Uzrunā latviešus visā plašajā pasaulē

2019. gada 19. septembris 07:00

110

Lai gan soctīklos visbiežāk izplatās viltus ziņas un pretencioza informācija, nereti tur ievietotais saturs ir tiešām interesants un vērtīgs. Starp daudzajiem “Facebook” blogiem un vlogiem pozitīvi izceļas Lielbritānijā bāzētās latviešu kopienas “KOPĀ” veidotās tiešraides ar sarunām, spēļu vakariem, pasaku lasīšanu u.c. aktivitātēm. ““KOPĀ” ir informatīvs projekts vispasaules latviešiem. Mēs latviešiem – mēs pasaulei. Tā ir mūsu devīze, mērķis un pārliecība,” tā viņi sevi pozicionē paši.
Video tiešraižu ētera seja lielākoties ir Uldis Balodis. Viņu arī aicinājām uz sarunu.

Vispirms pastāsti, lūdzu, kas Tu esi un no kurienes nāc?
Esmu 39 gadus jauns latvietis, dzimis Jūrmalā, Bulduru Dzemdību namā, bet pirms pārcelšanās uz Angliju ilgi dzīvoju skaistajā Valmierā. Lai gan vairāk vai mazāk esmu dzīvojies pa pilsētām, man patīk arī lauku dzīve. Radiem un ģimenes draugiem ir lauki, kur, mazi būdami, mēdzām pavadīt vasaras.

Par ko bērnībā sapņoji kļūt? Kāds ir Tavs profesionālais ceļš?
Bērnībā es vēlējos kļūt par policistu. Algotu darbu esmu strādājis jau no 12 gadu vecuma, kad vasarās Carnikavā strādāju apzaļumošanas darbos. Pēc pamatskolas aizgāju uz Rīgas Tirdzniecības un kulinārijas skolu, ko pabeidzu kā pavārs konditors. Pēc tam pārcēlos uz Valmieru un diezgan ātri sameklēju darbu vietējā maiznīcā. Pēc pāris gadiem krasi mainīju nodarbošanos un aizgāju strādāt firmā, kas tirgoja grīdas segumus. Tur pagāja četri gadi. Vēlāk vairāk nekā divi pavadīti Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā. Paralēli strādāju spēļu zālē par apsargu. Pēdējā darba vieta Latvijā bija apsardzes firmā – par operatīvo patruļnieku. Var teikt, ka tas bija kas līdzīgs policista darbam.
Savā dzīvē esmu darījis diezgan daudzas lietas, tās visas ir devušas zināšanas turpmākajai dzīvei. Uzskatu, ka katram darbam ir savi plusi un mīnusi, tāpēc nevaru pateikt, kura tieši joma man būtu sirdij tuvāka. Zinu, ka projekts “KOPĀ” man dod ļoti daudz pozitīvu emociju un ir viens no vispatīkamākajiem darbiem, ko esmu darījis.

Kāds ir Tavs Sprīdīša stāsts jeb ceļš uz laimes meklējumiem pasaulē?
Dzīvojot Latvijā, lai daudzmaz labi varētu iztikt, bija daudz jāstrādā. Rāvos divos darbos un mājās nebiju pat trīs dienas no vietas. Ilgākais nonstopā nostrādāto stundu skaits bija 72. Tad nāca ekonomiskā krīze, darba devēju attieksme kļuva neciešama. Tas viss noveda pie tā, ka vienu dienu sakravāju čemodānu un bez sirdsapziņas pārmetumiem aizlidoju uz Angliju, kur pāris gadus iepriekš jau bija aizbraucis mans onkulis.
Kad atbraucu, man bija 29 gadi. Darbs jau bija sarunāts – strādāju celtniecībā par palīgstrādnieku. No sākuma dzīvojām pieci vīrieši vienā mājā. Pēc gada sapratu, ka celtniecība nav mana specifika, un caur darba aģentūru atradu citu darbu – kļuvu par šoferi vienā firmā, līdz atkal pienāca brīdis ko mainīt. Paralēli visus šos gadus strādāju arī otrā darbavietā – sākumā piegādāju ēdienu picērijā, pēc tam indiešu ēstuvē. Pluss šādam darbam ir tas, ka iemācies komunicēt, sastrādāties ar dažādas tautības cilvēkiem, iepazīsti dažādas cilvēku grupas.

