Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Raķešu modelisma dinozaurs Arnis Bača: par savu aizraušanos mūža garumā, droniem un Baikonūrā piedzīvoto

Rekurzeme.lv/Kursas Laiks/Valija Beluza
Liepājā

2019. gada 23. jūlijs 09:25

629
Raķešu modelisma dinozaurs Arnis Bača: par savu aizraušanos mūža garumā, droniem un Baikonūrā piedzīvoto

Kopš cilvēks sevi apzinās kā saprātīgu būtni, viņu vilina debesis. Ar Arni Baču, ilggadēju raķešu modelisma pulciņa “Laumiņa” vadītāju, Bērnu un jaunatnes centrā (BJC) tiekamies pēc starptautiskajām sacensībām, kas aizvadītas Vaiņodes lidlaukā.

Cik augstu tāds raķešu modelis var uzlidot un kā sasniegto augstumu iespējams izmērīt?
Pirmsākumos raķešu modelis “Sky Power” ir pacēlies gandrīz līdz vienam kilometram, sporta modeļi var sasniegt nepilnus divus, bet Vācijā, Slovēnijā un Amerikā ir lielie modeļi, kas tiek uzšauti no četriem līdz septiņiem kilometriem.
Vēsturiski augstuma fiksēšanai ņēma talkā trigonometriju, ar teodolītu (no armijniekiem nācis in-struments leņķu mērīšanai horizontālā un vertikālā plaknē) vēroja teritoriju uz katru pusi. Raķetē iepildīts smalks, krāsains pulveris, kas augstākajā punktā tiek izmests, un augšā parādās mākonītis. Redzamību nereti iespaido laikapstākļi, īpaši vējš. Pēc ģeometrijas formulām teorētiski rēķināja paaugstinājuma leņķus un slīpuma nobīdes. Piemēram, Vaiņode atrodas 120 metrus virs jūras līmeņa, slovāku lidlauks – 300–400 metru. Tagad ir īkšķa lieluma elektroniski verķīši, kas maksā pie simts eiro, tos uz zemes kalibrē un ievieto modelī. Pēc nolaišanās pieliek pie datora un redz, kā raķete pacēlusies, kā sēdusies, ekrāniņš nofiksē arī maksimālo augstumu.
Rezultātu salīdzināšanai parasti tiek nodarbināti vairāki tiesneši. Pēdējās FAI sacensībās (franču val.– Fédération Aéronautique Internationale) piedalījās desmit hronometristi. Pats esmu bijis tajā vietā Parīzē, vienā pusē parkam atrodas Olimpiskās komitejas, otrā – FAI mītne.

Ko domājat par pašlaik tik populārajiem droniem? Nav mēģināts būvēt?
Manuprāt, kārtējais modes kliedziens. Tāpat kā bija spineri. Lielie droni pirmkārt ir dārgi. Ministru Kabineta noteikumi, pats piedalījos Aviācijas aģentūras darba grupā, neatļauj tiem virs Liepājas lidot. Ir, protams, kas lido uz savu risku. Jo pēc likuma no Liepājas lidostas skrejceļa sliekšņa piecus kilometrus lidojumi aizliegti pilnībā. Ja ņem no skrejceļa gala, kas pie ezera, līdz pat jūrai sanāk. Reiz Ziemassvētku egles aizdegšanas pasākumā, kad šāva raķetes, droni lidinājās virs cilvēku galvām.
Drons sver kilogramus astoņus, ja nāktu lejā, propelleriem griežoties, labi nebūtu. Kur vēl tos lielos lidināt? Pļavā un par to maksāt? Viens paziņa caur aviācijas aprindām savu dronu Kuldīgā noslīcināja svētku laikā, elektronika – kaput. Cits vētras laikā gribēja filmēt sērfotājus, un jūrā noslīcināja aptuveni tūkstoti vērtu aparātu.
Parādījušies arī mazie, plaukstas izmēra, ķiņķēziņi, kas lidinās pa speciāli izveidotu trasi.

Vai pašam savulaik negribējās kļūt par lidotāju vai kosmonautu?
Nē, tāda vēlme nav bijusi, jo pārāk labi zinu tehniku. Par bīstamību nedomāju. Dažos aparātos esmu ielīdis. Ar visvisādām lidmašīnām, arī kravas un sporta, ir lidots. Lai sēdētu iekšā kosmiskajā raķetē, jābūt baigam fanātam. Pilns raķetes garums ir piecdesmit divi metri, starta ierīce ir bunkurā iekšā, un kosmonauts sēž bundulī četrdesmit metru augstumā. Apkalpošanas fermā ir lifts. Baikonurā esmu bijis, izkārtoja vecie krievu kolēģi. Vienkārši tur nemaz nevar nokļūt, no Maskavas lidostas Domodedovā ar lidmašīnu aizved uz vietu, kuras reisu sarakstos nav. Pirms tam speciālu atļauju konsulātā vajag saņemt biļetes nopirkšanai.
No paziņām, tehniķiem, kuri sēdina iekšā kosmonautus, dzirdēju vienu no kosmodroma jociņiem. Lai stingri piesprādzētu kosmonautus, siksnas nākoties vilkt, atsperoties ar kājām. Tehniķiem pie siksnas ir koka āmuriņi. Kad sākās starptautisko komandu starti, žurnālisti jautājuši, kam tie āmuriņi. Nu kā: kosmonautu ilgi un dikti esam mācījuši, gatavojuši, sēdinām iekšā, bet šis aptver, ka zem pakaļas 300 tonnu degvielas, un prasa, lai laiž ārā. Tad viņam, tinkš, pa pieri un uzšauj augšā.
Padomju laikā vienās sacensībās programmas “Interkosmoss” ietvaros ieradās pa vienam kosmonautam no katras valsts. Uzaicinātais poļu kosmonauts sacīja, ka ar tāda modeļa raķeti pats ir lidojis, bet nav to laidis gaisā. Viņš izteica vēlēšanos, man blakus stāvot, nospiest starta pogu. Apkārt bija fotogrāfi. Pēc gada Polijā atkal notika čempionāts. Kolēģi smējās: uz kuru pusi paskaties, visos reklāmas plakātos un bukletos Arnis priekšā.

Plašāk interviju ar Arni Baču lasiet "Kursas Laika" 18. jūlija numurā!
Kategorijas

Kategorijas