Mātes dēls

2019. gada 11. jūlijs 07:00

Turpinājums. Sākums 3., 9., 16., 23. maija, 6., 13., 20., 27. jūnija un 4. jūlija numurā.

Māte man bieži pārmeta: “Tu visur savu degunu iebāz”, un parasti šī “bāšana” vienmēr beidzās neveiksmīgi, bet, kad limonādes pudelē mēģināju iebāzt deguna vietā pirkstu, arī tas izrādījās neveiksmīgs bāznis. Bet šīs “bāšanas” pamatā bija neapslēpta ziņkāre ātrāk visu redzēt, uzzināt, piedzīvot, neatstājot uz to laiku “kad paaugsies”.
Šo ziņkāri vēl sekmēja tas apstāklis, ka dzīvojām tā saucamajā Aizvīķu muižā. Nosaukums bija palicis vēl no barona laikiem, un neviens to nemēģināja izmainīt. Telpas te bija plašākas nekā citās pagasta muižās, un tādēļ te notika daudzi pagasta mēroga sarīkojumi, kuriem negribot kļuvu par aculiecinieku.
Nevienu pagasta sarīkojumu nevarēja un arī tagad nevar uzskatīt par pilnvērtīgu, ja tur nebija vai arī nav klāt lielāks vai mazāks bars zēnu. Neviens par mums neinteresējās, par pilnu neņēma, atskaitot reizes, kad kaut ko aplamu izdarījām, un tādēļ mēs varējām brīvi visu apmeklēt, novērot un izdarīt secinājumus savā gaumē un domāšanā.
Tā kādā saiešanā pagasta pašdarbnieki nosprieda, ka viņiem arī derētu iemācīties kādu teātra gabalu. Ja kaimiņu pagastos var, kādēļ Aizvīķos nevarētu? Izraudzījās Rūdolfa Blaumaņa “Pazudušo dēlu”.
Mēģinājumi bija garlaicīgi, un tur ļoti labi iztika bez manas klātbūtnes. Tuvojoties paredzētajai izrādes dienai, aizvien biežāk tika lietots tāds spēcīgs vārds kā “ģenerālmēģinājums”. Tam nu gan bija jābūt kaut kam spožam, varenam, iedarbīgam, un man uzreiz bija skaidrs, ka tas ir patiesi svarīgs notikums, lai es to pagodinātu ar savu klātbūtni. Nevis kaut kāds kaprāļa vai kapteiņmēģinājums, bet, jūs saprotiet, ģenerālmēģinājums! Tas nozīmē, ka ieradīsies pats ģenerālis. Platām krūtīm, ar akselbantēm rotātām. Ģenerāļiem jābūt platām krūtīm, lai var izlikt visus medāļus apskatei kā vitrīnā. Ģenerāļi bez nopietnas vajadzības apkārt nemētājas. Varbūt dabūšu īstu zobenu atkal aptaustīt.
Vienā pagasta sarīkojumā reiz bija ieradies kāds kapteinis ar garu, spīdīgu un līku zobenu makstī pie sāniem. Kapteinis bija slaids un taisns kā vieninieks, un tomēr zobens ejot gar zemi vazājās, ka vajadzēja ar roku visu laiku pieturēt.
Mēs, puikas, turējāmies no viņa pieklājīgā attālumā, bet, kad vīrs pievakarē apdzēries gulēja zem gobām, tad pielīdām klāt un mēģinājām zobenu pacelt. Ui, smags gan! Ja man tāds smagums būtu pie sāniem jānēsā, es būtu gar zemi bez brandava.

