Ar plikajiem nav vienkārši

2019. gada 25. jūlijs 07:07

333

Noteikti citādāks – ir pirmais iespaids, uzlūkojot Ķīnas cekulaino suni. Ne tikai dzīvnieciņa eksterjera, bet arī ieradumu un prasību dēļ. Ja tādi ģimenē ir divi, šķiet, vieglajām dienām vari teikt ardievas. Taču pieķeršanās un mīlestības vārdā cilvēks spēj darīt ļoti daudz ko.

Žurkulēns vai slims suņuks?
“Čio ir mana astīte – visur seko,” smej Inga Kreicburga un savu ļoti sabiedrisko mīluli raksturo, ietērpjot suņa domas vārdos: “Cilvēki, ballīte!!! Kuram ir jaciņa? Gribu palīst apakšā, jo man vajag siltumu.”
Čangs savukārt ir viņas vīra Aigara suns, tipiņš ar atšķirīgu dabu: “Cilvēki? Nujā, sākas. Pazūdu.” Pie īpatnējā vārda vecākais suņuks ticis, jo Ingas, vienas no cirka studijas “Beztemata” vadītājām, skatuviskais vārds ir Čangas kundze.
Kā pirms deviņiem gadiem Kreicburgu ģimenē ieradies pirmais Liepājā dzimušais plikumiņš, sieviete atceras skaidri: “Jau sen zināju, ka ir tādi plikie zvēri, bet ņemt sev domas nebija. Gadījās, ka kolēģe bija aizrunājusi kucēnu, tomēr pēkšņi izlēma atteikties. Nepagāja ne piecas minūtes, es viņu paņēmu un uzdāvināju vīram kāzu jubilejā. Kad pārnesu mājās rozā kamoliņu, pliku kā žurkulēnu, vīrs mierīgi paskatījās un neko neteica, bet dēls Andris pajautāja, vai mamma slimu sunīti atnesusi.”
Ņemšanās bijusi kā ar mazu bērnu, jo mēnesi vecais kucēns, alkdams pēc siltuma, uz Ingas kakla vien gribējis gulēt. Vēlāk ik nakti abi ar Aigaru cēlušies un nesuši ārā čurināt. Pēc gada dzīvesbiedri sprieduši: bērni jau izauguši, mazbērnu vēl nav, tāpēc dzimšanas dienā, kas abiem ir maijā, varētu sev uzdāvināt vēl vienu pliko.
Čio četru mēnešu vecumā atvests no Rīgas, bijis nešpetns, darījis pāri savai mammai. “Suns, tāpat kā cilvēks, piedzimst ar savām rakstura īpašībām. Ja Čio kaut kas nepatīk, viņš nekož, bet brīdina uzrūcot. Mazmeitiņa Sabīne zina, ka Čio nedrīkst iet klāt, kad guļ vai ēd. Turpretī Čangs ir miera mika – pacietīs visu, tikai pārbolīs acis: varbūt kādreiz beigsit?”

Gultā starp vīru un sievu
Abi plikie sunīši ir īsti ģimenes lutekļi, guļ gultas vidū starp Ingu un Aigaru. Zem segas, protams. “Viņi automātiski meklē siltumu. Un mums ir tādi radiatori! Tomēr malku pērkam par puskravu vairāk, jo suņiem gandrīz vienmēr ir pavēsi. Interesanti, ka Čio guļ ar pakaļu uz sava spilvena, bet Čangs – kaut kur pie vīra kājām. Viņi visu mūžu ir vācami: ja pazūd, bez cilvēka nevar izdzīvot, jo neiet atpakaļ pa savām pēdām.”
Katru gadu Kreicburgi dodas laivot un suņus ņem līdzi, lai guļammaisā siltāk. “Pirms trīs gadiem braucām pa Irbes upi, Čio izdomāja aizskriet pie vietējiem suņiem un apmaldījās. Pārbijāmies, ka nomirs mežā vai lapsa apēdīs. Meklējām cītīgi un atradām.”
Saimniece atzīst, ka vienu brīdi Čangu pati izlutinājusi – barojot ar karotīti. “Kad jau bija divi, sapratu, ka tā nevarēšu turpināt.”
Ziemā suņuku āda ir pavisam gaiši brūna, bet vasarā mīluļi bieži guļ saulē un skaisti nosauļojas. “Saku, ka saules dūrienu dabūs, bet šie neliekas ne zinis un ēnu nemeklē,” smaida Inga. Viņa zina stāstīt, ka Ķīnas cekulainie mēdz būt dažādi – tie, kas ar lielāku spalvu, izskatās pēc zirdziņa, pavisam spalvainie līdzinās pūdeļiem. Vienā metienā var piedzimt gan spalvainie, gan plikie. Arī Čanga māsiņas bijušas spalvainas. “Lasīju, ka daba tā ie-stellējusi, jo, kamēr mamma medībās, plikajam ir auksti un spalvainais viņu sasilda.”
Ir jau reizes, kad suņuki tiek sabārti, bet vienīgais mēģinājums ietekmēt ar avīzi beidzies ar skaļu kliegšanu un galvas noliekšanu, sak, es taču neesmu vainīgs. Saimnieki sapratuši, ka to nedrīkst darīt. Abiem ķīniešiem, protams, patīk, ka viņus samīļo, bužina, arī paši bieži pieglaužas, ar ķepām apķer cilvēku.
“Ja Čangs ielien man klēpī, Čio ir ļoti greizsirdīgs, ar rūcieniem mēģina sugas brāli izstumt ārā. Tad paņemu abus, glaudu, kasu, samierinu.” Uz vienīgo mazmeitiņu Sabīni, sunīši sākumā skatījušies ar neizpratni, tad pieraduši un sapratuši – savējā.

