Raķešu modelisma dinozaurs

2019. gada 18. jūlijs 07:07

Kopš cilvēks sevi apzinās kā saprātīgu būtni, viņu vilina debesis. Ar Arni Baču, ilggadēju raķešu modelisma pulciņa “Laumiņa” vadītāju, Bērnu un jaunatnes centrā (BJC) tiekamies pēc starptautiskajām sacensībām, kas aizvadītas Vaiņodes lidlaukā.
“Jauniešu grupā spēkiem mērījās sešas komandas, bet lielie pārstāvēja sešas valstis. Savā klasē tikām pie 1. un 2. vietas, kā arī 3. vietas komandu vērtējumā. Individuāli A-2-C klasē par uzvarētāju Latvijas skolēnu raķešu kosmiskā modelisma sacensībās atzīts Jānis Straume,” gandarīts par savējo sasniegumiem, entuziasts skaidro, ka vārds “kosmiskā” pulciņa nosaukumam pievienots, jo starptautiski lieto terminu “Space modeling”.

Cik augstu tāds raķešu modelis var uzlidot un kā sasniegto augstumu iespējams izmērīt?
Pirmsākumos raķešu modelis “Sky Power” ir pacēlies gandrīz līdz vienam kilometram, sporta modeļi var sasniegt nepilnus divus, bet Vācijā, Slovēnijā un Amerikā ir lielie modeļi, kas tiek uzšauti no četriem līdz septiņiem kilometriem.
Vēsturiski augstuma fiksēšanai ņēma talkā trigonometriju, ar teodolītu (no armijniekiem nācis in-struments leņķu mērīšanai horizontālā un vertikālā plaknē) vēroja teritoriju uz katru pusi. Raķetē iepildīts smalks, krāsains pulveris, kas augstākajā punktā tiek izmests, un augšā parādās mākonītis. Redzamību nereti iespaido laikapstākļi, īpaši vējš. Pēc ģeometrijas formulām teorētiski rēķināja paaugstinājuma leņķus un slīpuma nobīdes. Piemēram, Vaiņode atrodas 120 metrus virs jūras līmeņa, slovāku lidlauks – 300–400 metru. Tagad ir īkšķa lieluma elektroniski verķīši, kas maksā pie simts eiro, tos uz zemes kalibrē un ievieto modelī. Pēc nolaišanās pieliek pie datora un redz, kā raķete pacēlusies, kā sēdusies, ekrāniņš nofiksē arī maksimālo augstumu.
Rezultātu salīdzināšanai parasti tiek nodarbināti vairāki tiesneši. Pēdējās FAI sacensībās (franču val.– Fédération Aéronautique Internationale) piedalījās desmit hronometristi. Pats esmu bijis tajā vietā Parīzē, vienā pusē parkam atrodas Olimpiskās komitejas, otrā – FAI mītne.

Cik pašlaik ir tādu – ar raķešu modelismu apsēsto? Vai pats sen ar to nodarbojaties?
Padomju laikā funkcionēja pionieru nami, jauno tehniķu stacijas, aviācijas klubi, DOSAAF sistēma, aeroklubi. Liepājā šobrīd viens esmu palicis, tikmēr ārpusskolas izglītība ar šādu novirzi vēl ir Talsos, Jūrmalā, Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē.
Kad ieinteresējos, man bija astoņi gadi, drīz būs 63, tātad stāžs vairāk nekā puse gadsimta. Viens otrs mani sauc par dinozauru. Bērnībā vajadzēja ar kaut ko nodarboties, bet sports ne sevišķi interesēja. Kopā ar puišeļu bariņu devos uz Pionieru namu, kur piedāvāja kuģu un raķešu modelismu. Smuki izklausījās. Līdz skolas beigām palikām tikai daži. Man negribējās pliko vidusskolu, aizgāju mācīties uz 31. arodskolu. Tolaik raķešu modelisma sacensības notika tikai skolēniem, kas bija zem Izglītības ministrijas, savukārt arodskolām Rīgā bija savs kantoris. Tie viens otru neatzina, un visiem vienaudžiem nebija iespēju sacensties. Mani uz Latvijas mēroga sacensībām kā tiesnesi ņēma līdzi skolotājs Arvīds Freimanis.
Dienēju pie Maskavas, netālu atradās lidojumu vadības centrs un pilsētiņa, ko maskēšanās nolūkā sauca par Kaļiņingradu. Sanāca pabūt Zvaigžņu pilsētiņā, kur dzīvoja un trenējās kosmonauti. Pēc armijas sāku strādāt par elektriķi Mašīnbūves rūpnīcā. Tur bija pieejami dažādi materiāli un metāla apstrādes darbagaldi, kolēģi, labi speciālisti, daudz ko iemācīja. Ar raķetēm sākumā krāmējos sava prieka pēc. Tad jau notika starptautiskas sacensības, kurās piedalījās amerikāņi, puse Eiropas, arī poļi, čehoslovāki, vācieši. Kā gan raķešu lielvalsts Padomju Savienība atpaliks! 1981. gadā tika noorganizēts pirmais PSRS čempionāts pieaugušajiem. Jau sadarbojos ar Liepājas aeroklubu, piebraukāju Cīravā, tāpēc uz sacensībām aizsūtīja mani. Veicās arvien labāk, drīz ieguvu 3. vietu.
Maskavas priekšniecībai patika pagarināt atvaļinājumu, tāpēc septembrī, oktobrī čempionāti notika Uzbekijā, Tadžikijā, Gruzijā. Kopš 1984. gada, kad mani uzaicināja piedalīties PSRS izlases komandā, katru gadu braucu uz treniņnometnēm Gruzijā. No Baltijas biju tur vienīgais.
Tagad raķetes būvē no kompozītmateriāla, agrāk taisīja no papīra. Gads pagāja, kamēr no papīra modeļiem pārgāju uz jaunākām tehnoloģijām. Priekšniecība bija saprotoša un atbalstoša: kad nebiju aizņemts pamatdarbā, drīkstēju virpot, lai gatavotos sacensībām. Treniņnometnei, PSRS čempionātam atvaļinājums bija par īsu, uzrakstīju papīru un tiku. Agregātus pieskatīja citi elektriķi.