Ģenerālmēģinājums bija nolikts skolā diezgan pavēlu. Starp skolu un muižu pletās “tumšais gaņģis”, kas pat dienas laikā radīja tumšu un drūmu noskaņojumu, un naktī caur gaņģi iet nepavisam nav viegli, kaut arī līdz šim nevienam ļauns nekas nebija noticis.
Drošības labad pievienojos dažiem mūsupuses aktieriem un devos līdzi uz lielā notikuma vietu. Skolā mācību gads vēl nebija sācies, un tā likās sveša un auksta.
Mēģinājums sākās ar lielu novēlošanos, jo aktieriem vēl bija jāapdara mājas darbi, bet nevarēja sākt, ja viena trūka. Pats ļaunākais – nekur nemanīju ģenerāli. Prasīt bija kauns, tādēļ nolēmu gaidīt. Gan jau ieradīsies. Ģenerāļiem arī varbūt jāapkopj cūkas. Mēģinājumu sāka, ģenerāli nesagaidījuši. Pat apvaicāties neviens neapvaicājās, kāpēc viņa augstlabdzimtība nav.
Aiz loga jau bija bieza rudenīga tumsa, kad, ģenerāli nesagaidījis, gribēju doties mājās, bet nu bija par vēlu. Tādā tumsā bija bail mežam cauri iet. Nu tikai atcerējos, ka neesmu savu aiziešanu mājiniekiem pateicis, domādams, ka drīz būšu atpakaļ, un tie, droši vien satraukti, mani meklē. Mēģinājums vilkās nejēdzīgi gausi, kā jau tas ir vienmēr, kad sevišķi kāds gaida tā beigas. Gribējās ēst, un snaudiens arī mācās virsū. Rudenīgais vēsums spiedās cauri plānajam kreklam un uzrāva vieglu drebuli. Kas nekaitētu siltā gultiņā!
“Kāpēc redaktors liek vairākkārt spēlēt vienu un to pašu gabalu?” uzprasīju kādam no brīvajiem aktieriem, kurš nosēda man blakus, lai no tālienes pavērotu spēli.
“Nevis redaktors, bet režisors,” viņš mani pārlaboja un, neatbildējis uz galveno jautājumu, aizgāja atpakaļ uz ģērbtuvi.
Vairums pazīstamo aktieru bija tā saģērbušies un pārkrāsojušies, ka gandrīz pazīt nevarēja.
“Ģenerālmēģinājumā visam jābūt tāpat kā īstā izrādē,” vairākkārt atkārtoja redaktors, atvainojiet – režisors.
Ilgi un skaļi notika dekorāciju maiņa starp cēlieniem. Vīri stiepa, stenēja, grabinājās, nagloja un stūma, ka aiz priekškara zālē varēja just – cilvēki strādā ļoti grūtu un atbildīgu darbu. Tā bija tagad ģenerālmēģinājumā un arī vēlāk īstajā izrādē.
Kad pēc daudziem gadiem sēdēju Liepājas un arī Rīgas teātros, tad vienmēr nobrīnījos, cik klusi un nemanāmi tur pārkārtoja vēl lielākas skatuves ar sarežģītākām dekorācijām – bez trokšņa un stenēšanas. Aizvīķos gan tā nebija.
Vui, man vēders kurkstēdams atkal atgādināja, ka sen bija laiks to uzpildīt!

