Vienkāršības treniņš

2019. gada 18. jūlijs 07:07

Gan bērnībā, gan tagad, pieaugušā vecumā, esmu sevi pieķērusi, ka brīžiem par prieka, laimes avotu nolieku kādas šķietami, bet ne obligāti vajadzīgas, taču ļoti gribētas mantas iegūšanu. Protams, iedomātā laime agrāk vai vēlāk izgaist, manta iegulst skapī vai atrod citu īpašnieku. Iespējams, tieši šādu šķietamās laimes meklējumu rezultātā nonācu pie “zero waste” (“nulles atkritumi”, arī “nulles izšķiešana”) principa.

“Zero waste” kustība pasaulē radās pagājušā gadsimta 60. gados, aicinot sabiedrību paraudzīties uz potenciālajiem atkritumiem kā uz izmantojamiem resursiem. Šobrīd “zero waste” popularitāte pieaug arī Latvijā un jēdziena nozīme ir kļuvusi gana daudzšķautņaina – tas tiek saistīts ar vienkāršu bezatkritumu dzīvesveidu, atbildīgu iepirkšanos, ciklisku patēriņu (pretējs cikls ir lineārs – ja mēs kaut ko gribam, aizejam uz veikalu, patērējam un atlikumus izmetam), arī atkritumu šķirošanu.
Šis temats ir neaprakstāmi plašs, tāpēc ņēmu talkā Latvijā, šķiet, zināmāko interneta vietni, kurā Arnicānu ģimene apraksta savus ikdienas “zero waste” un minimālisma principus – www.seekthesimple.com, kā arī uz sarunu aicināju Agnesi Spuru.
Abas ar Agnesi esam Atmodas laika bērni, kuri paspēja iepazīt talonu sistēmu, maisiņu mazgāšanas nozīmi un to, ka maza košļājamā gumija kļūst par lielu vērtību, kas jāsagriež uz pusēm vai pat sīkākos reizinātājos. Esam pieaugušas laikā, kad manta kļuva par šķietamu cilvēka vērtības vizītkarti un sapņu piepildītāju. Un es nezinu, vai dzīvot laikā, kad piedāvājuma un izvēles iespēju praktiski nebija, bija daudz vienkāršāk nekā pieaugt vidē, kur iespējams iepirkties, pat neizkāpjot no gultas. Tomēr ērti pieejamais ne vienmēr mums ir derīgs, vajadzīgs. Mantas kalpība, ar lietām, precēm saistīti kārdinājumi ir kļuvuši par normu, bet centieni no tās izvairīties tiek dēvēti par ekstrēmismu.
Lai nu kā būtu, šobrīd gribētos apgalvot, ka daļā sabiedrības ir iekustējusies apziņa, kas palīdz atgriezties pie vienkāršības. Agneses līdzdalīto pieredzi par vienkāršības meklējumiem kārtoju pēc “zero waste” hierarhijas – atteikties, samazināt, lietot atkārtoti un šķirot.

Atteikties
“Man ir aizdomas, ka daudzi cilvēki domā – “zero waste” un vienkāršības piekritēji ir netīri cilvēki, kuri dzīvo busiņā un neko nepērk. Mana vienkāršība ir – esmu tīra, sakopusies, nekādu lieku akcentu,” saka Agnese un atklāj: “Atteikties nozīmē, pirmkārt, saprast, ko, cik daudz un kad patērējam, lai zinātu, no kā būtu jāatsakās.”
Agnese jau vismaz 10 gadus pieraksta savus izdevumus. “Man ir pieraksti, kur katram mēnesim ir ailīte – maksa par dzīvokli, telefona rēķins, ziedojumi, izmaksas bērniem skolā, pulciņi, saimniecība, ēšana un tamlīdzīgi. Nelielu budžetu atvēlu sadaļai “Izklaide”, kas ietver dāvanas, ēšanu ārpus mājas, braukšanu ciemos. Sekoju līdzi ailēm un tā sevi disciplinēju. Ja kaut ko gribu vairāk, nekā ieplānots, tas nozīmē, ka kaut kur jāsamazina izdevumi. Emocionālie pirkumi gadās, bet ļoti reti.”
Arī viņa ir novērojusi, ka daudzos patēriņa jautājumos mēs atgriežamies pie pamatlietām, cilvēki dodas iepirkties ar saviem iepakojumiem, maisiņiem. “Veikalos eju uz pašapkalpošanās kasēm, kur varu likt augļus, dārzeņus bez maisiņiem, pēc tam tos ielikt līdzņemtajos, un neviens cits tos arī neaiztiek. Tā nesen atteicos no cepumiem “Svetlana”, jo man nebija līdzi savs maisiņš, bet kārojās ļoti. Tā, iespējams, ir maza, tomēr svarīga izvēle.”
Agnesei ir piemērs ar pārtikas glabāšanas trauciņiem: “Man ļoti patīk kārtība, tāpēc gribēju, lai visi trauciņi garšvielu skapī būtu vienādi. Vai tāpēc es gāju uz veikalu un pirku smukas burciņas? Nē. Vai es gribēju aizbraukt uz “IKEA” un tādas iegādāties? Jā! Taču domāju, ka tie būtu lieki izmantoti resursi, jo man jau bija burciņas. Kādu laiku dēls ēda kukurūzu no glītām stikla burciņām, kas tagad kalpo par garšvielu trauciņiem.”
Vienkāršības tēmu varam paturpināt arī ar atteikšanos no ķīmiskām un sintētiskām vielām mājsaimniecībā. Agnese skolas laikā mācījusies ķīmijas klasē, kur uzzinājusi – ja kaut kur kopā ir vairāk nekā pieci ķīmiskie elementi, tas vairs neesot labi. “Māju tīrīju ar sodu un etiķi, bet pēc laika piefiksēju, ka māja, it īpaši vannas istaba, nav līdz galam tīra. Tāpēc ik pa laikam veikalā nopērku pašu trakāko līdzekli, iztīru māju un mēģinu aizmirst, ka esmu to izmantojusi.”
Reiz viņa gribējusi pāriet uz ekoloģiskāku paštaisīto dezodorantu. “Kādā “zero waste” kustības organizētā pasākumā iemācījos to pagatavot. Tas sastāv no sodas, kokosa eļļas, ēteriskās eļļas, un viss. Kādu laiku lietoju, līdz iedzīvojos iekaisumā, jo soda, protams, ir ļoti stipra viela. Ar to gribu pateikt, ka dzīvē esmu izmēģinājusi dažādas lietas un saprotu, kas man patiešām der un no kā jāatsakās.”

