“Bez saknēm nevarētu veidot to, kas esam”

2019. gada 9. septembris 14:36

1741

“Bez saknēm nevarētu veidot to, kas esam”

Aizputes novada Lažas, Kazdangas pagasta un Aizputes pilsētas vēstures zinātāji stiprās kultūras saknes pamato ar dažādos laikos izveidotām un saglabātām vērtībām un spēju iet līdzi laikam. Aizputes novadā kultūras un vēstures jomas kopēji un iedzīvotāji kā vērtības min seno vēsturi, spēju sadzīvot citam ar citu, dabas tuvumu un sakoptu vidi.

Iztur unikālākās vērtības
Aizputes novads sastāv no pieciem pagastiem – Aizputes, Lažas, Cīravas, Kalvenes un Kazdangas. Novada centrs ir Aizputes pilsēta.
Lažas pagasta centrs ir Apriķi, kuru nosakums meklējams 13. gadsimta vidū, taču apdzīvotā vieta savulaik, līdzīgi kā daudzviet, izveidojusies ap Apriķu muižas pili, kas pabeigta 18. gadsimta vidū. Ievērojamākie cilvēki, kuri nākuši no Apriķiem, bijuši vieni no kultūras pamatlicējiem un zināmas personības visas Latvijas mērogā. Piemēram, ir latviešu dzejnieks Neredzīgais Indriķis, kā arī luterāņu mācītājs Kārlis Gothards Elferfelds, kurš sarakstījis pirmo oriģināllugu latviešu valodā “Tā dzimšanas diena”, pēc kuras uzvesta viena no pirmajām latviešu teātra izrādēm.
“Mums ir daudz kas, ko varam akcentēt un nest līdzi, lai tas izietu cauri laikam un izdzīvotu,” par Apriķu kultūrvidi un vērtībām stāsta muzeja vadītāja Aina Cērmane. “Apriķi, kas ir Lažas pagasta centrs, ir ar senām un stiprām saknēm. Apriķos ir vienas no vissenākajām izglītības tradīcijām, kas iezīmē arī kultūras veidošanos. Manuprāt, izglītība ir viens no kultūras stūrakmeņiem. Par to pirmie aizdomājās vācu baroni. Skolu sākums meklējams mācītājmuižās, kas bija piesaistītas baznīcām, lai veidotos zināšanas, cilvēki Latvijā sāktu domāt par izglītošanās vajadzību. Protams, kādi mērķi bija, kāpēc vācu muižkungi bija ieinteresēti, lai cilvēkiem papildinātos zināšanas, ir jāpadomā. Iespējams, darīja savās interesēs, bet izglītības funkcija ir kultūras pamats,” pauž A. Cērmane.
“Tik unikāla vērtība, kāda mums uzdāvināta un atstāta, kā Apriķu baznīca, tāpat arī muiža – tās izturējušas. Manuprāt, tie, kuri šīs ēkas cēla, nedomāja, ka paies trīs gadsimti un šis mantojums izturēs. Muižu laiki ir etaps, kas ienes pārmaiņas, tas ir pagrieziena punkts, kad rodas izpratne par vietu, dzīvošanu, veidojas kultūrvide.”
Nākamais pavērsiena punkts bijis laiks, kad muižas īpašumi atsavināti un muižas klēts atdota tautas nama vajadzībām. “Tādēļ no pagājušā gadsimta 30. gadiem kultūras vide atkal pārmainās, ir stabils pamats kultūras dzīves jaunai attīstībai. Turklāt Apriķu tautas nams cauri laikiem nezaudē savu nosaukumu – tas netiek pārsaukts par saieta vai kultūras namu. Tas ar savu vārdu pasaka, ka tā ir vieta, kur tautai sanākt kopā, pulcēties. Nosaukums liecina par misiju – vieta, kur baudīt kultūru un sajūtas.”

