Pateiksies par līdzdarbošanos dievnama atjaunošanā

2019. gada 8. augusts 07:07

1294

Pateiksies par līdzdarbošanos dievnama atjaunošanā

Sestdien, 10. augustā, pulksten 11, pilsētas svētku laikā notiks Aizputes Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskās baznīcas Pateicības dievkalpojums par godu dievnama jumta atjaunošanai.
Mācītājs Varis Bitenieks ir gandarīts, ka darbi ir iegājuši finiša taisnē, un vērtē, ka ieguldījums vēsturiskās ēkas vizuālā izskata spodrināšanā noteikti motivēs arī citus vietējos seno ēku īpašniekus novērtēt sev piederošās vērtības.

Visu paveic paši
Mācītājs V. Bitenieks sarunā ik pa brīdim slavē savus līdzcilvēkus, ar kuriem jumta konstrukciju un seguma atjaunošanā, sākot no ieceres un beidzot ar realizāciju, bijis plecu pie pleca. Īpaši viņš ir gandarīts par baznīcas draudzes valdes locekļa Gata Priedola ieguldījumu. “Viņš ir mana labā roka, cilvēks, ar kuru varu runāt par baznīcu. Gatis palīdzēja ar vēstuļu rakstīšanu, ir visu ar darbiem saistīto rakstu korespondents. Es protu izteikties gari, bet Gatis māk tam visam pieiet racionāli un lietišķi,” slavē mācītājs. “Es visā šajā procesā nebiju viens, tas nav mazsvarīgi,” viņš norāda.
G. Priedols un V. Bitenieks vērtē, ka vienkāršākais variants būtu bijis nevis darbus vadīt un nepieciešamo meklēt pašiem, bet paņemt profesionālu komandu. “Taču savs ir savs. Un cik tas būtu izmaksājis, ja ņemtu cilvēkus no malas! Mums tas, ko darījām, bija jauns – katra atļauja, katrs solis,” pārdomās dalās G. Priedols. “Vāciešiem – sponsoriem, ar kuriem sarakstījāmies, likās, ka draudzes cilvēki to nevarēs paveikt paši.”
Jau vēstīts, ka baznīcas jumta atjaunošanai līdzekļus piešķir trimdas latviešu draudzes Amerikā, Baltvācu fonds “Kurzemes Apvienotie fondi” . Sadarbība bija arī ar vietējo pašvaldību, kas piešķīrusi vairāk nekā 20 tūkstošus eiro. Tā kā dievnams ir kultūrvēsturisks objekts, pastāv specifiskas prasības, tādēļ daudz informācijas apmaiņu notikušas ar valsts iestādēm, piemēram, visvairāk bijis jāsadarbojas ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju.
“Ar katru no šīm grupām notika pilnīgi atšķirīga komunikācija. Runā ar baltvāciešiem, vāciešiem – jāizstāsta lielās līnijās par problēmu. Ar valstiskām institūcijām valoda jau pavisam cita – jārunā juridiskos jēdzienos. Trešā grupa – trimdas latvieši Amerikā: aizraksti viņiem, un viņi, saprotot, ka darbu darām aiz mīlestības, pretim – kā varam palīdzēt? Gatis mācēja tik labi tās lietas pateikt, lai vēstules adresāts nevarētu neatbildēt,” skaidro mācītājs.
Baznīcas atjaunošanas darbu procesā iesaistījusies arī mācītāja māsa, vēsturniece Aija Biteniece. “Pastāv mentalitātes atšķirības, bet, ja ir mērķis, nāk Dieva svētība!” viņa pārliecinoši saka.
A. Biteniece un V. Bitenieks ir pateicīgi vēl daudziem cilvēkiem, kuri līdzējuši gan ar iedvesmu, gan arī neskopojušies dalīties savā pieredzē. “Viens no tiem bija Imants Lancmanis. Viņam bija sadarbība ar fondu, līdzēja ar atbalsta vēstuli: Aizputei obligāti jāpalīdz. Viņš kā liela personība kultūrvēstures jomā deva svētību mums. Viņš bija kā ieejas vārti,” uzsver A. Biteniece.
V. Bitenieks pats ir gandarīts par saviem draugiem – citiem mācītājiem, kuri viņu stutējot morāli un atbalstot ar savu garīgo spēku. Pateicība pienākas arī draudzes grāmatvedei Irēnai Burvei, vācu draugiem Arnoldam un Lorai fon Hiršheidtiem un Klausam Loftam.
“Arī ar būvnieku un būvniecības, arhitektūras speciālistiem mums īpaši paveicās,” piebilst G. Priedols. Darbus veica Kuldīgas uzņēmums “Nova Safs”, kam ir liela pieredze un zināšanas kultūrvēsturisko ēku saglabāšanā.
“Pateicības dievkalpojumā gribēsim visiem pateikt paldies par līdzdarbošanos, cilvēkiem, bez kuriem nekas nebūtu noticis,” uzsver V. Bitenieks.