Vai aizbraucot juti aizvainojumu pret Latviju? Vai iejusties ārzemēs bija viegli?
Aizvainojuma pret Latviju nebija, un es pieļauju, ka nevienam no tiem, kuri aizbrauca, nav. Man bija dusmas pret pastāvošo iekārtu – pret ekonomisko stāvokli. Tā kā man jau bija aizrunāta dzīvesvieta un darbs, tad aizbraukšana neprasīja lielus emocionālus pārdzīvojumus. Līdz ar to arī iejusties vietējā vidē un kultūrā bija vieglāk. Pēc pirmā pusgada dzīvošanas sapratu, ka atpakaļ nevēlos. Turklāt man te bija onkulis, gadu pirms manis uz palikšanu bija atbraukusi arī mamma. Pats sāku iedzīvoties un nostabilizēties.
Pirmais darbs man bija pie viena angļa, kurš jau bija strādājis ar latviešiem, līdz ar to bija viegli. Manu dzīvi vieglāku darīja arī tas, ka skolas laikā biju mācījies angļu valodu. Jo biežāk runāju, jo vieglāk bija saprasties. Vārdi paši nāca no zemapziņas dzīlēm. Dažkārt pat pats brīnījos, kādus vārdus izmantoju sarunās (precīzus un sakarīgus). Atrast darbu nekad nav bijis problēmu. Tajā laikā un arī tagad, ja tu necel pirkstus gaisā un neizvirzi nez kādus noteikumus, darbu var atrast.
Nokļūstot simtprocentīgā angļu kolektīvā, mani pieņēma divējādi. Vieni bija priecīgi, ka es strādāju, maksāju nodokļus, runāju, otri izrādīja nepatiku. Viens no kolēģiem tā arī acīs pateica, ka neieredz iebraucējus, uz ko es atbildēju, ka saprotu viņu, bet es neatbraucu sēdēt uz pabalstiem, kā to darīja liela daļa austrumeiropiešu. Pēc tās sarunas mums bija ļoti labas darba attiecības vairāku gadu garumā.

Kā veidojās Tava personīgā dzīve? Vai sievu Elīnu nolūkoji Anglijā?
Ar Elīnu un viņas ģimeni esam pazīstami gadus septiņpadsmit. Biju bijis pie viņiem laukos uz kartupeļu talku un tālajā 2008. gadā ar savu tālaika partneri kompānijā ar Elīnu un viņas toreizējo partneri un vēl vienu meiteni aizbraucām ceļojumā uz Vāciju. Pēc pārcelšanās uz Angliju mūsu kontakti pārtrūka, līdz 2015. gada Ziemassvētkos saņēmu draudzības uzaicinājumu ar novēlējumu: “Priecīgus Ziemassvētkus! Kā iet?” Tā sākās mūsu sarakste, kurai, kā vēlāk izrādījās, iniciatore bija sievasmāte, kas it kā starp citu vēlējās zināt, kā man iet. Un tas viss noveda līdz tam, ka 2017. gada 10. jūnijā mijām gredzenus. Elīna uz Angliju atbrauca pēc mūsu kāzām. Pūrā viņai līdzi nāca divi bērni – Sāra un Miks, un tagad esam laimīga četrbērnu ģimene: 2018. gada martā mums piedzima Samanta un šogad augustā – Kevins.

Un kā radās ideja par projektu “KOPĀ”?
Pagājušā gada Jāņos mēs ar sievu kopā ar Inetu Cukermani un viņas vīru Egilu izdomājām “Facebook” izveidot lapu latviešiem visā plašajā pasaulē. Vietu, kur cilvēks var paklausīties interesantas sarunas, uzspēlēt spēles, smelties informāciju par latviešiem plašajā pasaulē un citas aktivitātes. Kopš pagājušā gada vidus esam labos draugos ar Birmingemas Mazo teātri un kori, Latviešu kultūras centru Birmingemā un Birmingemas novusa klubu. Piedalāmies viņu pasākumos, savukārt viņi mums palīdz sazināties un iepazīt citus latviešus. Kopā ar novusa klubu pašlaik strādājam, lai padarītu neaizmirstamu Lielbritānijas novusa čempionātu “Lāčplēsis 2019”, kas norisināsies novembrī.

