Maratona skrējienā – pie ANO augstā galda

2019. gada 11. jūlijs 07:00

No 4. jūlija Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Drošības padomes rezolūcijās noteiktās starptautiskās sankcijas Latvijā tiks iedarbinātas un piemērotas gandrīz automātiski. Kāpēc nepieciešama līdzšinējās kārtības maiņa un vai ANO klātbūtne Latvijā līdz ar to kļūs jūtamāka? Par šiem un citiem jautājumiem intervija ar Latvijas vēstnieku ANO Andreju Pildegoviču. Ar diplomātu sarunājas Guntis Ščerbinskis (“LV portāls”) un Leonards Pāvils (“Jurista Vārds”).

Jūnija sākumā Igaunija uz diviem gadiem tika ievēlēta ANO Drošības padomē (DP), iepriekš šajā statusā bijusi arī Lietuva, bet Latvija uz vietu DP mērķē 2025. gadā. Kāpēc ir svarīgi iekļūt šajā 15 valstu klubiņā, kurā toni nosaka varenais piecnieks – pastāvīgās dalībvalstis, kuras bauda veto tiesības?
Vispirms – tā ir vēl viena apdrošināšanas polise miera un drošības izpratnē. Pirms pieciem gadiem piedzīvojām Krimas aneksiju, esam pieredzējuši Sīrijas pilsoņu karu, un ANO DP ir augstākais galds, pie kura tiek lemti šie jautājumi, tiek lemti pasaules likteņi. Mums ir svarīgi, lai pie šā galda pārsvarā būtu pēc iespējas līdzīgi domājošas valstis. Jā, tās nav kodoldrošības garantijas, tomēr tā ir platforma, ar kuras palīdzību valstis var aizstāvēties, var pieteikt savas intereses. Skaidrs, ka tā nav absolūta garantija vai panaceja, bet, piemēram, lai pieņemtu ANO dienaskārtības jautājumu, ir jāiegūst vismaz deviņu DP dalībvalstu atbalsts. Līdz ar to katrai balsij ir nozīme.
Nepastāvīgās DP dalībvalstis šajā statusā tiek ievēlētas uz diviem gadiem, un šajā periodā katra vismaz mēnesi prezidē padomē. Šā mēneša laikā valstij ir iespēja padomes dienaskārtībā izvirzīt kādu specifisku jautājumu. Tā, piemēram, Dominikānas Republika, kas šobrīd ir Drošības padomē, janvārī ierosināja jautājumu par klimata izmaiņu ietekmi uz mieru un drošību, līdz ar to par šiem jautājumiem norisinājās detalizēta diskusija.

Kādi ir galvenie priekšnosacījumi, lai 2025. gadā panāktu Latvijas ievēlēšanu DP?
Pirmkārt, mums pašiem jābūt skaidram redzējumam, ka šis tiešām mūsu valstij ir svarīgs mērķis. Šo politiku formulē Saeima, realizē Ministru Kabinets, arī Valsts prezidentam ir sava loma. Stratēģisko mērķi kļūt par ANO DP dalībvalsti Latvija izvirzījusi jau pirms gadiem desmit, un, mainoties valdībām, līdz šim esam konsekventi pie tā turējušies.
Mēs nevaram paļauties tikai uz militārām drošības garantijām. Ir jādomā arī par ilgtspējīgas ekonomikas veidošanu, jārisina jautājumi, kas saistīti ar klimatu, nevienlīdzību. Mūsdienu drošības risku, kā terorisms, radikalizācija, kiberdraudi, nevar novērst tikai ar NATO vai tikai ar ES līdzekļiem. Jācenšas izmantot arī ANO instrumentāriju.
Izšķirīgais balsojums par Latvijas kandidatūru notiks 2025. gada jūnijā, un mums jārēķinās ar konkurenci. Līdzīgi kā Igaunija par vietu DP sacentās ar Rumāniju, Latvija konkurēs ar Melnkalni. Parasti valstis, kuras tiecas uz DP, apmēram divus trīs gadus pirms tam sāk aktīvu kampaņu, informējot citas dalībvalstis par savām prioritātēm, par savu valsti, par tās redzējumu ANO attīstības jautājumos.
Būtībā ceļš uz DP ir maratona skrējiens vairāku gadu garumā. Iznākumā būs balsojums, kurā jāsavāc divas trešdaļas no klātesošajām valstīm. Praktiski valsts šim uzdevumam gatavojas piecus sešus gadus. Tāpēc mēs cenšamies vairot Latvijas ekspertīzi un mūsu valsts devumu ANO. Piemēram, 14. jūnijā Latvija ievēlēta par Ekonomisko un sociālo lietu padomes (ECOSOC) locekli uz laiku no 2020. gada līdz 2022. gadam – tā būs zināma iesildīšanās.