Saglabājies tautas teātris
Par kultūras norisēm Apriķos ir apkopoti materiāli – ziņas, avīžu izgriezumi, fotogrāfijas, apraksti, atmiņas, konkrēti paveiktie darbi un pasākumi. “Tautas nama 80. jubilejā ar pašu savākto vēsturi atskatījāmies uz to, kas katrā laika posmā iezīmējas īpašs. Secinājām, ka apstākļi daudz nosaka, kā veidojas kultūra. Latvijas laikā kultūru raksturo patriotisms, veidojas biedrības, pulciņi. Pēckara gados kultūrai ir izteiktāka kopābūšanas sajūta, vēlēšanās atdzīvināt tradīcijas. Piemēram, tajos gados aktīvs ir tautas teātris. Te lielas izrādes ir uzvestas, turklāt no tā laika parādās izteikta iezīme, ka cilvēkiem patīk spēlēt teātri – tas ir saglabājies joprojām.”
Tautas nama paspārnē savulaik bijis koris un deju kolektīvi. Korī bijis vairāk nekā 50 dalībnieku, kuri paši šuvuši sev tērpus, piedalījušies Dziesmu svētkos. Bijis arī pūtēju orķestris. Iecienītas bijušas bērnības svētku tradīcijas. “Kad bija Apriķu pamatskola, pēc 2000. gada tajā darbojās ļoti stiprs un aktīvs skolēnu deju kolektīvs. Tas bija tāds skolas uzplaukuma laiks – bērnu skolā bija ļoti daudz,” atgādina A. Cērmane.

Visvairāk apmeklē ciemiņi
A. Cērmane uzsver, ka notikušās reformas pašvaldībās un vēl gaidāmās ievieš korekcijas un pārmaiņas kultūras dzīvē.
Izdzīvojusi tradīcija ir Lažas pagasta svētki, ko regulāri svin kopš 1999. gada. “Redzēs, kādas pārmaiņas nesīs nākamās reformas – varbūt būs tikai vieni novada svētki, bet ceru, ka pagasts nekļūs par izteiktāku nomali. Šādi svētki paceļ vietas statusu, bet Lažas gadījumā kultūras produkta saņēmēji ir ciemiņi – te sabrauc no visurienes. Svētki ir ļaužu pilni, bet lielākā daļa apmeklētāju ir ne no Lažas pagasta. Tādēļ vērojam, ka tajā visā ir pozitīvais aspekts – tā ir iespēja interesentiem iepazīt apdzīvoto vietu, radot interesi arī par citām. Apriķi ir skaista vieta – apliecinājums ir sakopta apkārtne,” akcentē muzeja vadītāja.
“Vietējie cilvēki izvēlas nākt uz tradicionāliem svētkiem, ko rīko gan tautas nams, gan muzejs, kas veido sarīkojumu tradīcijas – Muzeju naktis, Leģendu naktis, Baltā galdauta svētkus. Šogad labi apmeklēti bija pirmo reizi notikušie muižas Dārza un parka svētki, kas varētu kļūt par tradīciju,” viņa uzskata.
“Ja ir doma par nākotni, tad mēs varam strādāt ar vides un dabas jautājumiem. Tā ir vesela buķete, pēc kā ilgojas tauta. Jāņem vērā, ka, laikiem mainoties, pieprasījums mainās un arī piedāvājums ir jāpielāgo. Visu laiku ir jābūt kā sūklim – jāuzsūc informācija par cilvēku interesēm. Ciemiņi ir viens veids, uz ko strādāt, lai attīstītos. Jāņem vērā, ka uz nesakoptu vidi neviens nebrauks. Mēs varam lepoties, ka Apriķi ir sakopti.”
A. Cērmane arī uzsver, ka muzejs cenšas īstenot tādas aktivitātes, kas turpina izglītības funkciju, ar ko Apriķu kā vietas vēsture ir ievērojama. Apriķu pamatskola kopš pagājušā mācību gada ir slēgta nepietiekamā skolēnu skaita dēļ. “Izglītības tradīcijām ir jāturpinās,” uzsver muzeja vadītāja. “Savu resursu un iespēju robežās to īstenojam. Visu laiku nevar strādāt ar sen izstrādātu piedāvājumu. Cilvēkiem, piemēram, mainās vērtības. Aktuāli atkal paliek ģimeņu pasākumi – uz to jāstrādā. Tagad kultūrai ir šī izglītības un vērtību funkcija. Bez saknēm mēs nevarētu veidot to, kas mēs esam. Mums ir jāpatur tās vērtības, kas cilvēkiem un vietai aktuālas, svarīgas. Nedrīkstam pesimismam ļauties. Ja ugunskuram liks klāt pagalīti, liesma kļūs spožāka, bet, ja lies virsū ūdeni, viss izplēnēs. Nevaram to ļaut. Jāvar apliecināt, ka arī nākotnē mums visu to, kas ir, vajag, ka tas ir nozīmīgi,” kultūras saglabāšanas filozofiju atklāj A. Cērmane.