Ar cieņu pret veco
Mācītājs atzīst, ka, veicot darbus un uzejot arvien jauniem atklājumiem, sanācis daudz neparedzētu darbu. “Tos arhitekts un būvkonstruktori noteica. Līdz ar papildus darbiem bija vajadzīgas lielākas naudas summas. Jaunatklājumi ietekmēja tālāko pētniecību,” atzīst V. Bitenieks. “Taču ir gandarījums, ka esam vieni no pirmajiem, kuri uzsāk un īsteno nozīmīgās vecpilsētas ēkas sakārtošanu. Domāju, ka baznīcai ir liels nopelns, ka tagad Aizputē izveidota atsevišķa komisija, kas atbildīga par vecpilsētas saglabāšanu. Nebijām paši pirmie, bet mums viss raitāk aizgāja, pateicoties sadarbībai,” uzsver mācītājs.
“Inženieris Andrejs Safonovs domāja, ka kreisajā pusē būs sliktāk konstrukcijas saglabājušās, jo ziemeļu puse, bet, izrādās, – otrajā pusē bija jādara vairāk, tādēļ ka nogāzes puse stāvāka, tur ticis mazāk darīts un valdošie ir dienvidrietumu vēji. Tas, kas bija jādara, tika veikts ar cieņu pret veco,” pauž A. Biteniece. “Tiklīdz kā kaut kas parādījās neparedzēts, es par to informēju sponsorus – rakstīju, fotografēju,” piezīmē mācītājs.
“Kādreiz pats strādāju ceļu būvē – esmu bijis daudzās vietās, daudz redzējis. Piemēram, Vaiņodē ir daudz māju ar šīferi, kas ņemts no karabāzes. Šīferis ir ne tikai uz jumta, bet arī uz sienām un terasēm. Šodien tas ir nesmuki. Aizputē arī ir no šīfera veidotas konstrukcijas. Tagad vecs dēlis vecpilsētā un dakstiņš jumtā ir milzu vērtība – tādēļ, ka ir vecs. Katra nagla ir aizsargājama. Liekas, ka vecais nav smuki, bet mums jāmaina attieksme – tas ir skaisti, jo tas ir vecs. Kā tas būs – ieliksim poļu vai vācu nokrāsotus dēļus blakus vecajiem? Svarīgi ir sakombinēt – saglabāt veco, bet veidot skaistu kultūrvidi. Vāciešiem bija vienkāršāk – karš visu nojauca, sāka no nulles.”