Skatuves vidū pašā zāles priekšā bija izveidota tāda kā augsta suņa būda, un man likās, ka visu laiku kāds tur nesakarīgi murmina un traucē aktieriem spēlēt.
Izmantojot mazu apjukuma brīdi, kad režisors paskaidroja, kā būtu labāk jāspēlē, es pielavījos klusi pie būdas un palūrēju, kas tur iekšā. Sēdēja pazīstama meitene ar grāmatiņu rokās.
“Ko tu te cīlē?” viņa, mani ieraudzījusi, prasīja.
“Ko tu te dari?” es arī jautāju.
“Suflēju.”
“Ko tu teici?”
“Suf-lē-ju!”
Es tomēr vēl nesapratu, ko viņa te dara, un tāpēc noprasīju tieši: “Kāpēc tu viņiem traucē spēlēt? Briesmīgi ilgi ievelkas.”
“Turpinām! Visi pa vietām!” nokliedza režisors, sasita plaukstas, un es atkal paliku bez atbildes.
Pagājos nedaudz sānis un skatījos, ko meitene darīs. Un zināt, kas par blēdību? Viņa teica priekšā! Brīžam aktieri pārlēca tekstu un viņa pašķīra pāris lapas uz priekšu, tad atkal atpakaļ, līdz beidzot režisors lika pārtraukt spēli un atsākt no tās vietas, kur sajuka. Kas tad ko nespēlēt, ja visu laiku viens saka priekšā! Režisors vēl pasaka, kur un kā jākustas! Tā nav liela māka. Nolīdu atpakaļ pustumsā stūrī un domāju: kad es izaugšu liels, es arī spēlēšu teātri, bet tik daudz nu gan spēšu kā iemācīties sakāmo no galvas un lomas izvēlēšos tikai tādas, kādas pats gribēšu. O, kā es spēlēšu! Un man jau likās, ka es dzirdu aplausus zālē. Nē, tas bija vējš, kas iešalkojās liepā aiz loga.
Bet pagaidām uz skatuves dārdēja pērkons. Caur skatuves logu jocīgi uguņoja, un es piegāju pie skolas loga pārliecināties, vai patiešām ārā trako pērkonnegaiss un es vispār šonakt mājās tikšu.
Pustrakā Aža, aizslēpusies aiz gultas gala, garo cūku kaujamo tuteni austenē noslēpusi, gaidīja, kad Krustiņš kāps pa logu iekšā pēc naudas. Ārā pērkons nebija, bet tā atdarinājums aiz skatuves šķita tik dabisks, ka nenocietos un atkal iebāzu degunu aiz kulisēm. Kā taisa mākslīgo pērkonu? Neticami vienkārši! Viens ar dūri sita pa lielu skārda plāksni, daži to locīja un rībināja, un izklausījās patiešām pēc pērkona dārdiem. Tā es tagad varēšu mājās puikas pārbaidīt!
Noslēguma skats bija satriecošs. Tik satriecošs, ka es nolēmu nekad nekļūt par pazudušo dēlu, pavisam aizmirstot, ka mājā jau mani par tādu uzskata.
Mēģinājums beidzās krietni pēc pusnakts, un es priecīgs pieķēros vienam no kaimiņu aktieriem pie rokas un devāmies iekšā “tumšajā gaņģī”, kur, likās, aiz katra celma kustējās, aiz katra koka kaut kas stāvēja, savādi brīkšķēja un brakšķēja. Šķita, katrs sīkāks troksnītis pārvērtās veselā dārdoņā, ka nupat, nupat vesela mošķu armāda pacelsies no katra krūma un metīsies man virsū. Lielie cilvēki gāja, mierīgi sarunādamies, nelikdamies ne zinis par tūkstošveidīgajiem ķēmiem, kas uz mums aizdomīgi glūnēja, gatavi mūs saplosīt un ellē aizvilkt. Laikam lielie nepazīst bailes un tāpēc nevarēja saprast, kas notiek manā dvēselē.
Cerības, ka mājās visi saldi šņākuļos un es klusiņām varēšu cisās ielīst, neattaisnojās.
Mamma, izmeklējusies visu tuvāko apkārtni, uztraukumā bija aizgājusi pie kaimiņiem un tur uzzinājusi, ka redzējuši mani dodamies līdzi topošajiem māksliniekiem. Miers mājās tomēr nav iestājies, jo sienas pulkstenis jau sen bija noskandinājis spoku stundu.
Kad “pazudušais dēls” atgriezās mājās, nekāds “ģenerālmēģinājums” vairs netika veikts. Tēvs uzreiz ķērās pie galvenās “izrādes”, pat pakausi nepakasījis. Nebija jau arī, ko kasīt. Lieta bija tik skaidra un vienkārša, ka nebija, ko gudrot.
Bet pirms galvenās “izrādes” ievadvārdus teica māte: “Kur vazājies kā vanderzellis caurām naktīm apkārt?”
Kaut arī jautājums tika man uzstādīts, es pie vārda nemaz netiku.
“Mums te cauru nakti jāvāķē, līdz labpatiksies lielskungam mājās nākt. Atradies režisors, bez kura nevar nekas notikt! Jānomiezerē tev tā āda, citādi jau ar labu tās lietas neiet.”
Mātes liturģiju pārtrauca tēvs ar praktisku rīcību. Ar siksnas palīdzību viņš pavisam ātri paskaidroja, kas ir ģenerālis, kas – mēģinājums un kas tie abi kopā.
Pēc šāda tēsiena mana sabiedriskā aktivitāte tika apslāpēta kā kvēlojošs ugunskurs uz ilgāku laiku. Kā zvirbulis nevar izdēt vārnas olu, tā ģenerālmēģinājums, izrādās, varējis iztikt bez manis.
Turpinājums sekos.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mātes dēls

Kategorijas