No Pāvilostas puikas par cienījamu mediķi galvaspilsētā

2019. gada 8. augusts 07:07

448

No Pāvilostas puikas par cienījamu mediķi galvaspilsētā

Pāvilostnieks Imants Stūrmanis 24. jūlijā sagaidīja savu 90. dzimšanas dienu. To nosvinēja tuvinieku lokā, lai gan atzīst, ka pašam lielas svinības un sveikšanas vairs nav pa prātam. Nu labprātāk, cik atļauj spēks un veselība, nododas dārza darbiem īpašumā Pāvilostā, kur pavada ik vasaru.
Drēgnajā periodā, kad klimats piejūras pilsētā ir nemīlīgs, I. Stūrmanis uzturas Rīgā. Galvaspilsētā pavadīti ražīgākie darba gadi, tur viss ir pierasts un zināms. I. Stūrmanis neslēpj, ka 90 gadi nav nieks, tomēr norāda – depresiju viņš nepazīst un turas, cik var.

Par jūrnieku nesavervē
I. Stūrmanis savu 90. vasaru, līdzīgi kā visas iepriekšējās, pavada dzimtas mājās Pāvilostā, Klusajā ielā 1. Šis īpašums savulaik piederējis vectēvam Miķelim, kurš skolojies Liepājas jūrskolā un kādu laiku bijis Pāvilostas ostas pārzinis. Kad bērnībā I. Stūrmanis devies ganos, viņam bijusi privilēģija govis ganīt pļavās pie ostas teritorijas, kur citiem tas bijis liegts.
I. Stūrmaņa vectēvam piederējis burinieks. Kā atminas jubilārs, pirms I Pasaules kara Pāvilostā to bijis ļoti daudz – no šejienes tie ceļoja prom uz Franciju, Angliju. Vectēvs mazdēlu savulaik iepazīstinājis ar zvejnieku arodu, rādot, kas un kā darāms uz zvejas motorlaivas, kā arī ar darbiem krastā – strikta griešanu, ūdu apkabināšanu agros rītos, boķera lietošanu atliektajiem āķiem u.c.
Tomēr iet vectēva pēdās mazdēls nevēlējies. Kuģniecība un zvejniecība tolaik nemaz nav interesējusi. “Mēģināja mani iesaistīt, bet nekas nesanāca,” smej I. Stūrmanis. Vectēvs nav mēģinājis uzspiest savu gribu, redzot, ka mazdēlam intereses par jūras lietām nav. Tomēr licis aiz auss, lai puika mācās angļu valodu, jo tā dzīvē noderēs. Tieši vectēvs bijis tas, kurš norādījis, cik svarīga ir izglītība.
Pāvilostā pabeidzis septiņgadīgo skolu, pēcāk izskolojies Liepājas 1. ģimnāzijā, I. Stūrmanis devies uz Rīgu, kur izlēmis studēt medicīnu. Šobrīd, to atminoties, I. Stūrmanis spriež, ka bijis pirmais, kurš no Pāvilostas devies studēt uz galvaspilsētu. “Tai laikā tas bija neprātīgs solis,” viņš atzīst. Nebijis skaidrs ne, kur dzīvos, ne, kā iztiks, bet vēlme doties studēt bijusi lielāka par šaubām.
“Mamma bija vienkāršs cilvēks, strādāja aptiekā. Es augu bez tēva un līdz ar to studēšana bija diezgan grūta. Mammai bija visa tā nasta jāiznes.” Studiju laikā dzīvojis īrētā istabā, un dzīve Rīgā izvērtusies par sava veida bohēmu, jo svarīgāka par iztikšanu bieži vien bijusi kino, teātra un operas izrāžu apmeklēšana, pabūšana kafejnīcās un restorānos: “Drusku bohēma bija tā dzīve.” Tad nu pēc jaukas atpūtas nācies savilkt ciešāk jostu, lai iztiktu visu atlikušo periodu.

