Durbes novadā iesakņojas dziedāšanas un teātra spēlēšanas tradīcijas

2019. gada 31. jūlijs 15:52

1576

Durbes novadā iesakņojas dziedāšanas un teātra spēlēšanas tradīcijas

Ar ko zīmīga katra novada kultūras dzīve? Cik senas un ilgnoturīgas ir tās tradīcijas? Ar kādiem notikumiem, īpašiem pasākumiem un cilvēkiem saistās vārds “kultūra” novadu iedzīvotājiem? To “Kursas Laiks” cenšas izzināt projekta “Kultūras saknes novados” ietvaros.
Runājot gan ar kultūras darbiniekiem, gan vietējiem iedzīvotājiem, tiek gūts priekšstats par to, kādi ir kultūras dzīves aizsākumi un kāds izskatās tās turpinājums novadā nākotnē. Pirmais zem lupas – Durbes novads.

Uz Dziesmu svētkiem – pajūgā
Durbes muzeja vadītājs Reinis Bahs atklāj, ka Durbe pirmsākumos bijusi vācisks miests, līdz ar to latviskās tradīcijas te uzplaukušas vēlāk nekā citur. Piemēram, Durbes tautastērpam nav tik senas un zīmīgas saknes kā Nīcas vai Bārtas tautastērpam. Durbes tautastērps pastāv vien kopš 1935. gada. Ap to laiku, kā vēlāk noskaidrosies, radies arī Durbes novada Vecpils pagasta tautastērps. Durbes novadā tautastērpiem raksturīgi brunči ar vertikālu svītrojumu, kur tumšas līnijas mijas ar gaišākām, padarot tos raibus. “Kad Latvijas laikā nacionālās idejas guva izpausmi ar teātriem, koriem un visādām izdarībām, vajadzēja tautastērpu un nebija. Tad meklēja,” zina stāstīt R. Bahs.
Durbes muzeja vadītājs spriež, ka Durbei, līdzīgi kā citām nelielām apdzīvotām vietām, kultūras dzīvē raksturīgas kora dziedāšanas, teātra spēlēšanas un muzicēšanas tradīcijas. Kora dziedāšanas aizsākumus Durbē R. Bahs datē ar 1870. gadu. Tad Durbes koris devies uz Dobeli, lai piedalītos Kurzemes Dziesmu svētkos. R. Bahs to dēvē par lielu apņemšanos, jo tolaik koris ceļā devies zirgu pajūgā. “Šito braukšanu ar zirgiem un ratiem! Dienām brauca!” aizdomāties liek muzeja vadītājs un norāda, ka kora dziedāšanas tradīcijas visticamāk pārņemtas no baznīcas dziedāšanas. Ērģelnieki, kuri baznīcās nodrošinājuši muzikālo pusi, nāca no Vācijas, bija izglītojušies un iemācīja daudzbalsīgu dziedāšanu. Pirmais datētais daudzbalsīgas dziedāšanas gadījums fiksēts 1864. gadā, kad, pieminot aizgājēju, koris nodziedāja četrbalsīgu moteti. Pēcāk – jau 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā – tika dibināti kori, kuri darbojās arī ārpus baznīcas. “Dziedāja uz nebēdu,” smejot teic R. Bahs. Un, izrādās, kora dziedāšana Durbē ir lielā cieņā vēl līdz šai dienai.

Sava artava arī biedrībām
R. Bahs pastāsta, ka savulaik kultūras dzīvē aktīvi piedalījušās dažādas biedrības. Pirmā no tām bijusi ugunsdzēsēju. “Viņi organizēja arī saviesīgu dzīvi, viņiem bija savi muzikanti, konkrēti uzdevumi dažādās svētku reizēs, piemēram, Jāņu svinēšanā,” vēstures faktus pārcilā muzeja vadītājs. Biedrība norīkojusi pūtējus gājiena priekšā, veidojusi arī teātra iestudējumus.
Ap 1910. gadu, kad aktīva bija arī izglītības biedrība, notikusi pat savstarpēja sāncensība. Katru nedēļu tiek iestudēta viena izrāde – vienu nedēļu iestudējumu veidoja ugunsdzēsēju, otru – izglītības biedrība. “Konkurence bija. Tajā pašā laikā bieži vien iestudējumi bija nekvalitatīvi, to biedrību pārstāvji atzīmē arī savos pierakstos.” R. Bahs atzīst, ka teātra izrādes vienmēr notika un bija labi apmeklētas, lai gan reizēm piekliboja kvalitāte.
R. Bahs vērtē, ka tieši jau iepriekš pieminētā kordziedāšana un arī teātra spēlēšana ir tās tradīcijas, kas Durbes kultūrā iesakņojušās visspēcīgāk, jo jau kopš 19. gadsimta beigām, 20. gadsimta sākuma notiek nepārtraukti. Muzeja vadītājs atklāj, ka teātra spēlēšana gan vairs nenotiek tik intensīvi, kā tas bijis senāk, tomēr izrādes tiek iestudētas un cilvēki tās apmeklē labprāt. Durbes kultūras namā mēģinājumus aizvada gan teātra spēlētāji, gan dziedātāji. Kultūras nama paspārnē darbojas gan koris, gan ansamblis.
Līdzīgi notiek arī Vecpilī. To zina teikt Vecpils atpūtas un kultūras centra vadītāja Inta Dreimane. Šeit līdz šaidienai dziedāšanas tradīciju dzīvu uztur folkloras kopa, bet par teātra tradīcijas noturēšanu gādā vietējais amatierteātris. Izrādās, savulaik Vecpilī pat sagatavoti un skoloti jaunie aktieri – 20. gadsimta sākumā Vecpilī kursu veidā aktiermeistarību apguvuši 27 kursanti.
Tradīcija, kas laika gaitā izzudusi no Durbes novada kultūras dzīves, ir pūtēju orķestri. Tie savulaik aktīvi darbojušies gan Durbē, gan Vecpilī, bijuši klāt visos lielākajos pasākumos, taču pēcāk, kad instrumentu spēles meistariem trūcis zinību pārmantotāju, šo kolektīvu pastāvēšana bijusi nolemta. Mūsdienās Durbes novadā nepastāv un nedarbojas neviens pūtēju orķestris.

