribējās iegūt laiku ar omi. Kad opis palika uz gultas, es viņu kopu.”
Kāpēc vispār braukuši uz ārzemēm? Naudas dēļ un gribējies prom no vecākiem. “Arturs tolaik strādāja “Liepājas metalurgā” un saņēma 120 latu mēnesī. Tā nevar dzīvot, jo naudas trūkums attiecībās veido spriedzi. Bija doma, ka viņš ar draugiem aizbrauks uz Bunkrānu (Buncrana) papelnīt uz trīs mēnešiem, bet drīz vien atsūtīja biļeti. Man bija 17 gadi, ar tēta uztaisīto atļauju drīkstēju izceļot, un apprecējāmies tur pēc pusgada.”
Sākumā vienā mājā mituši deviņi cilvēki; kad kopīgās izpriecas apnikušas, pamazām izvākušies uz saviem mitekļiem. Lolita atzīst, ka dzīvošana prom no vecākiem bijusi laba mācību stunda: viss uz pašu pleciem. Ja kur gājuši, braukuši, tad visa ģimene, jo nav bijis blakus vecvecāku, kam uzticēt bērnus.
“Par Īriju man ir tikai labas atmiņas, bet nekad tur nejutos pilnīgi kā mājās. Tā nav mūsu kultūra un vide, tie nav mūsu svētki, lai gan draugu lokā pie sevis organizēju gan dzimšanas dienas, gan Lieldienas un Līgo. Latviešu kopiena Īrijā divus gadus pa Jāņiem rīkoja svinēšanu futbola laukumā pie Dublinas; braucot turp, speciāli nopirkām lielo telti, lai var Paulu ar ratiem iestumt.”
Sākumā Lolita un Arturs ciemojušies mājās biežāk, bet līdz ar bērnu piedzimšanu pieaugušas vajadzības un arī lidmašīnas biļešu cena. “Visvairāk man Īrijā pietrūka ģimenes. Brālis atsūtīja video, kā abi ar tēti kuļ labību. Tā gribējās būt klāt!”

Ar šodienas prātu nebrauktu
Ieradusies Īrijā, Lolita nedaudz pastrādājusi “pie sēnēm”, drīz gaidījusi pirmdzimto un pēc trīs gadiem – meitiņu Gabrielu. Paspējusi mazliet pastrādāt restorānā, kad pieteikusies Paula. “Pilnas slodzes bērnudārzu tur nav, interaktīvajā grupiņā mazuļus var atstāt tikai no pulksten 9 līdz 12. Skolas gaitas sākas ļoti agri – puikam bija četri gadi, septembrī uzvilkām formu un laidām uz skolu. Arturs Īrijas izglītības sistēmā nomācījās astoņus gadus. Mājās es ar bērniem runāju tikai latviešu valodā, bet viņi ar mani – angliski. Te Arturam angļu valodā ir atzīme “desmit”, brīžiem viņam ienāk prātā, ka latviešu valodu nemaz nevajag: ar klasesbiedru, labāko draugu viņš runā angliski.” Lolitai pašai angļu valoda pielipusi gan skolas laikā, gan dzīvojot ārzemēs. Taču šobrīd pietrūkstot krievu valodas zināšanu, ko darba devēji prasa.
Par materiālo stāvokli Lolita nesūdzas. Vīrs gan Īrijā, gan Latvijā pelna kā metālapstrādes operators. Pabalsts par pirmo bērnu ārzemēs bijis 160 eiro mēnesī un četras reizes gadā vēl 300 eiro. “Ekonomiskās krīzes iespaidā pabalsta apmērs tika samazināts, un beigās par trijiem ik mēnesi saņēmu 420 eiro. Latvijā saņemu 132 eiro, bet visu naudā nevar izmērīt,” ir pārliecināta jaunā sieviete.
Īrijā dzīve esot dārgāka. Lai gan algas lielākas, ar minimālo tur nevar izdzīvot tāpat kā Latvijā. “Un naudā tur neviens nepeldas.” Abu auto apdrošināšana un ceļa nodoklis vien maksājis 8000 eiro gadā, neskaitot tehnisko apskati un degvielu. Vanceriem bijis vieglāk, jo mitinājušies valsts mājā ar četrām istabām, maksājot 60 eiro nedēļā. “Ja kāds šodien teic, ka Latvija viņam pie vienas vietas, un paceļ cepuri, lai zina – nebūs viegli.”

