Mazāk naudas, bet mājās

2019. gada 19. septembris 07:00

444

Hartmaņu ģimene atgriešanos dzimtenē saista ar mazpilsētas tūrisma paplašināšanu

Pēc desmit pavadītiem gadiem Norvēģijā, kur izveidota stabila dzīve, Hartmaņu ģimene sapratusi, ka netālajā kaimiņzemē tomēr pietrūkst īstas māju sajūtas. “Atgriežoties Norvēģijā pēc ciemošanās Latvijā, vienmēr bija sajūta, ka esam atgriezušies tur strādāt, nevis dzīvot,” pauž Guntars Hartmanis. Abi ar sievu Janu Latvijā par savu dzīves pieturas punktu ir izvēlējušies Priekuli, kur sākuši saimniekot mazpilsētas vienīgajā viesu namā.

Sāk no nulles
Guntars un Jana Hartmaņi ir liepājnieki. Abi mācījušies vienā skolā un klasē. Pēc vidusskolas absolvēšanas pārcēlušies uz Rīgu. Pēdējos gadus pirms aizbraukšanas dzīvojuši Ādažos, kur iegādāts dzīvoklis. Strādājuši galvaspilsētā. Guntars strādājis pārdošanas sfērā, kas saistīta ar reklāmas izejmateriāliem, bet Jana – muzejā. Ģimenei bijis arī neliels savs bizness. “Dzīvoklis un mašīna bija kredītā. Darbs izbeidzās. Mūs nopļāva krīze, kas piemeklēja visus 2008. un 2009. gadā. Tobrīd mums palika tikai kredīti,” stāsta Guntars un atzīst: pirms tam bijuši no tiem, kuri pauda viedokli, ka būsim pēdējie, kas aizbrauks un Latvijā izslēgs gaismu. “Ļoti negribējām braukt projām.” Guntars vēl tagad atminas, ka aizbraukšanas diena bijusi 30. aprīlis – vienvirziena biļete uz Norvēģiju. Dēlam Robertam tobrīd bijuši divarpus gadiņi.
Skandināvijas valstī Hartmaņi sākuši dzīvi no nulles. Guntars iepriekš nokārtojis autovadītāja tiesības, lai varētu braukt ar smago automašīnu. Šajā jomā nostrādājis pirmos pāris gadus, līdz veselības dēļ no darba nācies atteikties. “Tad atkal sākās pārmaiņu laiks, līdz dabūju darbu sporta klubā, viesu uzņemšanā. Iesākumā pa dažām stundām nedēļā, bez īpašām valodas zināšanām. Vadītāja runāja tikai norvēģiski, viņa ļoti cītīgi ar mani runāja, laboja, bija ļoti pacietīga. Un tad jau kādā brīdī man atvērās runas čakras. Kad norvēģi saprata, ka var man uzticēties, piedāvāja ieņemt arī vadītāja amatu. Sporta klubā nostrādāju līdz pat atgriešanās brīdim, kad jau biju kļuvis par pārdošanas un servisa nodaļas vadītāju.”
Jana strādājusi skaistumkopšanas veikalu ķēdē. Arī viņa pierādījusi savas spējas un uzticamību, atvaļinājuma laikā aizvietojusi vadītāju. “Mums bija salīdzinoši labi nokārtota dzīve, bijām sevi pierādījuši. Tad metām izaicinājumu un atgriezāmies Latvijā. Tas nav tik vienkārši, kā visiem šķiet. Es atbraucu šā gada janvāra beigās/februāra sākumā, dēlam aizbraucu pakaļ pēc Jāņiem, bet sieva ir Latvijā no augusta sākuma.”