Kā formātu esat izvēlējušies tiešo ēteru. Vai tas nebaidīja? Kā meklējat cilvēkus, kurus uzrunāt?
Tiešais ēters bija pamats visam projektam. Mēs abi ar Inetu jau bijām vienā līdzīgā projektā, bet nesaskaņu dēļ nācās aiziet. Pirmie tiešraides video tajā projektā man personiski iepatikās, un es vēlējos turpināt. Bail nebija, jo tas bija laiks, kad ļoti daudzi cilvēki sāka taisīt visādus tiešraižu sižetus. Vieni nopietnus, otri jautrus, citi pilnīgi bezsakarīgus. Mēs nolēmām veidot “KOPĀ” kā paraugu citiem, un es domāju – tas mums ir izdevies.
Sākumā bija tā jocīgi runāt ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, jo tiešraidē viss kas var gadīties, bet nu jau esmu pieradis un ir diezgan viegli to darīt. Ejam uz to, lai pa raidījumam būtu katru vakaru. Cilvēkus, ar kuriem man būs saruna, piemeklē Elīna. Kamēr esmu darbā, sieviņa cītīgi seko ziņām, citiem plašsaziņas līdzekļiem, lai atrastu cilvēkus, ko uzaicināt uz sarunām. Tie ir bijuši visdažādākie cilvēki, un arī sarunas ir bijušas par dažādām tēmām. Mūsu darbības laikā ir bijušas sarunas ar latviešiem ārzemēs: Spānijā, Portugālē, Itālijā, Gruzijā, Nepālā, Maurīcijas salā, ASV, Meksikā un citur. Kā izrādās, latvieši ir visā plašajā pasaulē. Esam runājuši par sociālām tēmām, par ceļošanu un dzīvi citās valstīs, par “Brexit” ietekmi uz latviešiem, par latviešu valodas aktualitātēm, par tālmācības iespējām. Ar mazajiem uzņēmējiem esam runājuši, lai veicinātu viņu atpazīstamību. Labdarības projektus vadījuši. Katru pirmdienu mums ir spēļu vakari, kas ir diezgan pieprasīti. Cilvēki tos gaida ar nepacietību. Sadarbībā ar Latviešu kultūras centru Birmingemā mums ir raidījumu cikls “Latvieši. Pasaule. Brīvība”, uz ko tiek aicināti Latvijā un ārvalstīs pazīstami cilvēki. Šos raidījumus vada Ingmārs Čaklais. Bet pārējos raidījumus – vai nu es, vai Ineta, reizēm abi kopā.
Mēs paši meklējam un uzrunājam cilvēkus, kuri, mūsuprāt, būtu interesanti citiem. Labprāt uzklausām arī ieteikumus. Mums visiem ir viens mērķis ar devīzi “Mēs latviešiem – mēs pasaulei”. Lielākais prieks par padarīto ir, kad pēc sarunas lasītāji komentāros ieraksta: “Paldies par aizraujošo sarunu!”

Kā cilvēki jūs uzņēma? Kā vairojāt popularitāti? Vai jūtat, ka esat vajadzīgi? Ar kādām grūtībām saskaraties?
Pieņemu, ka ne visiem mēs patīkam, bet lēnām un neatlaidīgi vairojam savu sekotāju loku, kas katru nedēļu kļūst arvien lielāks. Šobrīd šis cipars ir gandrīz trīs tūkstoši. Pa gadu esam paplašinājuši savu redzesloku, iepazinuši daudz interesantu cilvēku, izglītojušies paši un izglītojuši citus. Es sliecos domāt, ka esam vajadzīgi. Mēs esam palīdzējuši gan mājražotājiem kļūt atpazīstamiem, gan vākt līdzekļus dažādām labdarības akcijām utt.
Joprojām pats grūtākais ir pierunāt cilvēkus nākt tiešraidē runāt. Daudzi baidās. Taču pieredze liecina, ka viss notiek. Klausītāji ar sapratni uztver gan tehniskas ķibeles, gan kādu pārteikšanos vai citu misēkli. Viss notiek absolūti brīvā atmosfērā. Smiekli sarunās skan bieži.

Kas jūs skatās vairāk – Latvijas latvieši vai tautieši svešumā?
Esam secinājuši, ka 50 pret 50. Tie, kuri skatās no Latvijas, aptver visu teritoriju, bet tie, kuri ir ārpus Latvijas, vai visu pasauli. No Eiropas līdz Ziemeļ- un Dienvidamerikai un pat Austrālijai. Runājot par raidījumu statistiku, tā ir viļņveidīga. Ir raidījumi, kurus skatās vairāk, citus mazāk. Ir grūti nosaukt vidējo skatītāju skaitu. Ir cilvēki, kuri tikai iemet aci, ir, kas ilgāk paskatās, un ir tādi, kuri visu sarunu noskatās vai noklausās. Man jau liekas, ka esam ļoti pieejami. Nav speciāli jāizbrīvē laiks, var droši darīt kādus darbus un vienkārši klausīties. Ja neredzēji tiešraidi, noskaties ierakstā!

Kādas ir nākotnes ieceres?
Personīgi pašam – turpināt strādāt, attīstīties, audzēt prasmes, lai varbūt kādreiz ar šo darbošanos varētu pelnīt. Kopienai – apsveram iespēju reģistrēties oficiāli. Ar ģimeni nākamgad ceram aizraukt uz Latviju. Ļoti pietrūkst skaistās dabas, meža velšu, pludmales un ezeru. Mums te līdz tuvākajai pludmalei ir divas stundas ceļā, toties ir daudz augstu pauguru.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Uzrunā latviešus visā plašajā pasaulē

Kategorijas