Priekules novadā lepojas ar vēsturiski svarīgām vietām un cilvēkiem

2019. gada 26. septembris 07:00

Ar ko zīmīga katra novada kultūras dzīve? Cik senas un ilgnoturīgas ir tās tradīcijas? Ar kādiem notikumiem, īpašiem pasākumiem un cilvēkiem saistās vārds “kultūra” novadu iedzīvotājiem? To “Kursas Laiks” cenšas izzināt projekta “Kultūras saknes novados” ietvaros.
Runājot gan ar kultūras darbiniekiem, gan vietējiem iedzīvotājiem, tiek gūts priekšstats par to, kādi ir kultūras dzīves aizsākumi un kāds izskatās tās turpinājums novadā nākotnē. Nākamais rakstu sērijā – Priekules novads.

Saikni glabā tautastērpi
Priekules specifika ir tā, ka jau no kuršu laikiem tā atradusies uz robežas, proti, bijusi trīs kuršu novadu robežā starp Bandavu, Duvzari un Cekli, norāda Priekules tūrisma vadītāja un novadpētniece Inga Raškova. Novadā no tā laika palikušas aptuveni 90 zīmīgas arheoloģiskas vietas – senkapi, pilskalni, nocietinājumi, arī akmeņi. Lai gan šīs vietas ir apkopotas, informācija par šiem objektiem ir skopa – nav saglabājušās liecības par to nozīmi.
I. Raškova atzīst, ka to būtu vērtīgi izzināt, jo daļu interesē tieši katras vietas vēsturiskais mantojums, ko glabā zeme. Novadpētniece cer, ka viņai šo situāciju izdosies mainīt. Diemžēl mūsdienu kultūras saikne ar seno kultūru ir visnotaļ vāja. Šo saikni vēl glabā novada tautastērpi, kas, lai gan darināti mūsdienās, glabā sevī vēsturiskās tradīcijas un iezīmes. “Šis laiks mums liekas ļoti tāls un tāpēc it kā neesošs,” domā I. Raškova.
Kultūras tradīcijas, kas Priekules novadā būtu saglabājušies no seniem laikiem, piemēram, raksturīgās tautasdziesmas, grūti izdalīt, jo Priekule vienmēr atradusies citu kultūru krustceļā. Novadpētniece vērtē, ka tik spēcīgu un dziļu kultūras tradīciju, kādas ir novadiem Latvijas vidienē, šeit nav.
Priekule, pēc I. Raškovas teiktā, ir septiņu lielceļu krustpunkts. Tieši tādēļ tā visbiežāk bijusi kā caurbraucamā vieta. “Caur mums plūdusi informācija, tradīcijas.” Novadā vērojams liels mikslis, ko ietekmējis citu tautu un kultūru tuvums. I. Raškova kopumā Priekules kultūru vērtē nevis kā tradicionālu, bet laikmetīgu.

Mūzika, teātris un sports
I. Raškova prāto, ka katrs laikmets ienesis Priekules kultūras dzīvē tam raksturīgo piesitienu. Piemēram, muižu laikos, kad bija daudz saimniecību, kultūras dzīve it kā palikusi otrajā plānā, jo cilvēkiem svarīga bijusi viņu dzīve, sadzīve un darbs. Latviešiem muižas laikos bija sava darīšana, savukārt muižniecības pārstāvjiem – citas tradīcijas un cita kultūra. Novadpētniece atzīst, ka cauri laikiem labi redzams – ikdiena un kultūras dzīve piesaistīta konkrētajam laikam un sabiedriski politiskajai iekārtai, vērtību sistēmai. Brīvās Latvijas laikā Priekule pildījusi pilsētas funkcijas kultūras dzīvē. Daudz pasākumu norisinājušies bijušajā Muižas parkā, kur pulcējās kori, dramatiskie kolektīvi.
I. Raškova vērtē, ka formas, kādās kultūras procesos iesaistītie darbojušies, var vērtēt kā tradicionālas – dziedāšana, teātra spēlēšana, sportiskā sacensība. Brīvās Latvijas laikā cieņā bija balles ar uzvedumiem, bieži notika runu turēšana – to novadpētniece skaidro ar tam laikam raksturīgo personības kultu. Rosībai kultūras dzīvē bijis lokāls raksturs.
Padomju laikā kultūrā arvien lielāku lomu ieņēma kolektīvisms. Arī tad raksturīgas bijušas runas, uzrunas un sveikšanas – formālisms pāri visam. Īpašs notikums bijis darbu kolektīvu jubilejas. Aktīvi darbojās koris, arī dramatiskais kolektīvs. Savulaik Priekulē bijis spēcīgs pūtēju orķestris. To vadījusi Anita Zviedre, un tas darbojies vēl atjaunotās Latvijas laikā.
I. Raškova spriež, ka arī mūsdienu kultūras dzīve piesaistīta sabiedriskajiem procesiem. Vērojams, ka cilvēki kultūrā meklē emocionālo patvērumu no tā, ar ko nejūtas apmierināti. Labi apmeklēti ir dažādi masu pasākumi, jo iedzīvotāji meklē iespēju būt kopā. Tieši tādēļ vēl joprojām aktīvi ir dažādi pašdarbnieku kolektīvi. Liela loma ir kultūras namiem, kas mūsdienās vēl joprojām ir vienas no galvenajām pulcēšanās vietām.
I. Raškova atzīst, ka novadā spēcīgs ir Bunkas kultūras nams, kam ir liela ietilpība un kas jau dibināšanas laikā ticis atzīts par modernu – tajā bija skaista zāle, parketa grīda.