Iekonservē vērtības
“Ja savulaik būtu finanses, arī baznīca būtu pārveidota, pārbūvēta,” pauž G. Priedols. “Aizputes vecpilsēta tā ir saglabājusies, jo nav bijušas finanses, tādēļ viss iekonservējās,” saka A. Biteniece. “Tas ir visās jomās, piemēram, arheoloģijā – zeme daudz ko slēpj, jo nav finanšu, par ko rīkot izrakumus. Gaida nākamos laikus, kad būs gan augstākas tehnoloģijas, gan vairāk finansējuma – tad no tiem būs lielāks ieguvums. Arheoloģijai pieder nākotne, un padomju laiki savā ziņā ir nākuši par labu. Piemēram, lasīju par Rundāles pili, secināju – ja nebūtu bijuši padomju laiki, nevienam nav tik liela finansējuma, lai 20 gadus restaurētu atsevišķas pils zāles. To varēja tikai lēnā tempā darīt. Te, Aizputē, arī tas nācis par labu,” uzskata vēsturniece.
“Cilvēks redz seno lietu, priecājas, ka tā ir sena, nevis vietā ielikta jauna, gluda un no plastmasas. Gludāka acij ir tīkamāka, bet, ja skatās un iedziļinās, secina, ka kaut kas īsti nav kārtībā. Var likties smuki, bet paliek sajūta, ka mani grib apmānīt. Ja restaurējam to, kā ir bijis, tad liekas, ka viss ir kārtībā. Man šķiet, ka te, Aizputes baznīcā, tas ir panākts,” papildina A. Biteniece.

Aizsargā noteikumi
Aizputes baznīcas jumts tagad ir klāts ar sarkanīgi oranžiem dakstiņiem. Nedēļu pirms Aizputes svētku sākuma vēl atlicis ar tiem noklāt pēdējo jumta posmu. “Jumta klājums izcels baznīcu, tā būs pamanāmāka. Taču ir bažas, ka laikā, kamēr kokiem ir lapas, baznīcu visā krāšņumā no attāluma nevarēs redzēt. Būs jādomā arī risinājums par kokiem, kas aizsedz skatu. To lapas sabirs arī notekcaurulēs,” prāto mācītājs. Vēsturiski koki te agrāk nav bijuši un baznīca ainavā bijusi saskatāma no attāluma.
V. Bitenieks teic, ka pēc jumta atjaunošanas darbu finiša būvniecības darbos būs pauze. “Nākamais etaps būs pētniecība. Vajadzēs laiku, sakaņošanas, lai visu turpinātu. Piemēram, jāizpēta kolonnas, tās būtu jārestaurē. Tāpat jāizpēta ūdens notece. Ūdens tagad pa notekreni šļāksies lejā pa kalnu, kā tas bijis jau vēsturiski. Jāskatās, vai nevajadzētu risinājumu, lai ūdeni novadītu pa taisno iekšā upē. Taču tas ir atsevišķs projekts ar savām izmaksām. Vajag piesaistīt speciālistus, kuri to varētu novērtēt,” ieceres klāsta V. Bitenieks.
“Tālākās ieceres ir saistītas ar specifiskām prasībām. Piemēram, kultūrvēsturiskajām ēkām apkārt nedrīkst rakt vairāk par 30 centimetriem. Ja dziļāk – vajadzīga arheologa klātbūtne.” Mācītājs specifiskos noteikumus vērtē kā ļoti efektīvus. “Tie pasargā no pašdarbības un postīšanas.”
“Tā tiešām ir liela laime, ja var atrast labus speciālistus. Tā kā man pašam ir sava pieredze būvniecības jomā, ir ļoti žēl, ja darbu dara pavirši, bet grib tikai gūt maksimālu labumu un saņemt naudu, neskatoties uz darbu kvalitāti,” norāda mācītājs. “Tas ir tas iepirkumu zemākās cenas risks,” iestarpina G. Priedols. “Ja darbu dara pavirši, tas ir primitīvisms. Ja to uzsāk, tad vairs nevar apturēt. Neatbalstu paviršību. Mūsdienās šis jautājums ir ļoti sāpīgs daudzās jomās,” piebilst V. Bitenieks.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pateiksies par līdzdarbošanos dievnama atjaunošanā

Kategorijas