Jūra, mežs un smilts jeb (ne)iespējamā misija

2019. gada 29. augusts 07:00

60 kilometru pārgājiens gar jūru no Nidas uz Liepāju. Ejam? – Ar šādu piedāvājumu radu un draugu grupā jūlija vidū klajā nāca brālēna sieva, kura ir pozitīvā nozīmē traka uz visādām izdarībām. Rogainings, nakts skrējieni, orientēšanās ir tikai dažas no aktivitātēm, kurās viņa ar vīru ik pa laikam iesaistās. Tā kā viena daļa grupas biedru skriešanai pievēršas vien tad, kad sagriežas vēders, bet pārgājienā pa Jūrtaku skriet nevajadzēs, atsaucība piedalīties tādā piedzīvojumā bija liela. Tomēr ne visi izgāja uz starta noliktajā datumā – 3. augustā. Bet par visu no sākuma.

Vai mājās nākt ir vieglāk?
Pieveikt tādu attālumu vienā dienā pat man, ikdienas garpastaigu (10–15 km) cienītājai, likās neiespējamā misija, kur nu vēl tiem, kuri ar aktīvu dzīvesveidu ir “uz jūs”. Tā kā tādu grupā bija ne mazums, iestājos par viedokli – distanci samazināt, lai, tā teikt, neatsistu aknu ko tādu atkārtot. Labāk taču iet mazāku gabaliņu visiem kopā, nevis pārmocīties. Iešana gar jūru nav gluži tas pats, kas pastaiga pa pilsētas ielām. Turklāt nevienam nebija priekšstata, kāda ir pludmale visas distances garumā. Tāpēc tika nolemts pārgājienu sadalīt divām dienām. Respektīvi, pirmajā iet, cik var; kad vairs nevar, nobāzējas kaut kur kāpās un izsauc no pilsētas sagādnieku, kurš atved teltis nakšņošanai un proviantu vakariņām; nākamajā rītā gājienu turpina tie, kuri vēlas iet līdz galam, bet tie, kuri vairs nevar, sēžas auto un brauc mājās. Tīri saprātīgs plāns.
2. augusta vakarā, kad sākās konkrēti plānošanas darbi, izrādījās, ka no lielā gājēju bara esam palikuši četri – brālēns ar sievu un es ar vīru. Nu, kā ir, tā ir. Iesim tik un tā. Vispirms izpētījām trasi no satelīta. Skrollējot karti telefona displejā, atgriezās sajūta, ka gatavojamies paveikt neiespējamo. Mežs, jūra un smilts, mežs, jūra un smilts… Šķita, ka līdz viduspunktam – Jūrmalciemam, ko izvēlējāmies kā potenciālo nakšņošanas vietu – būsim pilnīgā nekurienē, tālu prom no civilizācijas. Arī pievadceļus liedagam kartē tikpat kā nemanījām, tātad palīdzības saņemšana būtu visai nereāla. Jau iesmējām, ka varbūt būs iespēja palidot helikopterā.
Vēl diskutējām, vai neiet otrā virzienā – no Liepājas uz Nidu, tomēr nonācām pie slēdziena, ka iet māju virzienā varētu būt psiholoģiski vieglāk. Vai tā ir, noskaidrojām ceļā.
Tātad atlika tikai sagatavot automašīnu ar vakaram nepieciešamo inventāru un sarunāt šoferi, kurš mūs nogādās sākumpunktā – uz Lietuvas–Latvijas robežas.

Robežstabs – ellē ratā
Pēc kartes dodoties uz stāvlaukumu Jūrmalciemā, atdūrāmies pret smilšu ceļu, ko izbraukt riskētu varbūt tikai “4×4” īpašnieki. Pieņēmām lēmumu atstāt auto tuvējās mājās. To saimnieks solījās mūsu pelēcīti pieskatīt, kamēr būsim prom. Un tālāk devāmies jau ar otru auto.
Lieki teikt, ka, mērojot ceļu līdz Nidai pa asfaltu un saprotot, ka šis attālums atpakaļ būs jāpieveic kājām, neiespējamās misijas sajūta uzmācās ar jaunu spēku. Ar katru nobraukto kilometru zuda ticība, ka noiesim kaut pusi. Mierināja vien doma, ka pa liedagu ir drusku tuvāk.
Lietuvas–Latvijas robežstabu sasniedzām, braucot cauri vairākām sētām ar uzrakstiem lietuviešu valodā (kaut joprojām atradāmies Latvijā) un pēcāk ar auto lēkājot pa ciņiem pāri pļavai. Tur arī tapa pirmais foto – ar apņēmīgiem smaidiem sejā. Laiks bija nomācies, bet ne vēss, pretī – lēns vējiņš. Gandrīz ideāli pastaigai!