Tērpu izmanto arī Aizpute
Lažas pagasts starp Aizputes novada kultūru raksturojošajiem elementiem izceļas ar to, ka tam ir savs tautastērps. “Tas stāv pāri visam, jo arī mūsu pagasta tautastērps tiek prezentēts kā Aizputes novada tērps,” lepojas A. Cērmane.
Uz Lažas pagasta tērpu ar tam raksturīgajiem elementiem – rūtotiem brunčiem un villaini, kreklu, aubi – kā raksturojošu pamatvērtību norāda arī Aizputes novadpētniecības muzeja vadītāja Jolanta Berga. “Aizputes tautastērps kā tāds nav saglabājies. Līdz ar to, ka nevienā Aizputes pūra lādē tāds nav atrasts, nevaram teikt, ka tāds ir bijis. Lažas pagasts savulaik ietilpa Aizputes apriņķī, tādēļ tērps ar vairākiem variantiem tiek uzskatīts arī par Aizputes apģērbu. Par savējo esam identificējuši netālu esošās Skrundas zīļu vainagu, jo tāds mums pašiem novadā nav saglabājies. Tērps tādēļ ir mazliet salikts, bet tipiskās krāsas un ornamenti ir saglabāti. Taču, ņemot vērā, ka tērpa veidošana arī senākos laikos bijis gaumes jautājums – katrs taisījis pēc savas patikšanas, kā arī dzijas tika krāsotas ar augu materiāliem–, elementu salikumi un nokrāsas var atšķirties. Piemēram, villainei atšķiras attālumi rūtojumā,” norāda J. Berga.

Latviska mazpilsēta
“Skatoties Aizputes pilsētas vēsturi no 13. gadsimta līdz mūsdienām, var tikai pabrīnīties, cik ļoti liels centrs Aizpute ir bijusi visos laikos: Bīskapijas centrs, Domkapitula un apgabala galvaspilsēta, apriņķa centrs, rajona centrs, tagad – novada centrs. Tas liecina, ka esam centra pilsēta, kur apkārt ir pagasti,” raksturo J. Berga.
“Savdabīga lieta ir tā, kā esam veidojušies, kā radusies identitātes apziņa. Aizpute ir latviska mazpilsēta, viena no pilsētām, kur dzīvo visvairāk latviešu – 94-95 procenti. Tas nosaka to, ka līdzīgi domājam. Aizputē ir bijuši laiki, kad te blakus dzīvoja baltvācieši, pēc mēra epidēmijām 18. gadsimtā no Lietuvas un Polijas Aizputē uz dzīvi ienāca ebreji. Taču nacionālo identitāti esam saglabājuši. Tas ir retums, ja Aizputē sadzīvē dzirdi krievu valodu. Te uz vietas nav iespējams mācīties dzīvu valodu. Bērni un jaunieši prot skolā iemācīto krievu valodu,” stāsta J. Berga. “Aizputes latviskumu var skaidrot ar tās atrašanās vietu – tā neatradās lielas satiksmes ceļu malā, te nepiestāja vilcieni, kuros viegli atbraukt un izkāpt. Taču Aizpute bija izteikti rūpnieciska vieta. Skaidrojams, ka uzņēmumi apzināti veidoja tādus darba kolektīvus, kur lielākā daļa strādnieku bija latvieši. Sveštautieši un viņu valodas neiedzīvojās varbūt tāpēc, ka viņi negribēja dzīvot mazpilsētā. Ja arī bija cittautietis, viņš runāja latviešu valodā – tikai pēc uzvārda varēja pateikt, ka iedzīvotājs ir citas tautības.”
J. Berga piezīmē, ka laikos, kad pilsētā dzīvojuši latvieši, ebreji un baltvācieši, visi satikuši labi. “Pie vieniem gāja pēc zālēm un ārstēties, pie otriem – iepirkties. Nebija jau ko dalīt – visi bija Aizputes iedzīvotāji.”