Spītē skolas
slēgšanai
Gramzdas pagasta kultūras darba organizatore Gunta Gruntiņa un Gramzdas senlietu krātuves vadītāja Skaidra Klasiņa neslēpj, ka pagasta kultūras dzīve vairs nav tik krāšņa, kāda tā bijusi vairākus desmitus gadus iepriekš. To ietekmē cilvēku skaita samazināšanās, laiku maiņas.
Savulaik pagastā bijis koris, Aizvīķos aktīvi darbojies pūtēju orķestris. Spēlēts teātris Imanta Sudmaļa vadībā. Iestudētas klasiskas un nozīmīgas Rūdolfa Blaumaņa un Gunāra Priedes lugas. Tautisko deju kolektīvu vadījusi Eva Siksna – viņa dejotprasmi ierādījusi gan lielajiem, gan mazajiem gramzdeniekiem. “Bija cilvēki – bija kolektīvi,” situāciju raksturo S. Klasiņa. No senākiem laikiem viņai atmiņā īpaši palikusi Ļeņina 100. dzimšanas diena, kas atzīmēta vareni – pašdarbnieku kolektīvi no visiem ciemiem braukuši apkārt pa pagastu ar koncertiem. Laikā, kad aktīvi darbojies kolhozs, bijis vairāk kultūras iestāžu – Aizvīķos bijis tautas nams, kopsaimniecībās bijušas zāles, kur notikuši kino vakari.
Nu, kad daudz vietējo izbraukuši un slēgta arī vietējā skola, aktivitāšu ir mazāk. Tomēr kultūras dzīve savu ritējumu Gramzdā turpina. Īpaši izcelt var S. Klasiņas vadīto folkloras kopu “Jumītis”, kas izveidota Atmodas laikā un šā gada oktobrī svinēs savu 30. jubileju. Lai arī skolas nav, bērni sanāk kopā, lai darbotos un iedzīvinātu latviskās tradīcijas. “Liels gandarījums, ka bērni tautasdziesmas dzied,” par “Jumīša” darbību teic tā vadītāja.
Pirms pieciem gadiem Gramzdā atdzimusi teātra spēlēšanas tradīcija. Nu ik gadu ar jaunu iestudējumu tajā iesaistītie atrāda savu varēšanu. Dažādos tēlos iejūtas arī G. Gruntiņa, kuru priecē, ka “esam iekarojuši skatītāju sirdis”.
Gramzdā kultūras dzīve parasti noris kultūras namā, bet savu vietu kultūras kartē iekarojusi arī Gramzdas evaņģēliski luteriskā baznīca, kur jaunie pāri arvien biežāk izvēlas teikt jāvārdu. Vieta, kādas nav nekur citur apkārtnē – Dabas kinozāle. Tur ne tikai notiek āra kino seansi, bet, piemēram, Dzejas dienu pasākumi, lielākas un mazākas kopā sanākšanas. Kultūras telpa Gramzdā ir arī bibliotēka, tur tiekas lasītāju kluba biedri. Par tradicionālām tikšanās reizēm kļuvusi dažādu svētku svinēšana – Ģimeņu diena, Valsts svētki, skolas jubilejas.