Kad raķešu modelismā sākāt apmācīt jauniešus? Vai ir starpība ieinteresētībā agrāk un tagad?
Kad saslima un pēc tam aizgāja Mūžībā skolotājs Arvīds Freimanis, Pionieru nama vadītāja piezvanīja un lūdza uzņemties pulciņa vadību. Uz turieni gāju vakaros, pēc darba mašīnbūvē. Mums tur bija sava republika. Puikas tolaik neaizrāvās ar spēlītēm internetā, citām blakus iespējām, un interese bija ievērojama.
Tagad ierodas septembrī, ierauga raķetes – jā, es arī gribu taisīt. Pēc tam: ai, es rokas nosmērēju, man nepatīk. Salipināt elementārus lidmašīnu, kuģu modelīšus stundas laikā – to gan. Reizēm atvilktnēs mētājas vairāki nepabeigti modeļi vai arī gružkastē atrodas tjap-ļap sasteigtie. Aizbraukt uz sacensībām ārzemēs šodien nav problēmu, taču grūti ar to pievilināt: vecāki bērnus tāpat daudz kur aizved. Arī dažs divdesmitpiecgadīgais pukst, ka nekas nesanāk, ka netīk tālu meklēt. Brīžiem iesaku internetā apskatīties informāciju. Pēc laika man paziņo, ka nav adrese atrasta. Pats tūlīt atrodu. Vai tad mums katram savs internets? Atnāk zeperis no sestās klases, augumā lielāks par mammu, bet liek viņai visu ko jautāt. Nenociešos: kurš tad te īsti nāks – tu vai mamma? Ne visi arī gatavi pēc modeļa uzšaušanas gaisā rikšot pa pļavu aptuveni puskilometru un nest atpakaļ. Šķiet, ka zēni mūsdienās vārgāki un izlutinātāki. Nevīrišķīgi. Tikai viens otrs nāk pie prāta ap gadiem trīsdesmit. Obligātais karadienests bija dzīves skola, kas iemācīja pašam ar visu tikt galā.
BJC telpās raķešu modelisma pulciņš darbojas gadus astoņus, vēl man uzkabināja elektronikas pulciņu, jo iepriekšējais skolotājs pārcēlās uz dzīvi Vaiņodē. Zēni ar padziļinātu interesi uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Bet ir daži ūnikumi, piemēram, Jānis Straume: viņš taisa gan raķetes un elektroniku, gan mašīnas. Radio elektronikas laboratorija apbalvota par dalību Elektronikas dienās 2018. gadā, un Liepājas BJC pulciņš ieguva 2. vietu grupā no 15 gadu vecuma.

