Sibīrijas dienasgrāmata. Kolbinka un Novokorotkina

2019. gada 26. septembris 07:00

1199

Sibīrijas dienasgrāmata. Kolbinka un Novokorotkina

Laikraksta lasītājiem pavisam nesen vēstījām par nodibinājuma “Fonds Sibīrijas bērni” ekspedīciju, kas notika 2019. gada augustā pa diviem dažādiem maršrutiem – uz Tomsku un Noriļsku. Iepriekšējā publikācijā tika aplūkotas latviešu izsūtījumu vietas Timirjazeva Kirovas rajonā un Staraja Šegarka Šegarkas rajonā. Savukārt šajā Sibīrijas ekspedīcijai veltītajā publikācijā pievērsīsimies divām citām apdzīvotām vietām Tomskas apgabalā. Tās būs Kolbinka Molčanovas rajonā, kas dibināta 1900. gadā, un Novokorotkina Kolpaševas rajonā.

Caur krūmiem un garu zāli
Viens no mūsu ekspedīcijas dalībniekiem bija Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes (ESAF) Sociālo un humanitāro zinātņu institūta asociētais profesors, agronomijas doktors Jānis Ābele. Viņš Sibīrijas izsūtījumā pavadījis bērnību un sācis skolas gaitas. Cilvēks ar gandrīz vai enciklopēdiskām zināšanām, pozitīvu skatu uz dzīvi un lielu enerģiju, par spīti savam cienījamajam vecumam. Ābeles kunga pozitīvisms brauciena laikā pielipa mums visiem, savukārt klausīties viņa stāstījumā par izsūtījumā pieredzēto, kā arī dažādos pārspriedumos par lietām, ko pieredzējām visi kopā, bija īsta bauda.
Kratoties mikroautobusā pa kādu no neskaitāmajiem zemes ceļiem un vērojot lauku ainavu, kas tik ļoti līdzīga Latvijas, īpaši Zemgales, ārēm, profesors prātoja, kāda varētu būt raža no teritorijas ziņā vienlīdz liela labības lauka Sibīrijā un Latvijā. Viņa secinātais cilvēku, kuram agronomija ir “tumša bilde”, varētu pat pārsteigt. Lai gan Sibīrijas augsne ir daudz auglīgāka, labības daudzums, ko ievāks Latvijā no viena hektāra, būs vairākas reizes lielāks.
Kavējot laiku sarunās un jautrībā, beidzot nokļūstam Tomskas apgabala Molčanovas rajona Kolbinkas ciemā, kas ir viens no ekspedīcijas mērķiem. Spēcīgākie un izturīgākie ekspedīcijas dalībnieki kopā ar operatoru Aivaru Lubānieti pošas aptuveni trīs kilometru tālajam gājienam uz kaimiņu ciemu Kņazevku, kur Ābeles kungs dzīvojis kopā ar saviem vecākiem. Šis pārgājiens būs īpaši grūts, jo jāiet lielā karstumā caur krūmiem un garu, garu zāli (taciņu, nemaz nerunājot par ceļiem, šeit nav), turklāt visu laiku jācīnās ar negantajiem knišļiem.
Šo iemeslu dēļ vairāki no grupas dalībniekiem, tostarp es, nolemjam palikt Kolbinkā. Izvēli nosaka ne tikai grūtais gājiens, bet arī fakts, ka īstā Sibīrijas ciemā esmu nokļuvusi pirmo reizi mūžā. Kas tāds iepriekš tika skatīts vienīgi mākslas filmās, turklāt nav salīdzināms ar vasarnieku ciematiem, piemēram, Staraju Šegarku.