Mainās vien forma
Krotes bibliotēkas vadītāja Lita Vēkause, pārcilājot vēstures arhīvus, atklājusi, ka pirmā teātra izrāde “Iciks Mozus” krotenieku izpildījumā publikai atrādīta jau 1875. gadā, kad atklāta Krotes skola. Pēcāk teātra spēlēšana arvien gājusi plašumā, savulaik arī L. Vēkauses vecāki un vecākā māsa bijuši vietējā amatierteātra dalībnieki.
Šobrīd Krotē un Bunkas pagastā nav dramatiskā kolektīva. Krotes folkloras kopas “Traistēni” vadītāja un ilggadēja kultūras darbiniece Līga Strēle gan nevēlas teikt, ka teātra spēlēšana pavisam izzudusi no vietējās kultūras dzīves. To savā veidā turpina “Traistēni”, jo katrs viņu iznāciens ir ne vien muzikāls, bet arī vizuāls un teatrāls priekšnesums. “Nekas jau nebeidzas, mainās vien formas,” par kultūras tradīcijām saka L. Strēle.
20. gadsimta 30. gados Krotē aktīvi darbojies koris, ko vadījusi Marija Vārna. 1938. gadā krotenieki pat piedalījušies Dziesmu svētkos un atrādījuši vietējo tautastērpu, ko darinājušas – audušas, izšuvušas un cakojušas – pašas krotenieces. Nākamā dalība Dziesmu svētkos vien pēc 60 gadiem – 1998. gadā. Lai gan kordziedāšana uz vietas Krotē vairs netiek piekopta, muzicēšana nekur nav izzudusi – arī šo funkciju mūsdienās pilda “Traistēnu” dalībnieki. “Sauc, kā gribi, bet lietas būtība paliek,” par to, kā transformējušies vietējo izpausmes veidi, saka L. Strēle. Viņa uzsver, ka katrs laikmets uzliek savus zīmogus, līdz ar to ir jāmainās laikam un vajadzībām līdzi. Mainījies paaudžu skatījums uz lietām un līdz ar to arī vajadzības.
20. gadsimta 50. gados iesākušās deju kolektīvu tradīcijas. L. Strēle zina teikt, ka viens Krotes dejotāju pāris savulaik pat piedalījies deju sacensībās Maskavā. 60. gadu beigās Krotē bijis savs vidējās paaudzes deju kolektīvs, ko vadījusi Regīna Ērciņa. Kad tas beidzis pastāvēt, vietējie puiši gājuši uz Bunku – tik liela tolaik bijusi vietējo vēlme darboties un būt daļai no kultūras dzīves.
Kultūras dzīve īpaši rosīga bijusi 20. gadsimta vidū, kad divas līdz četras reizes mēnesī notikušas balles. Pirms tām notikuši semināri, kuros uzstājušies savas nozares speciālisti. Pulcēšanās vietas tolaik bija skolas zāle vai dzirnavu zāle. Brīvdabas pasākumi norisinājušies arī Lejas parkā, kura nu vairs kultūras vietu kartē nav. Mūsdienās vietējie brīvdabas pasākumos tiekas laukumā starp skolu un bibliotēku, bet bieži vien pulcēšanās notiek bibliotēkas telpās; uz plašākiem notikumiem, piemēram, ballēm, vietējie dodas uz Bunkas kultūras namu.

Vajag dullos, kuri var
Priekule pie savējiem pieskaita slaveno dzejnieku Jāni Peteru, kurš šeit dzimis, grafiķi Maldu Muižuli un zinātnieku Ojāru Spārīti. No Krotes cēlušies tautā labi zināmi kultūras cilvēki – šeit dzimis, audzis un aktīvi darbojies dzejnieks Alfrēds Krūklis. No Krotes nāk arī Atis Kronvalds, kuru gan ceļi vēlāk aizveduši Durbi. Krotē lepojas ar saviem cilvēkiem, kuri likuši šim vārdam izskanēt ārpus tās robežām.
L. Strēle slavē L. Vēkausi, kura aktīvi darbojas, lai turpinātu sen iedibinātās Dzejas dienu tradīcijas. Uz Kroti šādās reizēs brauc tautā iecienīti un atzīti vārda meistari. Īpašā cieņā vēl joprojām ir dzejnieks A. Krūklis, kura piemiņas dienas Krotē ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Kā nu ne – slavenais dzejnieks te ne vien dzimis, bet spēlējis teātri un savulaik arī strādājis dzirnavās. “Romantika te viņam bijusi,” zina teikt L. Strēle. Vairākos dzejnieka darbos lasāmi pavedieni, kas saistīti ar Kroti.
L. Vēkause priecājas, ka bibliotēka kļuvusi par sava veida kultūras saliņu. Te daudz informācijas atrodama gan par A. Krūkli, gan A. Kronvaldu. Bibliotēkas ēkā izveidota arī senlietu krātuve, kurā jaunā paaudze var iepazīt senus darbarīkus, paražas.
Bibliotēkā tiek glabāts arī Krotes tautastērps – tumši svārki ar sārtu apakšmalu, košs vainags, kurā uz melna samta redzami krāšņi balti izšuvumi. Bibliotēkas vadītāja norāda, ka Krote, būdama Priekules novadā, vēl aizvien glabā sev īpašas un raksturīgas tradīcijas. Krotes tautastērpu ar lepnumu atrāda arī “Traistēni”. Izskatās, ka jaunā paaudze tradīciju pārņemšanā iesaistās labprāt, un tas vieš cerību, ka tām būs nākotne. Tomēr svarīgi, lai kultūrā un katrā vietā būtu dzinējspēks, kas šo procesu virza uz priekšu. “Vajag, lai ir dulli cilvēki, katrs to nevar. Mēs Krotes vārdu ar lepnumu nesam, reizē pārstāvot arī Bunkas pagastu un visu Priekules novadu,” uzsver L. Vēkause.