Cienīts kolēģu aprindās
Savus studiju gadus I. Stūrmanis piefiksējis kladēs, kuru skaits kopumā sasniedzis 15. Pirms diviem gadiem, balstoties uz tajās pierakstīto materiālu, izdota arī grāmata “Studenta piezīmes”. Tajā lasāmi I. Stūrmaņa dienasgrāmatas fragmenti laika posmā no 1951. līdz 1957. gadam, iesākoties ar piedzīvoto Liepājas 1. ģimnāzijas pēdējā klasē un noslēdzoties ar izlaidumu Rīgas Medicīnas institūtā. Tajā aprakstīti gan personiskie pārdzīvojumi, gan laikmeta iezīmes piecdesmito gadu Liepājā, Rīgā un Pāvilostā.
Pēc studiju beigām I. Stūrmanis strādājis mazā lauku slimnīcā Zirās ar aptuveni 30 gultasvietām un saņēmis galvenā ārsta algu, kas tai laikā bijusi liela. Tur strādājis piecus gadus un pēcāk atgriezies Pāvilostā, lai darbotos nelielā vietējā slimnīcā. Pēc tam, kad slimnīcas vadītāja savu amatu atstājusi, viņas vietā iecelts I. Stūrmanis. Savā laikā daudz nācis talkā kolēģiem, piemēram, tad, kad bijis jākonsultē bērnu ārstēšanā, kas gan nebijusi viņa specialitāte. Tomēr labprāt līdzējis, cik nu bijis paša spēkos. “Lauku ārstam jau viss jāzina,” teic I. Stūrmanis.
Pavērsiens ārsta darbā noticis tad, kad tuvi ģimenes paziņas – Klīdzēju ģimene – iekārtojuši I. Stūrmani darbā Rīgā, Tuberkulozes slimnīcā. Tur dakteris strādājis 30 gadus, būdams funkcionālās diagnostikas nodaļas vadītājs un pildot arī kardiologa pienākumus. Tagad pāvilostnieks spriež, ka vairāk zināms viņš ir tieši Rīgā, ne dzimtajā Pāvilostā, kur jau nomainījušās vairākas vietējo paaudzes.
Pirms 20 gadiem I. Stūrmanis aizgājis no darba medicīnā un nododas rāmākam dzīves ritmam. Ikdienu pāvilostnieks vada viens, jo savulaik sevi veltījis darbam, domu par ģimeni allaž atliekot. Tomēr viņa dzīvē arvien ir cilvēki, kuri par viņu uztraucas, gādā un labprāt izpalīdz, ja tas nepieciešams.
Vēl šodien I. Stūrmanis labi pārzina vairākas valodas, tai skaitā sarežģīto latīņu valodu, bez kuras medicīnas darbiniekam neiztikt. Savas intereses vadīts viņš kursu veidā apguvis arī zviedru valodu, un nu ir iespēja rakstiski sazināties ar paziņām Zviedrijā. Viņu sūtītās vēstules pāvilostnieks vienmēr saņem ar prieku un spriež, ka valodu apguve un pārzināšana dzīvē ļoti daudz dod.
Vērtējot mūsdienu medicīnas sistēmu, I. Stūrmanis ir pārliecināts, ka tā Latvijā attīstās straujiem soļiem. Arvien tiek iegādāta jauna aparatūra, ir lielākas iespējas un dažādi ārstniecības risinājumi. “Cilvēki domā, ka rietumos viss ir labāk, bet tā nav. Tur medicīna ir ļoti dārga. Lai samaksātu par nepieciešamo operāciju, var nākties pat pārdot māju,” cilvēku maldīgos priekšstatus cenšas kliedēt I. Stūrmanis.
Viņš gan atzīst, ka mūsdienu ārsts bieži vien zaudējis saikni ar pacientu, jo visu informāciju nu nolasa moderna aparatūra. Līdz ar to mediķi nav gatavi iedziļināties pacienta slimības vēsturē un citās niansēs. Pie vainas ir arī lielā pārslodze, jo, lai arī iedzīvotāju ir mazāk, arī ārstu skaits sarūk, jaunajiem speciālistiem dodoties ārpus Latvijas. Taču I. Stūrmanis norāda – visos laikos bijuši savas jomas speciālisti un pavirši ārsti.

