Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kas pamudināja Vanceru ģimeni pēc 12 Īrijā nodzīvotiem gadiem atgriezties pie senču saknēm

Kas pamudināja Vanceru ģimeni pēc 12 Īrijā nodzīvotiem gadiem atgriezties pie senču saknēm

Maijā apritēja divi gadi, kopš Vanceru ģimene atgriezās dzimtenē. Par dienu, kad atstājuši Īriju, Lolita Vancere saka: “Tā bija viena no drausmīgākajām manā mūžā: it kā kāds rautu uz pusēm. Gribējās gan palikt tur, gan braukt mājās.”

Tas nav bijis ātrs lēmums: trīs bērni – Arturs, Gabriela un Paula – ir dzimuši Īrijā, 12 gadu laikā sarūpētā iedzīve, arī katram pa automašīnai. “Jau janvārī sākām pārdot, mest ārā un krāmēt mantas, atsūtījām veselu tonnu. Pēdējā dienā emocijas gāja pa gaisu: atvadīties ieradās visi turienes draugi, kaimiņi sanesa dāvanas.” Atgriešanos sekmējis vīram Arturam Liepājā piedāvātais darbs un vecāku aicinājums apmesties lauku mājās Nīcas pagastā.

Kāpēc vispār braukuši uz ārzemēm? Naudas dēļ un gribējies prom no vecākiem. “Arturs tolaik strādāja “Liepājas metalurgā” un saņēma 120 latu mēnesī. Tā nevar dzīvot, jo naudas trūkums attiecībās veido spriedzi. Bija doma, ka viņš ar draugiem aizbrauks uz Bunkrānu (Buncrana) papelnīt uz trīs mēnešiem, bet drīz vien atsūtīja biļeti. Man bija 17 gadi, ar tēta uztaisīto atļauju drīkstēju izceļot, un apprecējāmies tur pēc pusgada.”

Sākumā vienā mājā mituši deviņi cilvēki; kad kopīgās izpriecas apnikušas, pamazām izvākušies uz saviem mitekļiem. Lolita atzīst, ka dzīvošana prom no vecākiem bijusi laba mācību stunda: viss uz pašu pleciem. Ja kur gājuši, braukuši, tad visa ģimene, jo nav bijis blakus vecvecāku, kam uzticēt bērnus.

Plašāk lasiet "Kursas Laika" 4. jūlija numurā!