Ne metrs bez leišu bāleliņiem
Pirmais iespaids, ka būsim nekurienes vidū, Nidas un Papes galā izplēnēja kā migla, uznākot vējam. Jāpiekrīt vien, ka šo reģionu jau sen iekarojuši leiši. Neredzējām citus uzrakstus kā vien “Parduodamas” un “Privati valda”. Arī liedagā nebija brīžu, kad pārskatāmā attālumā nebūtu lielākas vai mazākas brāļu tautas kompānijas. Diemžēl, jāatzīst, uzvedas viņi tur visai cūciski – ar auto izbrauc kāpu pašā galotnē un ar gružu savākšanu sevi lielākoties neapgrūtina.
Sākumposmā arī pārliecinājāmies, ka lēmums iet Liepājas virzienā bijis pareizs – Nidas un Papes pludmale ir visai mīksta. Liedags nav noblietēts kā asfalts (kā tas ir mums pilsētā), bet visai irdens, vietām smilts vietā grants un sīki akmenīši. Brišana, turklāt pret vēju, kas pūš sejā visu laiku, prasa vairāk spēka. Vienu posmu pat veicām pa mežu, kur uzgājām mīlīgu skatu tornīti. Par nožēlošanu, sumbrus un taurus gan nemanījām. Vien iesmējām, ka tie varētu mudināt mūs pielikt soli, lai ātrāk tiktu galā.
Pirms Papes bijām spiesti vēlreiz doties dziļāk sauszemē – tur jūrā ietecēja upīte jeb kanāls, kuru pārbrist neriskējām. Lai gan līmenis vietām bija visai zems, ūdeņi bija melni kā purva rāva, bet smirdoņa – absolūti neizturama. Nezinu, kādu ķīmiju rucavnieki tajā gāž, bet par labu dabai tas noteikti nenāk. Tādēļ meklējām tiltu, kur tikt smirdupei pāri.
Stāvlaukumā pie Papes bākas ieturējām pusdienas – svaigi aplietus “rolltoniņus” ar tostermaizēm.

Vecmeitas, pudele
un debesu zvani
Tālākais ceļš veda atkal pa pludmali. Pēc brīža satikām senioru, kurš nāca pretī, sparīgi vicinot nūjošanas nūjas. Sirmais kungs ar cepuri Lietuvas karoga krāsās apjautājās, cik tālu līdz Papei, un noskaidrojām, ka viņš ar kompāniju, no kuras mazliet atrāvies, dodas maršrutā – Liepāja–Nida (arī no tālienes – mājās). Viņi arī nakšņojuši Jūrmalciemā. Novēlējām labu ceļa vēju (lietuvietim tas tiešām bija labāks nekā mums, jo pūta mugurā) un šķīrāmies, prātodami, vai mums viņa vecumā būs tāda pati apņēmība un spēki.
Nākamā kompānija bija meiteņu tusiņš pludmalē. Kā spriedām pēc baltās kleitas vienai no dalībniecēm, tur notika vecmeitu ballīte. Viņas jūrā bija iebridušas ar visām drēbēm un pēcāk, kad gājām tieši garām, nekautrējās izmesties pa pliko, lai pārģērbtos. Mūsu vīri jau iesmēja, ka beidzot laikam esam sasnieguši kartē iezīmēto Papes nūdistu pludmali. Taču patiesībā līdz tai vēl bija labs gabals ejams.
Dažus simtus metru tālāk pamanījām pudeli, ko viļņi izskalojuši krastā. Tajā bija ievietota vēstule. Diemžēl mūsu mēģinājumi pie tās tikt izrādījās nesekmīgi. Traukā ticis ūdens, papīra rullītis piebriedis un laukā nenāca, pat ar Šveices nazīti vilināts. Papīram cauri izēdušās flomāstera pēdas liecināja, ka rakstītāji bijuši lietuvieši. Uzskrūvējām korķi un palaidām atpakaļ jūrā.
Un tad beidzot ieraudzījām arī norādes zīmi ar diviem cilvēciņiem. Te gan mūsu vīrus sagaidīja vilšanās. Nevienas kailas meitenes! Toties viens absolūti pliks vīrišķis, kurš nāca pretī, plati smaidīdams un savus zvanus nekautrīgi šūpodams. Mums jau atkal panesās joks, ka tūlīt būs jāmūk, jo viņš pagriezās un nāca mums pakaļ.
Šāds scenārijs, jāteic, mums gājiena laikā uzbūrās itin bieži. Jo sevišķi, uzejot pie kāpām no koka paletēm un zariem uzbūvētu cietoksni, kur, pēc mūsu domām, varētu mitināties slepkavniecisks maniaks ar cirvi. Šo domu pastiprināja visas pludmales garumā ik pa gabalam pamestie apavi – visur tikai vienas vai otras kājas, bet ne abi kopā.