Visa kā ir gana
Priekules novada iedzīvotāji par kultūras jomas piedāvājumu izsakās pozitīvi. Piemēram, kroteniece Līvija Kaliņina vērtē, ka novadā notiek pietiekami daudz dažādu pasākumu. Par to nevarot sūdzēties. Kundze atminas, ka savulaik īpaši zīmīgs bija lauku darbu noslēguma laiks. Tika svinēti pļaujas, ražas svētki.
Nu vietējie sanāk kopā uz pasākumiem, kas tiek rīkoti Bunkas kultūras namā. “Tas mums ir plašs un liels. Manuprāt, Liepājas rajonā lielākais.” Kroteniece vērtē, ka, laikam ejot, kultūras dzīve nav apsīkusi – dažādas sev tīkamas nodarbes varot atrast gan jauni, gan veci. Pati darbojas senioru kopā “Mežābele”. Par grandiozāko pasākumu, kas mūsdienās notiek novadā, pēc krotenieces domām, var dēvēt Priekules Ikara svētkus. “Tas ir ļoti, ļoti skaisti – patiešām.”
“Viss ir kārtībā. Tie, kuri grib, var visu darīt – dejot, dziedāt, lēkt, skriet. Kādreiz bija mazāk tā piedāvājuma, tagad ir viss kaut kas. Viss notiek aktīvāk, kopš kultūras namā darbojas abas meitenes – Rigonda (kultūras nama vadītāja Rigonda Džeriņa – red.) un Līga (mākslinieciskās daļas vadītāja Līga Braže – red.). Viņas ir jaunas un aktīvas meitenes,” uzteic Priekules iedzīvotāja, kura vēlējās palikt anonīma.
Viņas viedoklim piekrīt priekulniece Ilze Zeiburliņa: “Viss atkarīgs no pašiem – cik vietējie gatavi iesaistīties. Varbūt ir kāda paaudze, kas grib kaut ko vairāk – tā būs vienmēr, bet ļoti daudz atkarīgs no pašiem cilvēkiem. Cik viņi ir atvērti visam piedāvātajam.”
I. Zeiburliņa novērojusi, ka gadu laikā labi redzams, kā kultūras dzīve attīstījusies – ir, kur darboties gan bērniem, gan pieaugušajiem. “Tā nav, ka nav, ko darīt. Ir kolektīvi bērniem, vecākajai paaudzei, tiek organizētas radošās nodarbības. Cik nu tādā mazā vietiņā var būt, tik ir visa kā. Mums ir pašiem savs teātris, deju kolektīvs,” iespējas uzskaita priekulniece.
Kāda Gramzdas iedzīvotāja uzteica arī nelielā pagasta piedāvājumu kultūras jomā. Šeit notiek gan daudzveidīgi pasākumi, gan tiek organizētas dažādas nodarbības kolektīvos un pulciņos. Gramzdeniece vērtē, ka kultūras dzīve pēdējos gadus attīstās arvien vairāk. To ietekmē gan aktīvie kultūras cilvēki, gan pagasta vadība, kam svarīgi, lai vietējie sanāktu kopā.

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Priekules novadā lepojas ar vēsturiski svarīgām vietām un cilvēkiem

Kategorijas