Uzplaukums – padomju gados
Kultūrvietu veidošana Aizputē raksturīga 20. gadsimta 20. gados, kad tiek izveidots Misiņkalna dabas parks, kur pilsētas iedzīvotājiem doties atpūsties pie dabas. “Pilsēta un daba vienkopus. Aizpute Otrā pasaules kara laikā netradās tiešā frontes teritorijā, tajā laikā Misiņkalnā notika dziesmu un deju koncerti,” iezīmē J. Berga.
Īpaši kultūras dzīves attīstībā muzeja vadītāja ieskicē padomju laikus, kad rūpnīcām, uzņēmumiem ir pašiem savi kultūras nami, sporta bāzes. To paspārnē darbojas kori, deju kolektīvi, dramatiskās kopas, ko pēc tam pārdēvē par tautu teātriem. “Kultūrai lielākais uzrāviens! Uz Aizputi tad brauc labākie Latvijas mākslinieki. Aizputniekiem bija stingri jāpiestrādā pie loģistikas, lai visu var iespēt uzņemt, lai cilvēki var paspēt uz visiem pasākumiem. Tajos laikos cilvēkiem materiālā situācija atļāva doties uz saviesīgiem pasākumiem, kultūras dzīve bija piesātināta. Bija veselīga konkurence, kas veicināja kultūras līmeni. Tolaik Aizputes pilsētas kultūras nams snauduļoja, jo tam pogas grieza ārā uzņēmumu pasākumu rīkotāji. Pilsētas kultūras nams nevarēja uzņemt tik lielas ļaužu masas, jo telpas bija ierobežotas.”
Runājot par situāciju mūsdienās, J. Berga izceļ arī dažādu biedrību aktivitātes. “Rezidenču centrs “Serde” uz tradicionālām lietām paskatās citādi – tā darīja vectētiņi, bet tā daru es. Jaunas iniciatīvas ienes jaunas vēsmas. Aizputnieki nav noraidoši pret jauno, bet viņi nav arī vienaldzīgi,” vērtē J. Berga. Viņa slavē tautas lietišķās mākslas studiju “Kamolītis”, kas rūpējas par tautisko prasmju pēctecības nodrošināšanu, savukārt iestādes ar dažādu projektu starpniecību īsteno amatu apgūšanu.

