Zentas Mauriņas personīgās lietas nonāk viņas bērnības mājā

2019. gada 22. augusts 07:00

735

Zentas Mauriņas personīgās lietas nonāk viņas bērnības mājā

15. augustā, kad vārdadienu svinēja Zentas, Grobiņā norisinājās īpašs pasākums – “Svinības pie Zentas galda”. Šajā dienā Grobiņai tika nodotas Zentas Mauriņas personīgās mantas, kas līdz šim bijušas vācietes Heidelores Heringas rīcībā. Viņa 10 gadus bijusi Z. Mauriņas palīdze, organizējot rakstnieces lasījumus dažādās Vācijas pilsētās.

Sajūta, ka gadsimti saplūst
To, cik īpašs šis dāvinājums ir gan Grobiņas pašvaldībai, gan Zentas Mauriņas piemiņas istabām, savā runā pieminēja gan to vadītāja Maija Rolava, gan novada domes pārstāvji. “Šīs mājas pastāvēšanas vēsturē ir bijuši divi ļoti nozīmīgi brīži – šīs vietas dibināšanas brīdis un šis vēsturiskais brīdis, ko ir grūti komentēt,” atzina M. Rolava.
Konkrētais brīdis ieies vēsturē ar to, ka tika parakstīts līgums, kurā mēbeles un citas lietas, kas savulaik piederējušas latviešu literātei, pāries Grobiņas pašvaldības īpašumā. “Gribu apgalvot, ka, šķiet, pozīcijas mainās un šo piemiņas istabu dzīve kļūst arvien nopietnāka,” norādīja M. Rolava.
Grobiņas novada sabiedrisko attiecību speciāliste Kristīne Pastore pastāstīja, kā domes pārstāvjiem izdevies iepazīties ar H. Heringu: “Mūs uzaicināja ciemos uz pilsētu Vācijā – Badkrocingenu, kur pēdējos 13 dzīves gadus ir pavadījusi, pēcāk mirusi un arī apglabāta Zenta Mauriņa.” Domniekiem bijusi iespēja pabūt pie Z. Mauriņas kapavietas, arī aplūkot māju, kurā viņa savulaik dzīvojusi. Tieši šī brauciena laikā pirmoreiz satikta arī H. Heringa.
Grobiņas pašvaldības pārstāvji jau zinājuši, ka viņiem būs šāds dāvinājums. “Mums bija ļoti liels saviļņojums, bet vēl lielāks saviļņojums bija satikt Heidelores kundzi, kura ir šī brīnišķīgā dāvinājuma īpašniece,” atzina K. Pastore.
Kad dāvinājums – plašu un radio atskaņotājs, divas gleznas, vāze, īpaša skulptūra un galds – nonācis Zentas Mauriņas istabās un bijusi iespēja apsēsties pie galda, pie kura savulaik rakstījusi Z. Mauriņa, vai atskaņot ierakstus uz viņai piederošā atskaņotāja, bijusi sajūta, ka “gadsimti saplūst”.

Iemīl Mauriņas daiļradi
H. Heringa, lūgta atklāt, kā savulaik iepazinusies ar Z. Mauriņu, pastāstīja: “Mana vīra vecāki dzīvoja Freiburgā, kas ir pavisam tuvu Badkrocingenai. Mans vīrs savam tēvam bija uzdāvinājis grāmatiņu, ko pēcāk izlasīju es. Šo grāmatu sauca “Sirds mozaīka”. Pēc izlasīšanas biju tik aizkustināta, ka aizgāju uz grāmatnīcu un jautāju: “Vai jums ir vēl kādas šīs autores grāmatas?” Darbinieks pasmaidīja un parādīja: “Lūk, šajā plauktā visas ir Zentas Mauriņas grāmatas.””
Grāmatnīcā H. Heringa iegādājusies vairākus Z. Mauriņas darbus. Atgriezusies Manheimā, kur tolaik dzīvojusi, viņa pamanījusi plakātu, kurā vēstīts par Z. Mauriņas gaidāmajiem priekšlasījumiem. “Sapratu, ka uz šiem priekšlasījumiem es noteikti vēlos aiziet.”
Arī viņas vīrs bijis ieinteresēts Z. Mauriņas daiļradē, tādēļ abi kopā braukuši uz pilsētām, kur norisinājušies literātes priekšlasījumi. “Kur vien viņa bija, tur arī mēs braucām līdzi. Pēc katra priekšlasījuma es viņai iedevu grāmatiņu, lai viņa to parakstītu.”
H. Heringa atklāj, ka par tikšanās reizēm ar literāti bijusi tik aizkustināta, ka saņēmusies uzrakstīt viņai vēstuli. Liels bijis pārsteigums, kad kādu dienu saņemta atbilde. Sarakstē H. Heringa paudusi savu vēlmi iemīļotajai rakstniecei palīdzēt, piemēram, noorganizējot kādu priekšlasījumu. Z. Mauriņa labprāt piekritusi, un tā aizsākusies abu sadarbība, kas ilgusi 10 gadus – gada laikā H. Heringa organizējusi vidēji divus priekšlasījumus. Pēcāk jau sekojis ielūgums H. Heringai kopā ar vīru viesoties Z. Mauriņas mājā. Tur autore abus sagaidījusi ar īpaši piemeklētu mūziku, kas atskaņota par “Dāvidu” nokristītā atskaņotājā. Tieši šis atskaņotājs nu nonācis Grobiņas pašvaldības īpašumā.

Nodod gādīgās rokās
H. Heringa norādīja, ka, organizējot literātes priekšlasījumus, viņai bijis jāseko līdzi vissīkākajām detaļām. Piemēram, iepriekš bijis jāpārliecinās, vai konkrētajā telpā Z. Mauriņa, būdama ratiņkrēslā, varēs pārvietoties bez sarežģījumiem, vai durvju ailas ir pietiekami lielas, lai netraucētu pārvietošanos. Tomēr ikviena priekšlasījuma rīkošana H. Heringai sagādājusi pozitīvas emocijas, ik tikšanās bijis liels saviļņojums.
Viņa uzsver, ka ikdienas dzīvē slavenā literāte bijusi ļoti pretimnākoša ikvienā situācija, draudzīga. “Ja arī viņai kaut kas sāpēja, viņa to neizrādīja. Viņa jebkurā situācijā bija laipna, un par viņu var teikt tikai to labāko.”
H. Heringa atzina, ka ir ļoti aizkustināta un pagodināta par sirsnīgo uzņemšanu Grobiņā. Īpašs prieks viņai bija par iespēju uzturēties Z. Mauriņas bērnības mājā. “Tas ir augstākais, kas manā dzīvē varēja notikt,” sacīja viņa un uzsvēra, ka liela laime bijusi slaveno literāti pazīt.
Kad Z. Mauriņa devusies Mūžībā, H. Heringai bijusi iespēja paturēt dažas viņas personīgās lietas. Smejot viņa atklāj, ka bijusi pieticīga, tādēļ sev paturējusi tikai dažas sirdij tuvākās lietas, kaut varējusi paturēt arī ko vairāk. “Šīm lietām vajadzētu arī citiem prieku dot, tādēļ es labprāt tās atdodu šeit, Grobiņā. Esmu pārliecināta, ka tās šeit tiks labi uzglabātas, un jau tagad redzu, ka tās te piestāv,” noteica Z. Mauriņas laikabiedre.

+ 4

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Zentas Mauriņas personīgās lietas nonāk viņas bērnības mājā

Kategorijas