Mātes dēls

2019. gada 4. jūlijs 07:00

Turpinājums. Sākums 3., 9., 16., 23. maija un 6., 13., 20. un 27. jūnija numurā.

Jau no agras bērnības manī tika ieaudzinātas vadoša darbinieka īpašības – uzraudzīt citus, ievērot noteikto režīmu, organizēt lietderīgu laika pavadīšanu un, pats galvenais, būt atbildīgam par citu izdarītiem grēkiem. Šīs iemaņas vispirms sāku apgūt ar... vistu ganīšanu. Vēlāk tās izkopu, ganot govis, pilnveidoju, organizējot sporta darbu tehnikumā un apriņķī, līdz iznācu – skolas direktors. Tagad to sauc par agrīno specializāciju!
Visos šajos etapos varēja saskatīt daudz ko kopīgu salīdzinājumā ar maniem pirmajiem pakļautajiem – vistu saimi. Ikviens nepalaida garām izdevību uzknābt blakus esošajam, izvilkt treknāko slieku, ielavīties aizliegtā miežu druvā.
Priekšpusdienās vistas bija ieslogotas aiz augsta drāšu pinuma žoga. Ja kāda, pēc brīvības tiecoties, iedrošinājās to pārlidot, tad tā tika sodīta, apgriežot spārnus, kas neļāva vairs pacelties pāri cilvēka gribai. Mans darbalaiks sākās pēcpusdienā un netika noteikts ar kādu noteiktu stundu, bet mērvienība bija – kad visas paredzētās vistas būs izdējušas. Māte nekļūdīgi noteica, kura vista šodien dēs, kura atpūtīsies. No rītiem viņa noķēra katru vistu, sataisīja lietpratīgu seju, pataustīja ar pirkstiem zem astes, un spriedums bija gatavs: Žagata dēs, Kārnajai mātītei atkal brīvdiena (to drīz vajadzēs kaut nost), toties Cekulīte dēs otro dienu pēc kārtas. Jā, katrai vistai bija savs vārds tāpat kā cilvēkiem.
Ganīšanas vieta bija neliela birzīte, kuras paēnā izplēties gozējās mazs dīķītis ar bagātīgiem tārpu krājumiem gar malām un pa ūdens virsu lēkājošiem kukainīšiem, kurus vistas tvarstīja, nedaudz iebrienot ūdenī, kamēr “kleita” sāk mērkties slapjumā. Vista jāpieskaita pie peldētnepratējiem, un tādēļ, apzinoties šādu nepilnvērtību, viņas no dziļākiem slapjumiem vairījās. Lai nokļūtu līdz “kopgaldam” birztaliņā, vistām bija jātek šurp pa šauru celiņu, kura vienā pusē gozējās lopbarības bietes (tas nu būtu labi), bet otrā pusē – tavu postu! – kaimiņu miežu lauciņš.
Tikko sprukušas brīvībā, klukstes sakumpušas drāza uz birzīti, lai ieņemtu labākās kārpīšanās vietas, par miežiem neliekoties ne zinis. Jaunās aiztecēja pa priekšu, vecās, smagām kuznām klunkurējot, ar aizdusu mokoties, mēģināja turēt līdzi, bet veltīgi. Gailis, savu negausību neizrādīdams, turējās iepakaļus. Bēdas sākās, kad dažas dējējas, pamatīgi pielasījušās un gribēdamas “saldo ēdienu” uznašķot pa virsu, mēģināja slepus ielavīties aizliegtajā zonā.
Bez manis vistu tiešais priekšnieks bija gailis, kurš augstu paceltu galvu lepni defilēja gar dīķīša piekrasti un uzmanīgi vēroja apkārtni, vai lapsa nav piezagusies bīstamā tuvumā vai vanags negrasās virsū mesties no padebešiem. Tikko aizdomīgu pamanījis, barvedis deva briesmu signālu: “Kurrrrr, pak-pak-pak!”, un visas mīļākās paklausīgi metās tuvākos krūmeļos, bet, ja tādu nebija, pulcējās bariņā gaiļa tuvumā. Taču drošāk! Kad aizdomu ēnas pagaisa, turpinājās iepriekšējā kniezerēšanās, kārpīšanās, pēršanās. Pats priekšnieks goda pēc arī paretam spēcīgiem vēzieniem pakārpījās un, īstu džentelmeni tēlodams, pats izkārpījumu neēda, bet, skaļi saukdams: “Tuk-tuk-tuk!”, aicināja sievas kā pie milzīgas maltītes. Tās, muļķītes, vīram iztapdamas, arī skrēja, atstādamas savas labi iekārpītās bedrītes, un vīlās. Zemē gulēja viens pats niecīgs kāpuriņš, un laime smaidīja tikai vienai vienīgajai, bet gailis pašlepni mierināja: “Kuš, kuš, kuš!”
Bez olu dēšanas vistām piemita vēl viena laba īpašība – viņas ātri gāja gulēt un atbrīvoja mani no garlaicīgās pieskatīšanas.