Kultūras namu priekšteči
R. Bahs norāda, ka kultūras namu jeb tiem līdzvērtīgu iestāžu pirmsākumi meklējami līdz ar Latvijas dibināšanu – 1918. gadā. Vietējās varas struktūras, kas Durbē darbojušās, nolēmušas īrēt zāli, kur rīkot dažādus saviesīgus pasākumus. Šāda zāle, kas gan bijusi smieklīgi maza un visnotaļ necila, atradusies vietējam iedzīvotājam Ģilziņam. “Tā ilgi kalpoja. Līdz 20. gadsimta 50. gadiem, kad to nogrāva.”
Ģilziņa zālē norisinājušies gan teātra pasākumi, gan patriotiski pasākumi, gan sarīkojumi. “Tas bija kultūras nama priekštecis,” spriež R. Bahs. Nu vārdu salikums “Ģilziņa zāle” ir vien jēdziens, jo Durbes ainavā šādas vietas vairs nav, tās vietā iekopts viens no Durbes centra skvēriem. Pēckara gados, kad padomju vara bijusi Durbē, kultūras nams savu vietu radis Skolas ielā 3, vecajā Kronvalda skolas namā, kur šobrīd atrodas Ata Kronvalda piemineklis. “Vēl 70. gados Durbē bija tāds jēdziens “vecais kultūras nams”, tur savulaik bija pat kinobūda piebūvēta klāt,” atminas R. Bahs. Durbes kultūras nams, kādu to pazīst šodien, durvis vēris 1961. gadā.
Līdzīgi kultūras norišu vietas meklējumi notikuši arī Vecpilī. Brīvdabas pasākumi 20. gadsimta 80. gados norisinājušies Vecpils pilskalnā. Tur rīkotas zaļumballes un lielas kopā sanākšanas, atminas vēstures zinātāja vecpilniece Dzintra Lāce. Kolhoza laikos visi lielie notikumi un balles rīkotas vietā, kas dēvēta par somu pirti. Tur viesojušies visu iemīļoti mākslinieki, piemēram, Žoržs Siksna, Eduards Rozenštrauhs, Māra Krievkalna u.c. Laikā, kad Dižlāņu muižas ēkā vēl darbojusies Vecpils skola, dažādi pasākumi aizvadīti skolas aktu zālē. Pēc tam, kad skola savus durvis slēgusi, Dižlāņu muižā tapis saieta nams, kas šobrīd zināms ar nosaukumu “Vecpils kultūras un atpūtas centrs”. Gan I. Dreimame, gan Dz. Lāce spriež, ka mūsdienās tieši šeit norit lielākā daļa kultūras dzīves.