Telšu vietas meklējumos
Jūrmalciemā veiksmīgi iegriezāmies sauszemē gandrīz tieši tajā vietā, kur bijām atstājuši savu auto. Saimnieks, nu jau manāmi iesilis, par sargāšanu pieprasīja pāris alus, toties atvēlēja nakšņošanai savu pļavu, brīdinot, ka citi īpašnieki ļoti uzvaktējot, kas notiek uz viņu zemes. No pārlieku viesmīlīgā piedāvājuma mēs atteicāmies un devāmies uz otru vietu, kur kartē uzrādīts stāvlaukums pie jūras. Tas atradās pie kādas jaunceltnes, taču ceļa zīme ziņoja, ka šeit stāvēt nedrīkst. Aizliegumu gan ignorēja kāds busiņš, kurā, kā vēlāk noskaidrojām, nakšņot bija sataisījušies austrieši, kuri turpat tuvumā baudīja vīnu ar sieru. Tā kā īsti nebija, kur uzsliet teltis, cerējām uz piemērotāku vietu.
Atraduši uz blakus esošā info dēļa tuvākā kempinga tālruņa numuru, zvanījām par iespēju pārnakšņot. Nosauktā summa – 10 eiro no cilvēka un tikpat par auto – mums šķita daudz par augstu, tālab lūdzām palīdzību sabiedriskajā centrā “Ievas”. Sazvanītā sieviete ieteica paieties dažus soļus pa pludmali – tur esot taciņa uz kādām mājām. Iespējams, to saimnieks mums atļautu uzsliet teltis savā īpašumā. Kad atradām minēto taku, mums pretī jau nāca pats pieminētais, prasīdams, vai mēs esam tie, kuri meklē naktsmājas. Un mums tika ierādīts mīlīgs stūrītis pie pašām kāpām koku ielokā ar vietu teltīm, ugunskuram un pat mašīnai – vien par pieciem eiro no telts. Tā nu, noskatījušies saulrietu, kūrām guni un sildījām līdzpaņemto burciņzupu. Kopā ar ceptām desiņām tā garšoja lieliski.

Uzmundrina sarunas un pauzītes
Rīts uzausa saulains, bet vējains. Paēduši brokastis un somās salikuši tikai nepieciešamāko, atstājām auto nu jau otra jūrmalciemnieka sargāšanā un devāmies tālāk. Šajā rītā locekļi šķita mazliet stīvi, bet ne tik traki, kā biju paredzējusi. Laikam tas, ka ik pēc stundas, pusotras apsēdāmies uz šoko pauzīti (notiesājām pa šokolādes batoniņam enerģijai), līdzēja nepārslogot muskuļus. Pirmās dienas bilance bija nepilnas astoņas stundas ceļā, skaitot visas pasēdēšanas.
Neteikšu, ka otrajā dienā gājās raitāk. Gribējās gan. Nogurums bija manāms, un, jau apsēžoties uz kārtējiem pusdienu “rolltoniņiem” Bernātu kāpās, ilgojāmies, kaut distance būtu galā. Arī joku plēšana vairs nevedās, katrs bija iegājis sevī, koncentrējoties uz nākamo soli un finišu. Taču secinājām, ka vieglāk tomēr kātojas, kad kustas arī mute, tādēļ pēdējos kilometrus mērojām sarunājoties.
“Vēja stīgas” pie “Red Sun Buffet” – finišs! Laika ziņā iets apmēram tikpat ilgi, cik vakar. Viedie pulksteņi un telefoni rādīja katram mazliet atšķirīgu distanci – es pa abām dienām kopā biju pieveikusi teju 58 kilometrus. Rezumējot piedzīvoto, jāatzīst – biju domājusi, ka būs grūtāk. Brālēna sievai savukārt šķitis, ka būs vieglāk. Bet lai nu kā – visi atzinām, ka ko tādu derētu atkārtot. Tikai maršrutu nākamreiz prasītos interesantāku. Mežs, jūra un smilts ir pārāk vienmuļi. Varbūt jāizvēlas kāda akmeņaināka pludmale?

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Jūra, mežs un smilts jeb (ne)iespējamā misija

Kategorijas