Kādu dienu nolēmu savas cibiņas apmeklēt priekšpusdienā. Labākajām dējējām izsniedzu apbalvojumu – smalki sagraizītas maizes garoziņas, bet īstais nāciena iemesls bija pavisam cits. Gribēju redzēt, kā vista dēj olu!
Drāšu pinuma iežogojumā klukstēm bija uzcelta vasarnīca. Ziemā tās tika pārnestas uz siltākiem apartamentiem. Vasarnīcā katrā stūrī bija pa ligzdai, tā ka divas varēja netraucēti dēt vienlaikus. Grūtāk klājās, ja gribēšana sanāca trijām vai vairākām vienlaikus. Tad vienīgā izlīdzēšanās bija saspiesties pašaurā perēklī vairākām.
Vasarnīcai kā jau vieglai būvei bija pietiekoši daudz un platas spraugas, pa kurām varēju netraucēti veikt novērošanu.
Vista, kura sajuta dēšanas vajadzību, neuzkrītoši atdalījās no kopējā bara un, savā nodabā klusi kārkdama, šo to pa ceļam uzknābādama, virzījās tuvāk notikuma vietai. Klusi uzlēca uz ligzdas malas un ļoti prātīgi, lai nesaplēstu tur esošās olas, lēni iekāpa ligzdā un apmierināta atpūtās. Tupēja ilgi, ka man jau sāka apnikt un gurt kājas un sāku domāt, ka nekādas dēšanas nebūs, tikai vista iekāpusi ligzdā pasildīties. Kustēties nevarēju, jo baidījos iztraucēt un dēšanas kāre varētu pāriet.
Beidzot! Vista lēnām piecēlās pustupus, sastinga un sapņaini raudzījās vienā punktā. Pukš! Ligzdā čabēdams ievēlās balts kunkulis. Vista caur kājstarpi paraudzījās, vai patiešām tā ir ola, kas ievēlās ligzdā, un pārliecinājusies, ka kļūdu nav, atkal ļoti piesardzīgi aptupās, olu zem sevis ar kājām piekārtodama.
Tā dažas minūtes patupēja, it kā nomierinādamās no radīšanas baudas, un tad strauji un negaidīti cēlās no dētuves un, nejēdzīgi skaļi kliegdama, pavēstīja tuvākai apkārtnei, gailim un pārējām draudzenēm, kādu cēlu darbu tikko veikusi: “Kut-kut-kut ku-ūūt, kut-kut-kut kū-ūūt!” Tā izklausījās pēc lielīšanās!