Ar kādiem paņēmieniem valsts var uzvarēt šo konkurences cīņu?
Balsojumā ļoti svarīga ir valsts pazīstamība, izpratne par vērtībām, kuras tā aizstāv, ekspertīze, kādu tā ir gatava piedāvāt globālu jautājumu risināšanā. Nozīmīga ir arī valsts partnerība ar dažādiem reģioniem. Un mums nevajadzētu būt pieticīgiem! Mūsu pieredze – gan uzvaras, gan gūtie zilumi – ir visnotaļ bagāta viela, ar ko varam dalīties.

Ko varam mācīties no igauņu priekšvēlēšanu kampaņas ceļā uz ANO DP?
Igaunija savu vēlēšanu stratēģiju balstīja četros punktos. Viņi prezentē sevi kā piemēru tam, ka vienas paaudzes laikā no okupētas teritorijas var kļūt par starptautisku donoru – valsti, kas saņēma palīdzību, bet nu sniedz atbalstu citiem. Igaunijas ekonomiskās attīstības budžets jau vairākus gadus ir apmēram septiņi miljoni eiro, ar to tiek sniegts atbalsts Āfrikas, Latīņamerikas un Klusā okeāna reģiona valstīm.
Protams, igauņu galvenais produkts ir digitālā platforma. Izmantojot vienu ID karti, vienu čipu, vienu paroli, Igaunijas iedzīvotājs ar valsti var risināt praktiski visus jautājumus – tas ir diezgan simpātisks stāsts. Igauņi lika uzsvaru arī uz kultūras mantojumu, tradīcijām, pamattautu kultūras mantojuma aizsardzību, kā arī akcentēja bērnu un sieviešu tiesības.

Uz ko, Jūsuprāt, uzsvars jāliek Latvijai?
Mēs noteikti varētu turpināt igauņu iestrādes digitālajā jomā saistībā ar mākslīgo intelektu, drošām identifikācijas tehnoloģijām, valodu un IT tehnoloģiju mijiedarbi sazobē ar medijpratību. ANO kopumā digitālais bloks kļūst aizvien aktuālāks, jo te gan rodamas milzīgas iespējas, gan arī slēpjas liels risks, kurš ir laikus jāapzina. Arī klimata jomā varam sniegt ieguldījumu, jo Latvija ir viena no zaļākajām valstīm, viena no nedaudzajām, kas simts gados dubultojusi meža platības.

ANO kā organizācijai nereti tiek pārmesta mazspēja, strukturāla un organizatoriska neatbilstība aktuālajai pasaules kārtībai. Ko Jūs domājat par iespējamo ANO restartu?
ANO patiešām atrodas zināmās krustcelēs. Jāatzīst, ka pagaidām nav vainagojušies panākumiem pasaules centieni samazināt nevienlīdzību un panākt lielāku līdzsvaru sabiedrību attīstībā starp dažādiem pasaules reģioniem. Nav piepildījušās cerības, ka ekonomiskā globalizācija, digitalizācija noārdīs atšķirības un valstis dažādos reģionos spēs iedzīt pasaules attīstītās valstis.
Runājot par ANO nākotni, nedrīkstam dusēt uz lauriem. Ir skaidrs, ka pasaule savā attīstībā vairākās jomās tuvojas ļoti kritiskam slieksnim. Piemēram, jau minētās klimata izmaiņas – ir ne tikai jādiskutē par tām, bet arī jārīkojas.
Ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs, kurš šajā amatā tika ievēlēts pirms diviem gadiem, pastāvīgi izsludina zināmu trauksmi, ka ir jāreformē gan ANO, gan arī tās rīcības politika, lai vairotu organizācijas rīcībspēju. Viņš ir iezīmējis trīs galvenos pīlārus: politiskie jautājumi, kas ir saistīti ar mieru, drošību un miera veidošanu; jautājumi, kas skar attīstības jomu; organizācijas menedžmenta jautājumi.

Jau ilgāku laiku darba kārtībā ir jautājums par ANO DP reformēšanu. Kāds progress ir šajā jautājumā?
Drošības padome ir viena no svarīgākajām ANO struktūrām, kas nav reformēta kopš pagājušā gadsimta 60. gadu beigām. Līdz ar to ANO statūtos ir diezgan daudz tādu punktu, kas neatspoguļo mūsdienu pasaules realitāti. Saistībā ar DP reformu jau diezgan ilgstoši atrodamies zināmā strupceļā, jo nav izdevies tuvināties vienprātībai.
Ja atceramies Tautu savienību, tā nespēja pieņemt nekādus lēmumus. Salīdzinājumā ANO noteikti ir daudz pamatīgāka organizācija. Tomēr arī šai struktūrai ir lieli trūkumi – par to mūsu nometne aktīvi runā arī ANO, un mūsu uzdevums ir vairot kritisko masu. Svarīgi, ka ANO vadībā ir eiropietis, kurš ir uzņēmis reformu kursu.