Samazināt
T6as gan nenozīmē, ka visu gadu būtu jāstaigā vienā apģērbā, bet tas palīdz apdomāt, cik daudz mantu mums vispār vajag priecīgai dzīvošanai. Reklāmas un akcijas gan lieliski prot iestāstīt gluži pretējo – ka mums, lai labi dzīvotu, vajadzīgs lērums lietu. “Bērnībā ar māsām laiku pavadījām kopā ar abām vecmāmiņām, viņas bija kārtīgas un taupīgas un vienmēr saimniekoja ļoti prasmīgi. Viena no vecmāmiņām cepa kūkas no “nekā”, otra lāpīja zeķubikses tā, ka nevarēja redzēt lāpījumu. Viņas bija labi paraugi tam, kā domāt līdzi resursu labam pielietojumam,” stāsta Agnese.
Grāmatā “Goodbye, Things!” (Attā, lietas!) Fumio Sasaki dod pavisam vienkāršu padomu lietu samazināšanai dzīvē – istabas vidū salikt, piemēram, visas grāmatas vai visu apģērbu, kas ir. Tad salikto sašķirot divās daļās: vienā pusē – to, kas sagādā prieku, otrajā – kas prieku nesagādā. Un visbeidzot – paturēt to, kas prieku dod, bet atbrīvoties no tā, kas prieku nedod. Tik vienkāršs piegājiens, bet arī man pašai – grūti īstenojams. Sak, ja nu kādreiz noderēs.
Taču Agnesei ir izdevies racionalizēt savu garderobi, un viņas skapī neatradīsit daudz apģērba. “Man ir kapsulas garderobe. Ja kādreiz dzirdu sūdzamies, ka nav, ko vilkt mugurā, atveru skapi un secinu, ka man patiešām tur nav nekā daudz, bet katru reizi atrodu kādu neredzētāku kombināciju. Piemēram, man ir divi auskaru pāri – viens ikdienai, otrs pasākumiem. Man nevajag katru reizi kaut ko pieskaņot.” Taču ceļš līdz šādam skapim nebūt nav bijis tūlītējs un ātrs, bet garš pārmaiņu process.
Samazināt var arī, vienkārši plānojot. Piemēram, plānot ēdienkarti nedēļai – tas īpaši noderīgi ir, ja ģimenē ir bērni. Tā var optimizēt laiku iepērkoties, ietaupīt resursu, samazināt vai vispār izslēgt pārtikas izmešanu un ir lielāka pārliecība par sabalansētu uzturu.
“Sev mēģinu gatavot ēdiena sagataves (food prep), tas nozīmē, ka, piemēram, nedēļas nogalē pagatavoju lielu katlu ar sautējumu vai zupu, ko ēdīšu gandrīz visu nedēļu. Un man patiešām neapnīk kādu laiku ēst vienu un to pašu. Ir arī dzirdēts par mēģinājumiem lietot vien lokāli ražotos produktus, jo, pārvadājot pārtiku no visas pasaules, resursu patēriņš ir milzīgs. Bet man tas vairs nešķiet vienkārši, tā kļūst sarežģīti dzīvot. Mēģinu dzīvē atrast balansu – kā ar savām rīcībām maksimāli vienkārši, tīri un priecīgi dzīvot, jo vienkārši, tīri un bēdīgi dzīvot – nekam neder!”