Kaza inspektora lomā
Turamies kopā ar grupas dalībnieci Irinu, kura Sibīrijā ir dzimusi, taču Kolbinkas savdabība atstāj iespaidu arī uz viņu. Iedamas pa galveno jeb, precīzāk sakot, vienīgo šejienes ceļu, esam pievērsušas sev uzmanību – no mājas, kas atrodas ceļmalā, iznāk pretī kāda paveca kundze. No viņas uzzinām, ka cilvēku Kolbinkā palicis pavisam maz, turklāt tie visi ir pensijas vecuma. Kundze dzīvo samērā labi, viņai pieder pāris rukšu, kurus pamanām nama iekšpagalmā aiz īpaša, dēļiem sanaglota nožogojuma, bariņš zosu, kaza un samērā daudz aitu, kuru kažoks ir savēlies un ļoti netīrs, jo dzīvnieki vārtījušies paši savās spirās. Izņemot cūkas, pārējie mājdzīvnieki brīvi pārvietojas pa ciema teritoriju.
Visdraudīgākā izskatās kaza, kas sāk par mums pastiprināti interesēties un, šķiet, ir gatava parādīt, kurš šeit ir galvenais. Neparasti, ka kazai ir koši zili ragi un mazliet arī pieres daļa. Kāpēc tā? Izrādās, vecās kundzes kaimiņš nesen krāsojis pagalma žogu, savukārt vellaģīmis nolēmis pārbaudīt, vai krāsojums jau nožuvis. Pasmejamies, atvadāmies un dodamies tālāk.
Nolemtības un bezcerības izjūtu rada daudzās pamestās koka ēkas – nātrēs un citās nezālēs ieaugušas, kam no jumtiem vietām norauti šīfera gabali, sabojāti logu slēģi un izsisti stikli. Uz to fona tik ļoti disonē vienīgā ķieģeļu ēka ciemā, kurā iekārtots vēlēšanu iecirknis, feldšera pieņemšanas punkts un pasta nodaļa. Tai logus grezno ne tikai aizkari, bet arī kārtīgi rindiņā novietoti puķupodi, savukārt nama pagalmā izveidotas dažas puķudobes.
Turpat netālu atrodas arī veikala ēka. Pirmā stāva logiem priekšā restes, un viss nepārprotami liecina, ka iepirkšanās nesanāks. Kaut arī vēl tikai pēcpusdiena, veikals ir slēgts.

Pāris atklājumu
Mazliet parunājušas ar vietējo iedzīvotāju, abas ar Irinu dodamies uz ezeru. Mūsu nodoms ir atveldzēties no karstuma, kaut vai tikai pabradājot pa ūdeni. Nonākot krastā, kļūst skaidrs, ka nekas nesanāks, jo pie duļķainā ūdens mūs sagaida bars govju, kas šeit nākušas ne tikai padzerties, bet arī nokārtot dabiskās vajadzības. Brienot pa zāli, jāskatās vērīgi, kur liec kāju.
Ejot atpakaļ uz Kolbinkas centru, pa gabalu pamanām jauniešu bariņu; dažiem ir divriteņi. Diemžēl attālums ir par lielu, lai viņus panāktu un sāktu sarunu.
No ezera atgriežamies klusēdamas; klusums labi rosina iztēli: diez kā būtu, ja šajā vietā vajadzētu dzīvot? Vasarā, protams, sapnis, bet ziemā, kad sniegs līdz staklei – ko tad? Ilgi kavēties iedomu un iztēles ainās nesanāk, jo esam atgriezušās pie citiem grupas dalībniekiem un mikroautobusa šofera. Vīri netālajā mežiņā dabūjuši ciedru zariņus ar čiekuriem, un nu tiek runāts par to labajām īpašībām.
Ceļa pretējā pusē pamanu aku un nolemju atvēsināties tur. Aka ierīkota vai arī modernizēta, šķiet, pavisam nesen. Nav ne vindas, ne spaiņa; tā apbūvēta guļbaļķiem un nosegta ar šīfera jumtiņu. Lai tiktu pie ūdens, viegli jāpagriež krāns. Ūdens no artēziskā urbuma ir stindzinoši auksts, taču tas nekas. Tikai pēc mazgāšanās pamanu, ka blakus akai atrodas kāda savdabīga ierīce – pie tuvākā elektrības staba piekārta ķēde, tās galā karājas dzelzs gabals. Pieredzējušie līdzbraucēji pastāsta, ka tas ir колокол jeb ierīce, ar kuras palīdzību ziņot par trauksmi. Blakus ķēdei, elektrības staba otrajā pusē, novietota speciāla maikste, ar kuru dauzīt pa dzelzs gabalu, radot dobju troksni.
Otrs no maniem atklājumiem Kolbinkas ciemā ir оберег. Pavisam netālu no mūsu mikroautobusa pamanu pamestu saimniecības ēku – iespējams, šķūni vai ratnīcu (ēku zirglietu un citu instrumentu glabāšanai). Kurzemes pusē tādu saucam par vāgūzi. Pamestajai koka ēkai vietām izlauzti dēļi, taču vietā, kur sākas šīfera jumts, uz kāda no dēļiem pamanu uzrakstu: ar baltas krāsas krītu uzvilkti pāris simboli. Un atkal mani apgaismo mūsu pieredzējušie, reiz Sibīrijā dzīvojušie ekspedīcijas dalībnieki. Šie simboli ēku pasargājot no briesmām, piemēram, ugunsgrēka. Viens no vīriem iesmejas, ka to оберег sev uz pieres vajadzējis uzvilkt šā nama bijušajam saimniekam, citādi sanāk ačgārni – ēka stāv kā stāvējusi, bet īpašnieks pazudis.
Sarunās paiet vēl mirklis, un no Kņazevkas atgriežas pārējie. Viena no sievietēm stāsta, ka, nākdama atpakaļ, jau Kolbinkā iegriezusies kādā no vēl nepamestajām ēkām, kur sastapusi sievu un vīru – abus bezcerīgi nodzērušos.
Savukārt omulīgais Ābeles kungs, atgriezdamies no sava bērnības ciema, nosmej, ka izsūtītie latvieši vietējiem iedzīvotājiem kaut ko tomēr ir iemācījuši. Viņa bērnībā sibīrieši brīnījušies, ka dullie latvieši pat govīm ceļ mājas, bet tagad to dara paši. Otra J. Ābeles atziņa – tiesa gan, traģiska – ir, ka Kolbinkā agrāk atradusies skaista pareizticīgo baznīca, taču aptuveni pirms gadiem desmit tā tīši nodedzināta. Liktenis dedzinātāju nav saudzējis: gadu pēc nodarītā ciema iedzīvotāji viņu atraduši mirušu. Vēl aptuveni pēc gada mīklainos apstākļos gājis bojā arī viņa tēvs.