Cik sadzirdēta šobrīd ir mazo valstu balss ANO?
Valstis ar iedzīvotāju skaitu līdz desmit miljoniem veido lielāko daļu – no 193 ANO dalībvalstīm 110 ir mazās valstis. ANO ir daudzi forumi, kuros lēmumi tiek pieņemti ar divām trešdaļām balsu, piemēram, ANO Ģenerālajā Asamblejā. Tātad tas ir vērā ņemams spēks.
Turklāt mazajām valstīm ir iespēja veidot koalīcijas. Dažas mazās valstis kļūst par dziļiem ekspertiem konkrētos jautājumos. Piemēram, Lihtenšteina ir smagsvars starptautiskajās krimināltiesībās, Singapūra ir ļoti aktīva saistībā ar moderno reģionālismu, Monako uzsvaru liek uz sportu mijiedarbībā ar noturīgu attīstību.
4. jūlijā stājās spēkā izmaiņas Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā, paredzot ANO noteikto sankciju tūlītēju publicēšanu oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” un neatliekamu piemērošanu. Kāpēc bija jāmaina līdzšinējā kārtība?
Viens no karstākajiem tematiem saistībā ar ANO rīcībspēju ir jautājums, kā efektīvāk un straujāk piemērot sankcijas. Vēsturiski ir bijušas dažādas pieredzes, kā sankcijas tiek apietas vai novilcinātas. Viens no likuma grozījumu mērķiem ir paātrināt sankciju piemērošanu Latvijā. Līdz šim esam gaidījuši, kamēr ANO sankciju lēmumi tiek izrunāti ES ietvaros un kamēr tiek pieņemtas attiecīgas ES regulas. Parasti tas ir aizņēmis divas trīs nedēļas. Šīs likuma izmaiņas ļauj izveidot tiltu, lai pēc iespējas straujāk – gandrīz automātiski – notiktu ANO sankciju piemērošana Latvijas apstākļos.
Otrs mērķis ir uzlabot sankciju īstenošanas koordināciju Latvijā. Vēsturiski esam konstatējuši, ka starpinstitūciju sadarbība Latvijā ir diezgan vāja un gausa – trūkst koordinācijas starp dažādiem reģistriem, uzraudzības iestādēm –, tāpēc likuma izmaiņas paredz arī starpinstitucionālas sankciju koordinācijas padomes izveidi. Šis jautājums ir aktuāls, domājot arī par banku sektora sakārtošanu Latvijā, lai regulējums šajā jomā būtu pēc iespējas modernāks, atbilstošs gan ANO, gan citu starptautisko organizāciju labākajai praksei.

Vai ar šīm izmaiņām ANO klātbūtne Latvijā kļūs jūtamāka?
Mērķis ir panākt, lai mūsu uzraudzības iestādes vairāk sekotu līdzi notiekošajam un līdzdarbotos – gan pārņemtu ANO DP lēmumus, gan iesaistītos šo lēmumu izstrādē un pieņemšanā. Līdz šim šajā jomā Latvijai ir bijusi diezgan ierobežota pieredze. Sankciju likums ir spēkā tikai pāris gadu. Un tikai divas reizes esam to izmantojuši nacionālā līmenī. Ņemot vērā mūsu ekonomikas un finanšu sektora starptautisko dimensiju, ir svarīgi, lai arī uzraudzības un sankciju režīma ziņā mēs būtu sazobē ar ANO Drošības padomes lēmumiem.

Tomēr dažādās valstīs pastāv atšķirīgi ANO sankciju iedarbināšanas mehānismi. Latvija faktiski būs izņēmums. Ar ko tas skaidrojams?
ES valstīs šajā jomā pastāv dažādi regulējumi. Runājot par Latviju, jāņem vērā, ka tomēr finanšu sektors pie mums ir bijis starptautiski visvairāk attīstīts – mums ir lielākais banku skaits. Vēl pirms dažiem gadiem transakciju apjoma skaita ziņā Latvija bija starp divdesmit lielākajām pasaules valstīm. Apjoms ir milzīgs, uzraudzība bijusi nepietiekama. Un viens no aspektiem skar tieši sankciju režīma ievērošanu.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Maratona skrējienā – pie ANO augstā galda

Kategorijas