Vasarnieks dzimtas mājā
I. Stūrmanis teic, ka lielākā daļa viņa dzīves rit divās pilsētās. Rudens un ziemas periodā pāvilostnieks uzturas savā Rīgas dzīvoklī, taču vasaras labprāt pavada dzimtajā pilsētā. Būdams ārsts, I. Stūrmanis spriež, ka tieši spirgtais un svaigais jūras gaiss ir tas, kas nāk par labu veselībai.
Domājot par to, kā izdevies nodzīvot tik garu mūžu, pāvilostnieks teic, ka liela nozīme nudien bijusi dzīvesvietai: “Pie jūras ir veselīgāks klimats. Bērnībā, jaunībā zivis bija galvenā pārtika, vienmēr galdā bija menca. Zivis ir ļoti vērtīgs produkts.” Tomēr daudz dodot arī tas, ka labi pārzina medicīnu un nereti var pats uzstādīt sev diagnozi. “Kā kaut kas, es tūliņ zinu, ko lietot.”
I. Stūrmanis pieļauj, ka noteicoši varētu būt arī gēni, jo daļa radu nodzīvojuši garu mūžu, pārsniedzot astoņdesmit un pat deviņdesmit gadu slieksni. Redzot, kā attīstās mūsdienu medicīna, bijušais ārsts spriež, ka tas būtu tikai normāli, ja cilvēki dzīvotu 90 un pat vairāk gadu, jo iespēju novērst dažādas kaites un saslimšanas ir daudz vairāk nekā tas bijis kādreiz.
Par savu mūžu pāvilostnieks nesūrojas, jo uzskata, ka dzīvē pieredzēts un piedzīvots daudz. Viena no lielākajām I. Stūrmaņa dzīves kaislībām ir māksla. Savulaik Tuberkulozes slimnīcā viņš rīkojis gleznu izstādes, nu arī paša īpašumā ir daudz skaistu mākslas darbu. Par iepazīstināšanu ar mākslas pasauli pāvilostnieks ir pateicīgs jau pieminētajai Klīdzēju ģimenei – tieši viņi tolaik jauno ārstu ieveduši mākslas pasaulē.
Liela aizraušanās bijusi arī operas izrāžu apmeklēšana Rīgā un Liepājā. Mātes brālēns Ādolfs Reinbergs savulaik spēlējis pirmo vijoli Liepājas operā, un ar viņa starpniecību izdevies iepazīt un iemīlēt šo mākslas veidu. “Tas bija tāds sportiņš – Rīgā visas operas apskatīt,” norāda I. Stūrmanis.
Par to, kas tuvs šodien, pāvilostnieks teic: “Patīk pašam darboties pa dārzu.” Tajos darbos, kas vairs nav paša spēkos, talkā nāk vietējie.
I. Stūrmanis priecājas, ka savā cienījamajā vecumā vēl saglabājis labu redzi un var gan skatīties televīzijas pārraides, gan lasīt bez brillēm. Pāvilostnieks arī jūt, ka tur, augšā, kāds viņu sargā, jo vairākkārt dzīves laikā ir izdevies teju vai augšāmcelties: “Kaut kādi eņģelīši ir.”
Uz Latvijas simto gadadienu I. Stūrmanis uzdāvinājis Pāvilostas muzejam dzimtas sarkanbaltsarkano karogu. Pāvilostnieks teic, ka aizejot viņš aiz sevis atstās pat vairākas zīmīgas lietas: “No manis paliks grāmata, iestādīts ozols un kap- akmens mammai ar portretu.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

No Pāvilostas puikas par cienījamu mediķi galvaspilsētā

Kategorijas