Pusizmirusi nekuriene
Ja šķiet, ka nav bezcerīgākas vietas par pusizmirušo Kolbinku, tad tā nav taisnība. Ir! Tas ir Novokorotkinas ciems Tomskas apgabala Kolpaševas rajonā. Apdzīvota vieta, kuru, ja var ticēt interneta resursiem, 2015. gadā par savām mājām saukuši 25 cilvēki. Savukārt tagad ļaužu ir vēl mazāk. Diemžēl šodien tā ir īsta nekuriene.
Ierodamies Novokorotkinā, jo tur ar saviem vecākiem, māsu un brāli dzīvojis ekspedīcijas dalībnieks Imants Bērziņš. Kārtējā deportēto latviešu izsūtījuma vieta. Braukdami pa zemes ceļu, garajās zālē pamanām sen aizmirstu automašīnu markas “Moskvič-408” eksemplāru. Vēl mazu gabaliņu uz priekšu – tāpat zālē ieaugušu taksofonu. Ilgāk vairs nespējam nosēdēt un, tikko mikroautobuss apstājas, visi kā bērni riksītī dodamies apskatīt, vai tas vēl darbojas. O, jā – darbojas gan! Viens no vīriem smiedamies jautā, kam tagad lai piezvana: policijai vai ātrajai palīdzībai. Protams, ikvienam no mums pie šā atraduma tūdaļ pat vajag fotografēties.
Kamēr operators Aivars Lubānietis un Tomskas televīzijas grupa devušies uz vietu, kur agrāk atradās Imanta mājas, mēs, pārējie, īsinādami sev laiku, mielojamies ar savvaļas avenēm. Tās saaugušas bagātīgi, taču, kā par nelaimi, grūti aizsniedzamas ļoti garo nātru dēļ. Profesors izveido pieeju – izmīda nātres, lai avenājiem tiktu klāt arī mēs, sievietes. Ogas ir gardas, ēdam pilnām mutēm, smiedamies, ka no šiem milzu krūmiem otrajā pusē našķojas lācis.
Tā kā pusdienu ēšana mums šodien krietni aizkavēsies, izlemjam vēderus apmānīt ar avenēm, taču sanāk otrādi: kad bijām krietni mielojušies ar ogām, izsalkums uzmācās vēl negantāk. Kāda no dāmām iesmejas, ka avenes mums kā par spīti ir rosinājušas apetīti, nevis devušas sātu.
Īsi pirms aizbraukšanas atrodam vairākus sazāģētus baļķus, uz kuriem apsēžamies, lai kopā nofotografētos. Piepeši sajūtu ļoti patīkamu smaržu. Nekad nebūtu domājusi, ka vērmeles var smaržot tik spēcīgi! Paliec sveika, Novokorotkina! Ar Dievu!
Pateicos Jūrmalas pilsētas domei par iespēju strādāt Dubultu Rakstnieku namā, kur tapusi šī publikācija, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes E-studiju tehnoloģiju un humanitāro zinātņu fakultātei, īpaši dekānei Marinai Platonovai. Bez RTU atbalsta man doties ekspedīcijā nebūtu iespējams.
Turpmāk vēl.

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Sibīrijas dienasgrāmata. Kolbinka un Novokorotkina

Kategorijas