Rekurzeme.lv ARHĪVS

Katram gadalaikam savi ziedi un krāsas

ZANE GVOZDE

2019. gada 22. augusts 07:00

316
Katram gadalaikam savi ziedi un krāsas

Piemājas dārzs Aizputē, Austrumu ielā 10, garāmgājējus priecē teju visa gada garumā. Mājas saimniece Biruta Freimane gādā, lai jau no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim dārzā būtu kas ziedošs un košs. Tieši tādēļ te valda liela augu bagātība – sākot no nelieliem pavasara ziediem, piemēram, krokusiem  un beidzot ar  rudens vēstnesēm – gladiolām. Dārzā apskatāmi arī košumkrūmi un koki, kurus var dēvēt par gana eksotiskiem. B. Freimane atzīst, ka dārzs priecē gan pašu, gan kuplo bērnu un mazbērnu saimi, gan kaimiņus.

Iedvesmo citu pieredze
Aizputniece pastāsta, ka lielākais dārza lepnums, kas īpaši priecē ziedēšanas laikā, ir eksotiskā juka, kuras stāds savulaik iegādāts ar kataloga starpniecību. Līdz eksotiskā auga nonākšanai pašas īpašumā par to daudz lasīts, taču īpašu iespaidu atstājušas fotogrāfijas, kurās juka redzama visā krāšņumā – ar pamatīgo, mūžzaļo lapu rozeti un lielo, balto ziedkopu, kas parādās vasaras pilnbriedā. “Tā juka tik slavena ir, raksta visur par viņu, nodomāju – mums ar’ tādu vajag!” stāstot, kā savulaik nolemts augu iestādīt pašu dārzā, smej B. Freimane.
Fotoattēlus ar krāšņi ziedošajām jukām B. Freimane izgriezusi no žurnālu un avīžu lappusēm un cītīgi sakrājusi. Nu foto izlasei klāt pievienojusi attēlus no pašas dārza. Tajos skatāma ne tikai juka ziedēšanas laikā, bet arī citi tikpat īpaši dārza eksemplāri. Vadoties pēc modes tendencēm un citur redzētā, pirms vairākiem gadiem dārzā tapušas arī akmens dobes, kurās kopā sastādīti dažādi košumaugi.
“Man ir no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Gribu, lai vienmēr kaut kas zied,” norādot uz augu daudzveidību, uzsver B. Freimane. Lai to nodrošinātu, dārzā iestādīti katram gadalaikam raksturīgākie augi. Krokusi, hiacintes, vizbuļi, tulpes ir tie, kas, pavasara saulītei sildot, pirmie paceļ galviņas virs zemes. Īpaši košs dārzs iekrāsojas vasarā, kad uzzied un cita citu nomaina peonijas, dienziedes, lilijas, puķuzirņi un rozes. Savukārt rudenī  akcents ir dažādu krāsu gladi­olas.
Arī kaimiņi, kuri netālu dzīvo un mēro ceļu gar māju Austrumu ielā 10, atminas, ka “vienmēr te ziedēja”. Dārza kopēja neslēpj, ka tik liels augu skaits prasa arī daudz laika un darba. Cerēt uz labu rezultātu, nemaz nepieliekot roku, nav iespējams. “Katru nedēļu jāiet dārzā – ir, ko rušināties. Nedomā nedarīt neko! Dikti jau vajag palīdzību,” par ikdienas darbiem saka aizputniece.