Visgrūtāk – dēlam
Atgriešanās posms bijis ļoti grūts solis. “Kad aizbraucām, Jana iejutās ļoti labi. Man sajūta visu laiku bija, ka ne te ir manas mājas – man to pietrūka. Mēģināju domāt par atgriešanos. Janai un Robertam ar to gāja grūtāk. Dēlam Norvēģijā bija visa dzīve. Kad vasarās mēnesi bijām Latvijā un atkal aizbraucām atpakaļ, pagāja mēnesis, līdz iejutāmies no jauna. Esot Norvēģijā, ir sajūta, ka esi aizbraucis uz vietu, kur strādāt, nevis atgriezies mājās. Ļoti nospēlēja emocionālais faktors – mājās ir labāk. Norvēģijā nav tāds krējums, biezpiens kā Latvijā, maize, kas smaržo pēc maizes. Tur nav sliktāk, tur ir citādi. Mēs tā negribējām vairs dzīvot.”
Guntars un Jana sprieduši, ka visgrūtākā atgriešanās ir tieši dēlam. “Viņam ir 12 gadu. Ar Norvēģiju saistās visa dzīve – pirmās apzinātās atmiņas, tur viņš ir uzaudzis, gājis skolā, draugi. Tagad viņš mācās Priekules vidusskolā. Par to, ka nav aizmirsis latviešu valodu un tajā runā bez akcenta, ir jāsaka paldies Janai. Viņa ir filologs ar maģistra grādu, uzņēmās lielas rūpes par dēla latviešu valodas prasmēm. Lai arī dēls brīvi runā norvēģu valodā un bieži sapratām, ka viņš arī domā norvēģiski, mājās runājām tikai latviski. Ja viņam, stāstot par dienas gaitām, runā iespraucās kāds norvēģu vārds, izlabojām un pateicām to pašu vārdu latviski. Gribējām, lai arī viņam būtu latviska domāšana. Tas ir milzīgs darbs, lai noturētu valodu līmenī. Gribējām, lai tad, ja atgriezīsimies, viņam nebūtu problēmu ar iekļaušanos Latvijā vai tas notiktu daudz vieglāk,” norāda tētis.
Vecāki dēlu mudina sazvanīties un citādi sazināties ar norvēģu draugiem, lai nepazaudētu valodas prasmi un, pēc vecāku domām, vēl būdams skolnieks, varētu piepelnīties ar savām valodas prasmēm. Tāpat vecāki domā par televīzijas iespējām, lai Roberts varētu skatīties pārraides norvēģiski. “Dēlam valoda ļoti laba un literāri pareiza. Norvēģi piefiksē kļūdas, ja vārdu un teikumu salikumi nav pareizi. Mēs vārdus rindojam tā, kā sanāk.”
Guntars salīdzina, ka Norvēģijas izglītības sistēmā ir daudz veiksmīgi darbojošos metožu, kas ļauj labāk mācīties un iemācīties. “Norvēģijā ir daudz plusu izglītības jomā, piemēram, kā pasniegt priekšmetus interesantā veidā, lai rastos izpratne un bērns mācītos brīvi, nevis tehniski iekaltu no galvas. Roberts sāka sporta nodarbībā mācīties angļu valodu. Matemātika cieši saistīta ar dabaszinībām. Bērni, apgūstot pamatus, gūst interesi par mācīšanos. To viņi dara, pētot, nevis no galvas mācoties. Tādā veidā, piemēram, viņi apaug ar vārdu krājumu.”
Janas sarunas laikā nav mājās. Sieviete strādās tieši tādēļ, lai nezaudētu valodas prasmes, kā arī atvieglotu finanšu plūsmu ģimenē, kamēr visi kopā strādā pie nule kā pārņemtā viesu nama atjaunošanas un labiekārtošanas. Viesu nams ir Guntara pašreizējā darba ikdiena – viņa pārziņā ir remontdarbi un labiekārtošana.

Naktsmājas neatsaka
Kāpēc mazpilsēta Priekule, nevis Liepāja vai Rīga, kas pārim ir daudz tuvākas vietas? “Mēs skatījāmies, kā gribētu savu ikdienu plānot, ko vēlētos darīt. Meklējām variantu. Interesants šķita risinājums ar viesu namu, jo tas nozīmē, ka varam plānot savu laiku, būt paši sev saimnieki. Mūs tāds ikdienas modelis nākotnē apmierinātu. Gribējām tuvāk Liepājai, bet ne Liepājā, jo tās tuvumā viesu namiem ir diezgan augsta konkurence un tādi uzņēmumi maksā ļoti dārgi,” stāsta ģimenes galva.
Bijis piedāvājums par Priekules vienīgo viesu namu, ko pazīst ar nosaukumu “Pansija Mūsmājas”. “Iepriekšējais saimnieks jau ir Viņsaulē, mantinieki negribēja to paturēt. Vienojāmies par mums un viņiem izdevīgiem nosacījumiem, pārņēmām namu un uzņēmumu. Vienīgi viesu nams ir tehniski un morāli novecojis, nepieciešama modernizācija, lai tas atbilstu mūsdienu prasībām. Tādēļ pašlaik nereklamējamies, jo veicam uzlabošanas darbus. Bet neatsakām, ja kādam dikti vajag palikt, ja ir gatavi pieciest pašreizējo nama stāvokli un remontu. Ja ir gatavi pieņemt to, kā ir, tad par to pašu cenu, kāda bija pie iepriekšējā saimnieka, turpinām īrēt. Ja meklē ko īpaši greznu un mūsdienīgu – mēs vēl nebūsim tas variants. Naktsmāju rezervācijas portālos neesam, jo negribam krāt negatīvus vērtējumus. Neesam vēl gatavi – esam pašā sākumā,” skaidro saimnieks. Guntars norāda, ka nevar pārdot produktu, ja viesu nama telpās, īpaši dušā un tualetē, nav omulīgi uzturēties. Ir jābūt komfortam.
Namā var izmitināt līdz 20 cilvēkiem, bet atsevišķā zālē, ja notiek pasākumi vai svinības, ērti var juties ap 30 cilvēku. Te jau notikušas nelielas kāzas, savukārt uz Ikara svētkiem bijis milzu pieprasījums – dabūjuši atteikt kādiem 40 cilvēkiem, par kuriem būtu priecājušies citā reizē.