Ilgojas pēc draugiem
Vispirms Lolita sazvanījusi Nīcas vidusskolu, lai noskaidrotu, vai “īru bērnus” ņems pretī, jo viņi mājās sarunājās tikai angliski. Grūtākais periods pēc atgriešanās bijis pirmais pusgads, jo šejienes ikdiena atšķiras no Īrijas, kur skolēniem visu gadu ir viens skolotājs, nemainīgs stundu saraksts un kabinets. “Cepuri nost Nīcas skolai: daudz palīdzēja latviešu valodas skolotāja, skolas logopēde. Šo mācību gadu Arturs pabeidza ar gandrīz sudraba liecību, Gabrielai atzīmes nebija zemākas par “septiņi”,” māmiņa priecājas, ka bērni iejutušies jaunajā vidē. “Paula pašlaik apmeklē Nīcas bērnudārzu “Spārīte”, pati viņus parasti aizvedu. Nav Latvijā viss slikti, vismaz daudzbērnu ģimenēm ar “3+” karti ir priekšrocības, kas palīdz ikdienā. Trīspadsmitgadīgajam Arturam ļoti pietrūkst Īrijas draugu un… patstāvības. Mammas un māsu apčubinātais puika baidās pat zupu sev uzsildīt. Tikmēr vietējie bērni, viņa vienaudži, paši prot pagatavot ēst.”
Jautāta, kā pašai ar draugiem, Lolita skumīgi krata galvu: “Labākie draugi palika Īrijā, sazvanāmies, braucam ciemos, cenšamies nezaudēt kontaktu. Izveidot jaunas draudzības saites šajā vecumā nav viegli: cilvēki veidojas atšķirīgi. Tā šeit ir vienīgā negatīvā nianse – ilgas pēc draugiem. Pārcelties gribētu lielākā daļa, bet nav finansiālu iespēju. Runājot par to, secinājām, ka tagad neparko prom nebrauktu, bet toreiz bija tas burbulis jāizdzīvo. Grūtības norūda – tu sāc saprast svarīgākās lietas dzīvē, un tā ne vienmēr ir nauda.”

Atpakaļ pie saknēm
Dzīve laukos Lolitai ir pa prātam: “Visu ko te, dažos hektāros, audzējam savām vajadzībām. Gribu, lai bērniem tiek bioloģiska pārtika, jo tik daudz sūdu Īrijā esam ēduši. Tas ir kolosāli – iziet savā dārzā un noraut ogas un augļus! Mūsu specialitāte ir gurķi, bet padodas arī pupas, cukurzirņi, tomāti, puravi, kāposti, kartupeļi. Katrs savu artaviņu ieliekam: mamma ravē, mēs ar tēti laistām un novācam, kas paliek pāri – iztirgoju. Pagājušogad vienu dienu nostāvēju tirgū ar salātiem, nopelnīju desmit eiro un piecus samaksāju par vietu. Ja vēl siltumnīca jākurina, mazos apjomos sanāk pa nullēm, nerēķinot degvielu. Liekās produkcijas mums nav daudz, labprāt savam pircēju lokam preci pievestu klāt. Jau tagad raksta un prasa, kad vedīšu cukurzirņus. Vasara ir periods, kad kustamies nepaguruši. Man vēl uz nepilnu slodzi ir darbs Nīcas Tūrisma informācijas centrā, jo reāli taču nāku no Nīcas. Kad nomira opis, taisījām ciltskoku – liela daļa nīcenieku ir mūsu radi. Sanāk, ka atgriezos pie savām saknēm. Te ir kopības sajūta! Uz Latvijas simtgadi es sev un meitām uzšuvu

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Ne visu var nopirkt par naudu!”

Kategorijas