Augu tikumi mainās
B. Freimane atzīst, ka dārzā labprāt uzturas bērni, mazbērni un mazmazbērni, kuri nereti viesojas Aizputē. Mazākajiem ļoti patīkot meklēt ogas un augļus, lai pamielotos, savukārt meitas labprāt pašas izveidojot kādu dobi mammas dārzā. Aizputniece gan smej, ka mazbērniem, ejot dārzā, nereti ir brīnums par to, kur un kā aug dažādi augi. Piemēram, 11 gadus vecais mazmazdēls, ieraugot lielos vīnogulājus, teicis: “Es domāju, ka tikai veikalā ir vīnogas, bet, ka tās aug uz koka, to es nevarēju iedomāties!” Šajā gadā vīnogas ražo īpaši dāsni, un nu jādomā, ko ar ražu darīt. Skaidrs, ka vīnu netaisīs, bet kaut kā gardās ogas lietā būs jāliek.
B. Freimane stāsta, ka savulaik ar krāšņākajiem ziedu eksemplāriem piedalījusies izstādēs. Piemēram, dārzā izaudzētā puķuzirņu šķirne tikusi godam atrādīta plašākai publikai. Interesanti, ka aizputniece augus nestāda vairumā, drīzāk izvēlas audzēt vienu, bet ļoti īpašu eksemplāru. Tā bijis arī ar izstādes eksponātu: “Ne daudzumā man bija – vienkārši viens krūmiņš. Bet tas bija tāds krietns, teju līdz mājas durvīm, un reizē arī smaržīgs.” Diemžēl pēc vairākiem gadu desmitiem šo puķuzirņu sēklas iznīkušas un no jauna pie tādām tikt nav izdevies.
Aizputniece, kura dārzā aktīvi darbojas jau vairākus gadu desmitus, novērojusi, ka mūsdienās grūti tikt pie stādiem, kas spētu līdzināties savulaik iegūtajiem. Piemēram, kādreiz dārzā slējušās raženas un garas lilijas, bet nu to ziedi garumā tik diži nepadodoties. Arī jau pieminētie puķuzirņi šodien vairs neesot tik pamatīgi, lielākoties izaugot vien nelieli ziediņi, un arī smarža vairs neesot tik koncentrēta kā senāk.
Prieks gan ir par to, ka piemājas dārzā izlolotajiem augiem nekaitē mainīgie un neparedzamie laikap­stākļi. Šī gada pavasara salnas un vasaras lielais sausums nav spējis iznīcināt B. Freimanes darbu. Viņa gan norāda, ka varbūt šis tas ir audzis mazākos apjomos kā citus gadus, bet pavisam no dārza izzudis nav.

Krāsu un toņu gammas
Aizputniece konstatē, ka lielu daļu stādu savulaik ieguvusi, dodoties tuvākos un tālākos izbraucienos ārpus dzimtenes. Piemēram, baltā ceriņa stāds atvests no Dobeles ceriņu dārza, jo īpaši iekritis acīs. “Tur tik skaisti tas ziedēja – vienos ziedos! Maziņi gan tie krūmiņi bija, zemāki. Man aug kā mežonis, domāju, ka būs zemāks,” par stādu iedzīvošanos saka B. Freimane. “Savulaik daudz klejoju, ar ģimeni daudz esam braukuši – Karpati, Kaukāzs, Krima, visu ko esam redzējuši.” Daļa augu uz Aizputi atvesti no citām klimatiskajām zonām, tomēr ne visi te iedzīvojušies. Piemēram, kāds stāds, atvests no Kaukāza, audzis vien pusgadu, bet pēcāk iznīcis. B. Freimane spriež, ka augam, iespējams, bijis nepieciešams lielāks karstums.
Gar vienu mājas sienu garenā, šaurā akmens dobē aug lilijas. Saimniece rēķina, ka liliju šeit ir apmēram 11 krāsās – no pavisam gaiši dzeltenas līdz koši violetai. Aizputniece apstiprina, ka vasara ir tas gadalaiks, kad dārzā parādās visvairāk krāsu.
Augusta sākumā dārzā kupli saziedējušas arī hortenzijas. Saimniece norāda, ka izvēlējusies blakus stādīt trīs krūmus, kas skatu padara īpaši efektīgu. Lai gan hortenziju krūmos ziedi ir rozā krāsā, starp tiem redzams arī kāds tumšāks – violets – zieds. B. Freimane tam skaidrojumu nav radusi: “Ziedi kaut kā mainās. Tā nav atsevišķa šķirne un krāsa, bet citreiz gadās, ka man kādi trīs gabali ir bijuši tik zili, ka pašai jābrīnās, pilnīgi nevar saprast!” Aizputniece rēķina, ka krāsu daudzveidība dārzā ir lielākajai daļai augu. Arī peonijas skatāmas vismaz piecos dažādos toņos. Un ne tikai ziedi te zied visdažādākajās nokrāsās. Arī augļu koki un krūmi dod ražu, kas piešķir dārzam īpašus toņus, piemēram, jāņogas, ērkšķogas un ķirši. “No visa pa bišķiņam – gan smukumam, gan ēšanai,” uzsver B. Freimane.