Dzīvību uztur tehnikums
“Kazdangai ir ļoti dziļas tradīcijas. Viens ir baronu Manteifeļu mantojums – pils, parks, muižas ansamblis. Otrs virziens – Kazdangas tehnikuma darbinieka, mākslinieka Ernesta Treimaņa savāktie materiāli, kas ir pamats Kazdangas muzeja izveidei,” saka muzeja vadītāja Ilze Holštroma.
Liels nopelns Kazdangas kā apdzīvotas vietas un kultūras attīstībā ir laiks, kad Kazdangas pili apdzīvo Lauksaimniecības vidusskola, pēcāk – tehnikums. “Izglītība uzturēja dzīvību. Daudzi te palika dzīvot, strādāt, kļūstot par kazdandzniekiem,” teic I. Holštroma, atzīstot, ka aktīvākā kultūras dzīve cauri laikiem un arī mūsdienās grozās ap pili un parku.
Viena no raksturīgākajām tradīcijām Kazdangā ir Dzejas dienu norise. Tās šeit tiek organizētas no pagājušā gadsimta 60. gadiem. Latviskās tradīcijas ar dziesmām un rotaļām jaunu elpu iegūst 80. gadu beigās, kad Kazdangā izveidojas folkloras ansamblis, ko pašreiz pazīst kā kopu “Zīle”.
Vēl Kazdangā ilgu laiku, līdz pat 90. gadu sākumam, iecienīti un kupli atbalstīti bijuši karnevāli. Iedzīvotājiem paticis iesaistīties, gatavoties pasākumiem.
“Par tradicionālu pasākumu vēlamies ieviest pensionētajiem skolotājiem veltītu dienu, vēsturisko muižu Dārzu un parku dienas. Vairāk dažādos pasākumos vēlamies iesaistīt iedzīvotājus, pašu māksliniekus ar saviem talantiem. Piemēram, mums bija koncerts uz pils balkona. Ir paredzēts doties pie kazdandzniekiem cienījamos gados, lai iemūžinātu viņu stāstus un atmiņas, cenšoties viņu katru personisko stāstu sasaistīt ar vēsturiskajiem notikumiem.”
Muzeja vadītāja slavē, ka kultūras saknes turpina dzīt arī Kazdangas jaunā paaudze. “Viņi iesaistās pasākumu rīkošanā, ar interesi piedalās muzeja darbos. Ilgdzīvojoša tradīcija tika aizsākta pērn Kazdangas Parka svētkos – pasākumā “Īstens kazdandznieks” sveikt pagasta jaundzimušos. Prieks par tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri te ir un turklāt ir izdarīgi.”

Iesaistās vai bauda
Aptaujājot iedzīvotājus, “Kursas Laiks” secināja, ka iedzīvotājiem asociācijas ar novada kultūru ir saistītas ar ikgadējām tradīcijām, kurās lielākoties paši ir baudītāji, kā arī dažādiem kolektīviem un radošiem ļaudīm.
Kārlis Januševskis Aizputē dzīvo no 1947. gada. “Jaunībā biju aktīvs sporta pasākumu apmeklētājs – ar to Aizpute vienmēr bijusi populāra. Pārsvarā vienmēr apmeklēju lielākus svētkus, piemēram, Aizputes pilsētas svētkus un kvalitatīvus mākslinieku koncertus,” stāsta aizputnieks. “Sekoju līdzi pasākumiem, kas notiek novadā. Man ļoti patīk, ka Aizputes iedzīvotājiem ir pašiem savas iniciatīvas, piemēram, ielu svētki. Taču neesmu pašdarbības mākslas atbalstītājs,” savu pieeju kultūrai raksturo aizputnieks.
Irēnai Ozolai Aizputes novada kultūra saistās ar deju kolektīvu “Kurzemnieks”, Kazdangas pūtēju orķestri, kas pazīstams plašos mērogos, kā arī tautas teātru tradīcijām. “Ja sanāk, apmeklēju tautas teātru izrādes. Pārsvarā esmu kultūras baudītāja, pati kultūras dzīvē, kolektīvos neiesaistos, jo neesmu skatuves cilvēks,” saka sieviete.
“Vēl kultūras jomā nozīmīga ir Jauniešu māja un mākslinieku rezidenču centrs “Serde”, kas kopj tradīcijas.” Regulāri I. Ozola apmeklē Aizputes svētkus, kā arī koncertus. “Ar tiem lielākoties arī saistās kultūras dzīve.”
Mārtiņš Sants īpaši uzteic Aizputes radošos cilvēkus un spēju mazpilsētā sadzīvot dažādām interesēm un kultūrām. “Piemēram, Aizputes pilsētas svētku laikā radošie ļaudis uztaisīja paši savus svētkus paralēli jau esošajiem un tradicionālajiem. Prieks, ka vietējie māk un grib iesaistītes, nevis čīkst par to, ka nav labi. Cilvēki Aizputē vienmēr zinājuši savas vajadzības un intereses – tas raksturo arī novada kultūru kopumā,” uzsver aizputnieks.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Bez saknēm nevarētu veidot to, kas esam”

Kategorijas