Lietot atkārtoti
“Kad biju maza, līdzekļu nebija daudz, bet mamma bija šuvēja, un mums ar māsām bija skaistas un modernas drēbes. Es diezgan daudz drēbju ņēmu no vecākās māsas, viņa gan par to nebija sajūsmā, jo diezgan daudz ņēmu pa kluso. Tieši tāpēc es diezgan veselīgi uztveru drēbju maiņu arī tagad. Ja ir pasākums, varu apjautāties draudzenēm, vai kaut kas piemērots atrodas viņu skapjos,” atklāj Agnese. Lietas, kas ir labas, bet viņai nav vajadzīgas, dodas uz labdarības veikalu “Otrā elpa”. “Ja ilgāku laiku neesmu vilkusi kādu apģērbu, negaidu gadu vai nākamo sezonu, bet atdodu to tālāk, jo, iespējams, tieši tagad kādam citam ir pēc tā vajadzība. Nolietotāku apģērbu vedu uz Sarkano Krustu, bet pārāk nolietoto – uz veikalu “H&M”, kur to pārstrādā.”
Vēl viens lietu maiņas punkts Agneses dzīvē ir draudzeņu kompānija. “Bija laiks, kad manā rīcībā bija pamazāk naudas, tāpēc lūdzu draudzenēm pēc krēmiem, ko viņas nelieto. Meitenes vēlāk bija laimīgas, ka varēja atbrīvoties no lietām, ko neizmanto, un šī mainīšanās joprojām mums ir kā laba tradīcija. Lietot atkārtoti nozīmē to, ka mums ir pietiekami kvalitatīvas lietas, lai tās ilglaicīgi varētu izmantot. Ņemt vai pirkt lietas, kas ir bez maksas vai lētas, ne vienmēr paģēr ilgu mūžu to izmantošanas iespējām. Piemēram, kvalitatīvi apavi to īpašniecei var kalpot sezonām ilgi.”

Šķirot
Ja rūpīgi sekojam līdzi pirmajiem trim līmeņiem, tur nevajadzētu palikt nekam iespaidīgi lielam, ko šķirot. Tomēr pārtikas iepakojums dažkārt neatstāj nekādu izvēli – vai nu zaļumi dubultplastmasas iesaiņojumā, vai arī to neiegādājamies vispār. Lai būtu vienkāršāk – vienmēr paliek iespēja iepakojumu mazgāt, šķirot un izmest plastmasai paredzētajos atkritumu konteineros. Nesen Eiropas Parlaments apstiprināja priekšlikumu, kas no 2021. gada aizliegs pārdot vienreizējās lietošanas izstrādājumus no plastmasas, bet līdz tam – izdarīsim izvēles un/vai šķirosim!
“Esmu ļoti priecīga, ka pie mājas ir atkritumu tvertne ne tikai plastmasai, kartonam, bet arī stiklam. Es atkritumus nepārradu, nepāršuju vecās drēbes, bet arī nekrāju. Mēģinu neradīt liekus atkritumus. Savulaik esmu domājusi arī par kompostu ar sliekām pārtikas atkritumiem, jo sašķirot pārtikas atkritumus citādāk nav iespējams. Ja es dzīvotu mājā, problēmu nebūtu, bet, dzīvojot dzīvoklī Rīgas centrā, citu variantu nav,” secina Agnese. Pagaidām līdz sliekām viņa vēl “psiholoģiski neaizstiepjas”, taču interese par šo tēmu iedvesmojusi kādu draudzeni, kura pie sliekām tikusi.
Agnesei atkritumu šķirošana kļuvusi aktuāla, kad piedzimuši bērni un viņu tētis bieži braucis makšķerēt. “Vietās, uz kurieni viņš brauca, bija liels bardaks, cilvēki aiz sevis bija atstājuši daudz atkritumu. Tā mūsu draugu grupā radās ideja par talku organizēšanu, lai attīrītu Babītes kanāla apvidu. Viss sākās ar maziņu grupiņu domubiedru, pēc tam jau bijām teju 50. Sākumā atkritumus vienkārši savācām, vēlāk tos arī šķirojām. Tā radās biedrība “Pacel”, rakstījām arī projektus un organizējām pasākumus. Mūsu doma bija pateikt: “Jā, tas ir mežs, vieta nav tava, bet mēs visi kopā dzīvojam uz šīs planētas.” Vēlāk, pārrunājot, kāpēc tas viss tika darīts, secinājām, ka tas viss – bērnu dēļ. Viņi ir jaunā paaudze, kam vēlāk šeit būs jādzīvo.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vienkāršības treniņš

Kategorijas