Mīlestības augļi
Sugas pavairošana, tāpat piedalīšanās suņu izstādēs, jau sākotnēji Kreicburgiem nav bijusi prātā: abi bez ciltsrakstiem. Tāpat dresēšana un kastrēšana uzskatīt par lieku. Tiesa, sākoties hormonu vētrām, visādi gājis. “Čio īsti nesaprot, kas ar meitenēm jādara. Bet, re, kaimiņu sētā ir Čanga nedarbs: bija atradis žogā caurumu, ielīdis un visu izdarījis mīlestības vārdā. Bezšķirnes kucītei piedzimušās divas atvasītes attiecības ar kaimiņiem nav sabojājušas. Arī Čangs arī ik pa laikam pieiet ar meitām aprunāties.”
Ķīnas cekulainie dzīvojot aptuveni piecpadsmit gadu, un Ingai nemaz negribas domāt par finišu: tā pieradusi mīluļus vākt un aprūpēt jau kopš agra rīta. “Ja paņem divus viena dzimuma suņus, mājās vienmēr būs šmuce, jo istabā tiek iezīmētas robežas – puikas konkurē, kurš ir varenāks. Tikko atveru acis, ņemu rokās lupatu un saslauku. Zinu, ka cilvēkiem, kas Ķīnas cekulainos tur dzīvoklī, nav vienkārši: ziemā dzīvnieciņi nokārtojas uz pamperiem, ārā vedot, silti jāsaģērbj. Manējie skrien uz siltumnīcu. Ārā drīkst iet līdz mīnus pieciem grādiem, jo pie zemākas temperatūras sunīši sastingst.”
Pastaigās pa ielu astoņus un deviņus gadus vecie plikuļi tiek vesti reti – lai skaļa riešana citiem netraucētu. Toties, kad gar privātmāju iet svešinieks, ieslēdzas pamatīga signalizācija – vienam rejot pārāk skaļi, otrs sāk gaudot. “Ja būtu vēl trešais, te būtu īsta ellīte,” nosmej Inga Kreicburga.
Vasarās plikie ķīnieši labprāt dzīvojas pa dārzu. Kad nosmērējas, tiek mazgāti un ieziesti ar olīveļļu – lai āda neapdegtu. Smukuma uzturēšanai regulāri tiek skūtas dažas liekās spalvas ap Čio purniņu un Čangam uz muguras.
Ja kaut kas notiek, tiek aicināts veterinārārsts. Reiz Čangam dibenā iekodusi bite, bet šim, izrādās, alerģija. Kopš tā gadījuma mājās vienmēr glabājas attiecīgas zāles. Slimo mīlulīti Aigars barojis ar vistas fileju paipalu oliņās. “Arī ikdienā viņus lutinām. Sauso barību un konservus vispār nedodam. Ēd arī jēlu liellopa gaļu, bet vistai jābūt kārtīgi izvārītai. Lielākais našķis – cietais “Ievas” siers, to ar baudu izgaršo, tikmēr kaut kādu parasto spļauj ārā.”
“Darīšana ir liela, bet es dzīvē neko nemainītu, ņemtu Ķīnas cekulainos atkal. Manuprāt, šī šķirne ideāli piemērota arī pensionāram, kurš grib par kādu rūpēties, tamborēt un šūt salīgajiem suņiem jaciņas.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ar plikajiem nav vienkārši

Kategorijas