Mainās patērētāju attieksme
R. Bahs novērojis, ka laika gaitā mainījusies ne vien pati kultūras dzīve, bet arī iedzīvotāju attieksme pret to. Pagājušajā gadsimtā lielākā daļa pasākumu bijuši par maksu un tos tik un tā apmeklējis krietns interesentu pulks, taču mūsdienās situācija ir gluži pretēja. Muzeja vadītājs vērtē, ka kultūras dzīve Durbē un novadā ir ļoti piesātināta, taču iedzīvotāji tajā vairs neiesaistās tik aktīvi, kaut gan lielākā daļa pasākumu ir bez maksas. “Ja ir bez maksas, tad var ņemt, var neņemt,” cilvēku attieksmi raksturo R. Bahs. Par šobrīd iecienītākajiem Durbes kultūras dzīves pasākumiem varot dēvēt Durbes pilsētas svētkus, Ābolu svētkus, savas tradīcijas izveidojušās arī festivālam “Zemlika”, kas Durbē norisinās rudenī.
R. Bahs vērtē: lai gan festivālam ir sava auditorija un arī sava specifika, kas parāda, ka ir arī kaut kas ārpus populārās un akadēmiskās mūzikas, tas dod savu pienesumu Latvijas mazākajai pilsētai. “Interesanta lieta, kaut kas jauns. Durbei liels pluss,” vērtē vēsturnieks. Viņš kultūras dzīves turpinājumu saskata spējā sadarboties – savstarpēja mijiedarbība nepieciešama ne tikai kultūras darbiniekiem, bet arī citu nozaru pārstāvjiem, lai par šo vietu un tās bagātību spētu vēstīt pēc iespējas plašāk.
I. Dreimane neslēpj, ka Vecpilī laika gaitā zudusi liela daļa kultūras tradīciju. Tas lielā mērā saistāms tieši ar iedzīvotāju skaita samazināšanos. “Daudz kas ir izmiris, ko vairs nevar reanimēt. Piemēram, lielās kopā sanākšanas, kolhoznieku, mehāniķu balles,” spriež I. Dreimane. Viņa gan ir pārliecināta, ka vecpilniekiem ir nepieciešama kultūras dzīve un dažāda veida aktivitātes, lai gan viņu palicis maz. Bail esot domāt par nākotni, jo tā diemžēl nevieš lielas cerības. Īpaši sāpīga Vecpilī bijusi skolas slēgšana, jo tieši tās dēļ liela daļa jaunās paaudzes savu dzimto pusi pametusi. Arī iebraucēji Vecpili mēdzot dēvēt par “kluso pagastu”, un tā to izjūt arī vietējie. I. Dreimane teic, ka par kultūras dzīvi nākotnē viņai ir bail, jo nav pārliecības, vai tā vēl būs vajadzīga.

Vienam par daudz, citam nemaz
Vecpilniece Anna šeit dzīvo kopš 1961. gada un atminas tos laikus, par kuriem stāstīja I. Dreimane un Dz. Lāce. Proti, laikus, kad vietējie sanākuši kopā, lai atpūstos kolhozniekiem un dažādiem speciālistiem par godu rīkotajās ballēs. Anna vērtē, ka šie pasākumi tiešām bijuši vietējo iecienīti. Arī šobrīd kultūras dzīvi vecpilniece vērtē pozitīvi, taču atzīst, ka veselības dēļ pasākumus bieži neapmeklē. Tomēr labi zina, ka notiek dažādi tradicionāli pasākumi, piemēram, pensionāru balles. Ja pasākumi notiek citviet novadā, tad uz tiem tiek organizēts autobuss, lai visus atpūsties gribētājus turp nogādātu. Tas Annu priecē.
Vecpils iedzīvotāja Vija novērojusi, ka dažāda veida pasākumi Vecpilī un Durbes novadā notiek patiesi bieži. “Spēj tik afišas mainīt!” viņa ar smaidu raksturo situāciju. Cik vien ir laiks un iespējas, tik cenšoties pasākumus apmeklēt. “Manuprāt, te kaut kas ir noticis visu laiku. Cilvēkiem vien pašiem jāgrib iet un pasākumus apmeklēt,” spriež Vija.
Savu sašutumu par kultūras dzīvi Durbē pauž kāds vietējais iedzīvotājs, kurš ar pilnu pārliecību apgalvo, ka šeit tādas nav. “Kursas Laiks” vīrieti sastop aplūkojam Durbes ezera svētku afišu. Pilsētas svētku vietā šoreiz notiks ezera svētki, un lielākā daļa aktivitāšu noritēs tā tuvumā. Arī tas durbeniekā raisa sašutumu: “Kāpēc ne Durbē, ne pilskalnā – aizvelk velns viņu zina, kur! Kā tad tur tiks prom?” Jāpiebilst, ka afišā gan norādīts, ka uz un no pasākuma norises vietas iedzīvotājus nogādās autobuss. Taču durbenieks tik un tā pastāv par savu, apgalvojot, ka kultūras dzīve Durbē noklususi, jo šeit nav iedzīvotāju.
Viņam oponē durbeniece Austra, kura iesaistās sarunā, norādot, ka šādi runāt nu gan nevajadzētu. Austra, kura Durbē dzīvo no 1965. gada, ir gatava aizstāvēt savu viedokli: pilsētā notiekot tik daudz pasākumu, ka uz visiem pat nav iespējams aiziet. “Uz pasākumiem, kas te notiek, var aiziet jebkurš,” piedāvājumu uzteic durbeniece. Viņasprāt, dažāda veida sarīkojumi, piemēram, Līgo svinēšana, ir ļoti labi apmeklēti un uz to sanāk lielākā daļa vietējo. “Darbojas bērnu deju kolektīvs, vidējās paaudzes deju kolektīvs, ir senioru ansamblis “Mežābele”, koris,” kultūra dzīves karognesējus Durbē nosauc Austra. Par stabilāko tradīciju viņa nosauc pilsētas svētku svinēšanu. Arī fakts, ka šogad tie iecerēti nedaudz citādi, kundzi nemulsina. Svarīgi, ka šāda veida pasākumos tiek domāts par to, lai izklaides būtu “pēc katra gaumes”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Durbes novadā iesakņojas dziedāšanas un teātra spēlēšanas tradīcijas

Kategorijas