Piedāvās izklaides
Līdz ar jaunajiem saimniekiem viesu nams ir ieguvis jaunu nosaukumu – “Ābols”. Līdz īstā nosaukuma atrašanai pagājis ilgāks laiks. “Latviskie varianti bija dažādi, gribējām atsvaidzināt visu, arī nosaukumu. Iepriekšējais viesu nama nosaukums asociējās ar veco ļaužu atpūtas vietu, bet mans brālis izteica visskarbāko kritiku, ka, spriežot pēc nosaukuma, esmu iegādājies krematoriju,” smaidot stāsta vīrietis. Zīmīgi, ka no iepriekšējiem īpašniekiem mantojumā palicis liels ābeļdārzs.
Hartmaņu ģimene plānojusi arī citādā veidā radīt tūrisma piedāvājumu. “Te nav tādu vietu un aktivitāšu, uz ko speciāli brauktu. Tādēļ viesu namam vēlējāmies radīt pievienoto vērtību. Proti, nodibinājām biedrību, uzrakstījām projektu, ko apstiprināja. Otrpus viesu namam atrodas vieta, ko sauc par Valta birzi, tur izveidosim disku golfa parku, ko varēs izmantot visu vecumu interesenti. Domājam, ka tā būs mūsu pievienotā vērtība dzīvei Priekulē un uz šejieni tādēļ gribēs atbraukt pavadīt laiku, elpot svaigu gaisu. Ir jādomā, ko radīt un piedāvāt,” uzskata Guntars.
Ģimene iecerējusi viesu nama pagalmā atjaunot arī citas ēkas, kam rast praktisku pielietojumu tūrisma vajadzībām. Piemēram, ēkā ar nosaukumu “Kūts” ir iecere izveidot atpūtas zāli ar biljarda galdu. Pirti sakārtot un pie tās dīķi izrakt, lai varētu peldēties vai zivis makšķerēt.
Vēl viena potenciālā niša ir ēdināšana. “Priekulē ir divas kafejnīcas, kur vakaros un brīvdienās nevar paēst, jo tās ir slēgtas. Mums bija atbraukusi motociklistu kompānija, kas runāja angļu valodā. Jautā, kur var paēst. Atbildu – dārgie draugi, šajā pilsētā nevar, jābrauc būs citur. Es jums varu piedāvāt tikai te palikt, mums ir virtuve, tur ir veikals, varat paši pagatavot. Viņi norāda, ka tas neder – gribot pasūtīt, samaksāt un paēst. Tādēļ ir doma par pēcpusdienas un vakara kafejnīcu, picēriju. Lai būtu vieta, kur vakarā aiziet pasūtīt ēdienu. Protams, jāskatās, lai šī iecere nav hobijs, par kuru jāpiemaksā,” teic saimnieks.

Atšķirību izjūt ceļojot
Guntars stāsta, ka dzīve Priekulē viņiem visiem trim ir kas jauns. Te ikdiena ir citādāka. Norvēģijā dzīvojuši Liepājas izmēra pilsētā ar apmēram 65 tūkstošiem iedzīvotāju. Tur palikuši draugi, no kuriem daži arī domājot par atgriešanos, pārcelšanos uz Latviju.
Hartmaņi dzīvojuši divstāvu mājā ar atsevišķām ieejām uz katru stāvu. “Maksājām diezgan lielu naudu. Lai tur būtu dzīvesvieta, ar to ir jārēķinās, ka izdevumi būs lieli. Turklāt pēdējos gados dzīvot Norvēģijā kļuva arvien dārgāk. Norvēģija vienā brīdī pati devalvēja savu kronu. Kad dzīvo uz vietas, tu to pārāk neizjūti. Tiklīdz kā dodies prom no turienes, ceļo, uzreiz saproti, ka naudas ir mazāk. Piemēram, kad aizbraucām, summa, ko nopelnījām, bija viena, bet tagad tā summa ir pat mazāka nekā tad, kad vēl bija lati. Cenas ir kāpušas uz augšu, bet algas nav cēlušās tik lielas, kādas tās bija agrāk. Dzīvot tur palicis stipri dārgāk. Pēc visām apmaksām naudas palika pāri stipri mazāk, salīdzinot ar dārdzību, pat mazāk nekā Latvijā. Spriedām – lai ir mazāk naudas, bet vismaz esam mājās. Iedzīvosimies, redzēsim, kā mums iet uz priekšu. Mērķi, ko mums šeit darīt, ir.”

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mazāk naudas, bet mājās

Kategorijas