Esat arī Liepājas Aviācijas sporta kluba valdes priekšsēdētājs. Kas notiek Vaiņodes lidlaukā pēc padomju armijas aviācijas aizvākšanās?
Slavena, pasaules mēroga rekordiste planieriste Daina Vilne darbojās piecdesmitajos gados izveidotajā Liepājas Aviācijas sporta klubā Cīravā. Viņai savulaik gadījās būt Satiksmes ministrijas Aviācijas departamentā, un tur tika piedāvāts pārņemt lidlauku. Pēc satikšanās ar Ināru Avotiņu izveidojās domubiedru grupiņa, kas dibināja sabiedrisku organizāciju un reģistrēja to Uzņēmumu reģistrā. Gribējām attīstīt aviācijas sportu. Pie mums no Amerikas atbrauca Rokfellera fonda pārstāvis, braucu līdzi kā tulks, iepazīstinājām ar Latvijas lidlaukiem, ministrijām. Viņš uztaisīja biznesa plānu, lai tūristi ar privātajām lidmašīnām varētu nosēsties, saņemtu tehnisko apkalpošanu angāros. Liela aviācijas skola Vācijā bija gatava ieguldīt naudu ēku un infrastruktūras izveidei, lai Vaiņodi izmantotu kā treniņu lidlauku. Mūsu rīcībā bija nodota lidlauka virszemes daļa, bet zeme palika valstij. Kara pilsētiņā, armijniekiem aizejot, palika nepilns tūkstotis dzīvokļu, skola, bērnudārzs. Latvijas robežsargu komandieris, kam mītne ierādīta bērnudārza telpās, stāstīja, ka viss ticis atstāts sakārtots, pat grīdas izmazgātas, ej iekšā un dzīvo. Jau pēc dažām dienām vietējie bija durvis izcēluši, logu stiklus izdauzījuši. Kādam ievajadzējās grīdas dēļus un ķieģeļus…
Pa vidu bija interesants periods – mums pēkšņi uzbrauca Liepājas osta. Piestātnēs bija sadibinātas firmiņas. Tika izbīdīta ideja: lai moli izturētu smagās kravas, seguma rekonstrukcijai izmantot Vaiņodes lidlauka skrejceļa klājumu – unikālas plāksnes, kam izmantots speciāls betons ar trīskārtēju spriegojumu. Gan osta, gan lidlauks – valsts īpašums. Cīnījāmies par lidlauka plākšņu saglabāšanu, šurp tika vesti deputāti. Notika Saeimas sēdes un izveidojās grupējumi: vieni teica, ka lidlauks ir ar asfaltu pieķēzīta pļava, citi gribēja tur NATO, vēl kādi vēlējās saglabāt – lai krievi varētu atgriezties.
Faktiski Krievija bija ieinteresēta Vaiņodes lidlauka likvidēšanā, jo tas vienīgais Baltijā ar diviem kopumā 2200 metru gariem skrejceļiem. Zemi mums neļāva privatizēt, arī Vaiņodes pašvaldība to prasīja. Vēlāk, kad investori jau bija atraduši alternatīvu, zeme tika piešķirta pašvaldībai. Vienu skrejceļu un kaponierus noārdīja, pāri nekas dižs nav palicis. Lielās lidmašīnas vairs nevar sēsties, monumentāla skrejceļa pārveide izmaksātu miljonus.
Liepājas Aviācijas sporta kluba valdes locekle Ināra Avotiņa dabūja radiniecei piederējušu īpašumu, par sertifikātiem piepirka klāt zemi zem Vaiņodes lidlauka skrejceļiem. Vairākas reizes tika sarīkoti Aviācijas svētki ar pilotāžas paraugdemonstrējumiem un cilvēku vizināšanu. Vēl tur braukā paraplanieristi no Rīgas. Liepājas Auto klubs organizēja dragreisus, notiek auto sporta pasākumi.
Kopumā sporta aviācija Latvijā uz grunti nolaista, palikuši daži planieristi, vienai no sievietēm planieris stāv Lietuvā, jo mūsu valstī nav, kur. Cēsīs tehnika nobraukta, lidlauku vienubrīd atdeva zemessargiem, bet resursi beigušies. Cīravas angārā ir pāris privātās lidmašīnas no Kuldīgas.
Es Vaiņodē šauju raķetes un rīkoju starptautiskas sacensības. Pērn tās sakrita ar NATO mācībām, bet armijniekus neinteresēja lidlauks. Vienkārši Civilās aviācijas aģentūrā nācās raķešu šaušanu saskaņot, lai rezervētu gaisa telpu noteiktam augstumam un laika periodam. Kad Repše vēl bija aizsardzības ministrs un Cīravā viņš mācījās par pilotu, kaut kādu naudu mums vēl deva. Mūsu augstākais koriģētājs ir Latvijas aeroklubs. Lietuvas aeroklubam ir valsts dots gada budžets – 200 tūkstoši eiro, mūsu aeroklubam – nulle. Caur Sporta federāciju padomi iesniedzam atskaites par dalību sacensībās un to organizēšanu, un mums piešķir summu, lai varam samaksāt biedra naudu FAI.

