Ceļot laikā un telpā

2019. gada 11. jūlijs 07:00

Laikraksta “Kursas Laiks” ārštata korespondentes Lāsmas Gaitnieces nu jau piektā daiļliteratūras grāmatiņa “Par to, ko es tev neteicu” ir īstā lasāmviela vēsiem, lietainiem jeb apcerīgiem vakariem, jo ikviens no tajā publicētajiem piecpadsmit stāstiem atstāj savu pēcgaršu. It kā tie katrs ir par sevi, tomēr dažās stīgās saplūst kā viens vesels, ja ne kopīgu tēlu, tad autores personīgās pieredzes (vai dažkārt varbūt pat iepriekšējās dzīvēs piedzīvotā?) savīti.
Stāsti, no kuriem daļu jau savulaik esam iepazinuši laikraksta lappusēs, lasītāju aizved gan dažādos vēstures posmos (Latvijas pirmās brīvvalsts laiks, padomju okupācijas gadi un mūsdienas), gan dažādās darbības vietās – Latvijā un tuvākās un tālākās ārzemēs. Tikpat dažāda ir stāstu tematika – mīlestība, nodevība, patriotisms, karš, nāve, sevis meklējumi, sapņi, to sagrūšana utt. Ikviens stāsts grāmatā ir kā pierādījums, ka jebkas, pat visparastākā sadzīves epizode, ir stāstīšanas vērts – lai rosinātu aizdomāties vai vienkārši izklaidētu.
Lāsma “Kursas Laika” lasītājiem ir zināma kā liela ceļotāja. Ceļojumu lappusēs ar viņas starpniecību esam iepazinuši neskaitāmas vietas tepat Latvijā un arī aiz mūsu valsts robežām. Tādējādi ir pārliecība, ka grāmatā minētās vietas autore ir savām acīm skatījusi un izstaigājusi. Tomēr mani pārsteidza, cik meistarīgi viņa spēj “ceļot laikā” un uzburt lasītājam ainiņas (ar visām izjūtām!) no laikiem, kad jaunā rakstniece vēl pat nebija dzimusi, tātad nav piedzīvojusi uz savas ādas. Piemēram, Valērijas tēls, kas, es saprotu, ir Lāsmas radinieces – pirmās latviešu aviatores Valdas Ošs-Lamondes (1935.–1968.), kurai arī veltīts šis stāstu krājums – prototips. Tik spilgts, ka nevilšus rodas doma par reinkarnēšanos. Un kāpēc gan ne? Pati Lāsma stāstā ar anglisko nosaukumu “Escape from the Kingdom of the Dead” (Bēgšana no mirušo valstības) pamet ideju par dvēseļu ceļošanu. Arī mans favorītstāsts “Torņakalna dvēsele” piedāvā burtiski fantastisku iespēju – iejusties... spoka ādā.
Vēl vēlētos uzteikt grāmatas ilustrācijas, kuru autore ir Zane Neimane. Tās ideāli piestāv stāstu apcerīgumam un palīdz radīt īsto noskaņu. Kā garnējums uz tortes!
Ja atļauts mazliet piekasīties, tad gribētu aizrādīt par epizodēm, kurās lasītājs tiek atstāts neziņā, piemēram, par to, kurš dāvināja kladi ar Annas Ahmatovas dzeju vai kas īsti bija Rutas noslēpums, par kuru Filipam un lasītājiem nav lemts uzzināt. Un vēl pāris tādu vietu, kas, no rakstniecības viedokļa, neattaisno “āķa izmešanu”. Bet varbūt tamdēļ krājumam izvēlēts mīklainais nosaukums “Par to, ko es tev neteicu”. Iespējams, kādos nākamajos Lāsmas darbos mēs šo mīklu atrisināsim, jo, kā rāda pieredze, tēli pie autores atgriežas atkal un atkal, pat ar vairāku gadu distanci (grāmatā apkopoto stāstu tapšanas amplitūda ir no 2010. gada līdz šāgada pavasarim).
Noslēgumā gribas citēt jau minētās varones Valērijas pārdomas par pastniekiem, kuru darbs meitenei kopš bērnības šķitis īpašs. “Kāpēc? Viņš cilvēkiem nes cerību un iepriecinājumu. Kuram gan nepatīk saņemt kādu vēstuli vai vismaz pastkarti? Tas kalpo kā apliecinājums, ka vēl aizvien esi dzīvs un kādam vajadzīgs.” Tieši šī pēdējā tēze tik ļoti sasaucas ar mūsu, laikraksta veidotāju, un ikviena cilvēka misiju – dzīvot tā, lai dzīvot būtu bijis vērts. Lai pēc tevis paliktu labi darbi un gaišas atmiņas. Lai – kā tajā anekdotē – putni, laižoties pār tavu kapakmeni, aiz cieņas paciestos.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ceļot laikā un telpā

Kategorijas