Kad vasara lēnām novecojās un to nomainīja rudens, ganīšana kļuva vieglāka, jo mieži bija nopļauti un atstātie rugāji atļauti vistu promenādēm. Šajā laikā savu spēku sāka apjaust gailēni, ceļot neierastu nemieru vistu mierīgajā dzīvītē. Sekstes gailēniem kļuva stīvākas un sarkanākas, un, kaklus staipīdami, tie ilgi posās uz dziesmas pirmatskaņojumu. Kārtošanās bija mokoši ilga, līdz beidzot atskanēja tāda aizsmakusi čērkstoņa kā vecai gramofona platei ar nodilušu adatiņu: “Čirrrrrrrrkš!” Un pats dziedonis izspūrušām kakla spalvām un izstieptu kaklu vēl stāvēja kādu brītiņu, sastindzis no negaidītā pļerkšķa, pārsteigts un nesaprazdams, kas īsti noticis.
Jā, uzreiz neviens par labu dziedoni nav kļuvis – ne putns, ne estrādes dziedātājs, lai nez kāda balss būtu no dabas dota, jo, atšķirībā no cilvēkiem, gaiļu vidū nedziedātāju vispār nav. Ar katru nākamo vingrinājumu čērkstoņa kļuva garāka, skaņa tīrāka. Lai arī kāds ir talants, pamatā tomēr ir regulārs un neatlaidīgs treniņš! Arī gailēnam!
Kad dziedāšana kaut cik bija apgūta, gailēni sāka apjaust, ka ar dziedāšanu vien viņu dzīves cildenā misija neaprobežojas, un sāka traucēt jaunās vistiņas, ieķeroties tām sekstēs vai neveiksmes gadījumā vienkārši muguras spalvās. Tās, nabadzītes, vēl neapjautušas savu sūtību, šādu izrīkošanos uzskatīja par sīko huligānismu un, nelaimīgi ķērkdamas, no kavalieriem vaļā raisīdamās, metās tuvējos krūmos, kur karstasinīgajiem pielūdzējiem aiz zariem aizķērās kakls vai kāja un gribot negribot mīlas idille bija jāpārtrauc.
Ja neizdevās ar jaunavām, drošuļi uzdrošinājās tuvoties vecajām cerībā sagaidīt lielāku pretimnākšanu. Nekā! Vecās vistas šādus puiciskus izlēcienus uzskatīja par tikumiskā goda aizskaršanu, nikni knāba pretī, bet par pašiem neatlaidīgākajiem skrēja sūdzēties pašam gailim. Gailis šādu bezkaunību necieta ne acu galā un vērsās pret šādiem izlēcieniem ar visasākajiem piešiem. Paaudžu maiņa bez pretišķībām neiztiek nevienā dzīvā radībā! Kārtība atjaunojās tikai tad, kad jaunie gailēni cits pēc cita nonāca katlā.

Lai gan vistas mazajā galviņā vienu otru reizi pavīdēja pa domiņas dzirkstelītei, pat sīkai blēdībiņai izdēt olu sētmales nātru pudurī, tomēr apjēgt, ka viņa dēj olas tieši tad, kad tās ir vislētākās, nespēja.
Arī to viņas nepamanīja, ka tās, kurām pārāk ilgi “aizsala” dējamais, pazuda no kopējā pulka uz neatgriešanos. Tikko kāda aizdomīgi ilgi nedēja, sekste kļuva bālgana pirms lielās rudens sēršanas laika, tā māte vienpersonīgi paziņoja nāves spriedumu tā izpildītājam – tēvam.
Svētdienas pēcpusdienas maltīti allaž iepriecināja ar vistas gaļu. Ģimenē katram pienācās tradicionālais gabals. Katram bērnam (tieši divi tik mēs bijām) pa spārnam un stilbam, mātei kakls, tēvam astes gabals. Pārējos gabalus sadalīja pēc nopelniem un apetītes.
“Man par ganīšanu vēl pienākas šķiltava,” es pieprasīju.
“Ne šķiltava, bet šķilvis,” māte pārlaboja, izsniegdama prasīto.
Ja bija gailis, tad pieprasīju arī sirdi, jo grāmatās par indiāņiem bija rakstīts, ja apēdot nogalinātā sirdi, tad iegūstot tās pašas īpašības, kādas bijušas sirds īpašniekam. Gaili uzskatīju par putnu, kurš dažkārt pat nebaidījās, sievas glābdams, mesties vanagam pretī, un galu galā aizmirstas nebija pārestības pirms pāris gadiem no Leghornas gaiļa.
Bērnība tomēr nav tukša laika pavadīšana, bezmērķīga dzīvošana: ikkatrā notikumā mēs, bērni, kaut ko ļoti svarīgu, nebijušu, nepiedzīvotu, neizjustu gūstam, ko bieži vien nepamana pieaugušie, kuriem tas sen jau viss zināms un tādēļ neizraisa interesi, un kopā to var nosaukt par dzīves pieredzi.
Vienalga, vai tas bija gājiens uz pirti, brauciens uz Skodu vai Rīgu, tikšanās ar tā saucamo lupatžīdu vai vienkārša vistu ganīšana – viss bija jaunu iespaidu pārpildīts.
Turpinājums sekos.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mātes dēls

Kategorijas