Līdz tam darbojāties Liepājas lidlaukā.
Jā, kad tur nekas nenotika, bija tikai dispečera tornis, pietika ar dokumentu saskaņošanu. Direktors uzticēja atslēgas, un lidlauks bija manā rīcībā. Tagad ir ierīkota signalizācija un problēma tikt virsū. Sākoties starptautiskajiem reisiem, viss tiek kontrolēts, pēc normatīviem katram jāiziet cauri drošības “pakavam”, bet manējie – 50 līdz 80 cilvēku – agrāk skraidīja, raķetes šaudami. Ar tiem modeļiem, kuri lido ap kilometru augstu, braucām darboties uz Vaiņodi. Kad no-mainījās lidostas priekšnieks, ērtāk bija sarunāt ar Vaiņodes skolas direktoru, un sacensību laikā bijām tur pastāvīgie klienti.

Ko domājat par pašlaik tik populārajiem droniem? Nav mēģināts būvēt?
Manuprāt, kārtējais modes kliedziens. Tāpat kā bija spineri. Lielie droni pirmkārt ir dārgi. Ministru Kabineta noteikumi, pats piedalījos Aviācijas aģentūras darba grupā, neatļauj tiem virs Liepājas lidot. Ir, protams, kas lido uz savu risku. Jo pēc likuma no Liepājas lidostas skrejceļa sliekšņa piecus kilometrus lidojumi aizliegti pilnībā. Ja ņem no skrejceļa gala, kas pie ezera, līdz pat jūrai sanāk. Reiz Ziemassvētku egles aizdegšanas pasākumā, kad šāva raķetes, droni lidinājās virs cilvēku galvām.
Drons sver kilogramus astoņus, ja nāktu lejā, propelleriem griežoties, labi nebūtu. Kur vēl tos lielos lidināt? Pļavā un par to maksāt? Viens paziņa caur aviācijas aprindām savu dronu Kuldīgā noslīcināja svētku laikā, elektronika – kaput. Cits vētras laikā gribēja filmēt sērfotājus, un jūrā noslīcināja aptuveni tūkstoti vērtu aparātu.
Parādījušies arī mazie, plaukstas izmēra, ķiņķēziņi, kas lidinās pa speciāli izveidotu trasi.

Vai pašam savulaik negribējās kļūt par lidotāju vai kosmonautu?
Nē, tāda vēlme nav bijusi, jo pārāk labi zinu tehniku. Par bīstamību nedomāju. Dažos aparātos esmu ielīdis. Ar visvisādām lidmašīnām, arī kravas un sporta, ir lidots. Lai sēdētu iekšā kosmiskajā raķetē, jābūt baigam fanātam. Pilns raķetes garums ir piecdesmit divi metri, starta ierīce ir bunkurā iekšā, un kosmonauts sēž bundulī četrdesmit metru augstumā. Apkalpošanas fermā ir lifts. Baikonurā esmu bijis, izkārtoja vecie krievu kolēģi. Vienkārši tur nemaz nevar nokļūt, no Maskavas lidostas Domodedovā ar lidmašīnu aizved uz vietu, kuras reisu sarakstos nav. Pirms tam speciālu atļauju konsulātā vajag saņemt biļetes nopirkšanai.
No paziņām, tehniķiem, kuri sēdina iekšā kosmonautus, dzirdēju vienu no kosmodroma jociņiem. Lai stingri piesprādzētu kosmonautus, siksnas nākoties vilkt, atsperoties ar kājām. Tehniķiem pie siksnas ir koka āmuriņi. Kad sākās starptautisko komandu starti, žurnālisti jautājuši, kam tie āmuriņi. Nu kā: kosmonautu ilgi un dikti esam mācījuši, gatavojuši, sēdinām iekšā, bet šis aptver, ka zem pakaļas 300 tonnu degvielas, un prasa, lai laiž ārā. Tad viņam, tinkš, pa pieri un uzšauj augšā.
Padomju laikā vienās sacensībās programmas “Interkosmoss” ietvaros ieradās pa vienam kosmonautam no katras valsts. Uzaicinātais poļu kosmonauts sacīja, ka ar tāda modeļa raķeti pats ir lidojis, bet nav to laidis gaisā. Viņš izteica vēlēšanos, man blakus stāvot, nospiest starta pogu. Apkārt bija fotogrāfi. Pēc gada Polijā atkal notika čempionāts. Kolēģi smējās: uz kuru pusi paskaties, visos reklāmas plakātos un bukletos Arnis priekšā.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Raķešu modelisma dinozaurs

Kategorijas