“Ticu, ka visiem ir sirds, visi vēlas, lai viņus mīl”

2019. gada 3. oktobris 07:00

Mārtiņš Bergmanis dzimis 1980. gadā Rīgā. Kad viņam bija pieci gadi, ģimene pārcēlās uz Saldu. Visa turpmākā dzīve lielākā mērā saistīta ar šo Kurzemes pilsētu un tās apkārtni, bet M. Bergmanis ir pazīstams un bieži sastopams visā Latvijā. Ja kāds nav bijis uz viņa spēlētu balli, satiekot mūziķi klātienē, tad televīzijas raidījumos viņš noteikti redzēts vai viņa balss un dziesmas dzirdētas radio. Vieniem viņš saistās ar konkrētām dziesmām no “Lustīgā blumīzera” repertuāra, citiem – ar mūziķa stilu, kā neatņemama sastāvdaļa ir kovboja cepure un bārda, kā arī īpaši noformēts busiņš, kas ir grupas vizītkarte.
Lasot viņa dzeju un klausoties dziesmu tekstos, izjūtot tos caur viņa radīto mūziku, gribot negribot prātā ienāk salīdzinājums – viņš taču ir mūsu pašu latviešu mīlestības dziesminieks, līdzīgi kā angļiem Eds Šīrans.

Dzeja top pārbraucienos
“Kad biju mazs, nospraudu dzīvei vairākus mērķus, kas ir sasniegti. Domāju – ja var citi, tad arī es to varu. Uzskatu, ka nav lietu, ko nevar izdarīt – es dzīvoju ar šādu filozofiju,” pauž mūziķis un dzejnieks. Kādreiz viņš rakstījis tikai dziesmas, bet tagad dziesmas un dzeja ir nodalītas. “Es rakstu dziesmas, kas ir albumos, un dzeju, kas ir dzejas grāmatā. Grāmatā neatradīsit dziesmas tekstu. Man patīk, ka ir grāmata, kur ir dzeja, un ir dziesmu albumi. Dzejas grāmatai, kas ir kopā ar albumiem, ir nosaukums “Piecas minūtes sev”. Cilvēks var klausīties mūziku, baudīt to un arī lasīt dzeju, ja negrib klausīties mūziku.”
Vai nav grūti dzeju nošķirt no mūzikas un otrādi? Radošā personība atzīst, ka nav gan. “Man pat tā ir vieglāk. Dziesmās ir savs stāsts, ko varu izteikt, un dzejā man ļoti patīk pasauli tvert. Dziesmās ir dzirdama mana pasaule. Bet dzejā – ko tveru no apkārtējiem cilvēkiem, viņu stāstus un piedzīvoto,” salīdzina dzejnieks un mūziķis. “Dzeja pārsvarā top, braucot no vietām un pasākumiem. Man patīk, ka ar dzeju varu tvert pasauli kā tādu, bet ar dziesmu izstāstīt savu iekšējo pasauli.”

Darbi ar dziļu stāstu
Mūziķis atzīst, ka ballēs un pasākumos, kuros viņš muzicē kā “Lustīgā blumīzera” dalībnieks, prasa spēlēt vairāk populārus mūzikas gabalus. “Ballēs vajag “Zemenes” un “Kaiju”, dziesmas, kas vienmēr būs dzīvas. Taču ir daļa, kam patīk tieši mūsu dziesmas. Mums ir vairāki albumi šo gadu laikā iznākuši. Taču ballē dziedāt repertuāru, kur dziesmām ir dziļāks stāsts, ir grūti. Es dziesmas veidoju ar stāstu, lai katram cilvēkam, kas to dzird, ir tā doma – tas ir man, par mani.”
M. Bergmanim šo gadu laikā tapuši ap 120 dziesmu ierakstu. Taču to, cik daudz dzejoļu viņam ir, pats autors nemāk pateikt: “Mī un žē, to nu gan es nevaru pateikt. Ir bijuši gadījumi, ka man atsūta divrindi. Saku – baigi forši! Man atbild – tās ir tavējās! Bet es nevaru atcerēties, ka manējās.” Rakstot viņš teju katru dienu, kad ir kāda emocija. Un pat negribot skaitīt, cik dzejoļu uztapis.
Dzejnieks, lai gan pats sevi par tādu neuzskata, teic, ka rakstīšana raisās, kad piedzīvotas sāpes, prieks, mīlestība. “Man patīk rakstīt par cilvēkiem, par viņu sajūtām. Runāju ar viņiem, uzsūcu viņu pieredzi sevī un pats ieeju tajā lietā.” Visaktuālākie pārdzīvojumi esot par to, kur palikusi cilvēcība, cieņa un mīlestība. “Ticu, ka visiem ir sirds, visi vēlas, lai viņus mīl.”
Dzejas rindas top pierakstītas visur, kur vien var. Apkopojums tiek ievietots M. Bergmaņa mājaslapā. Top jau filozofija nākamajai dzejas grāmatai, top dziesmas un albums. “Albumiem un grāmatām ir kas vienojošs. Pie tāda vadmotīva es pieturēšos arī turpmāk,” viņš apstiprina.

Neapspiest sirdslietu
M. Bergmanis savulaik Liepājas Pedagoģijas akadēmijā izstudējis par skolotāju, 12 gadus nostrādājis Druvas vidusskolā kā pedagogs. “Aizgāju, jo gribēju ko dzīvē mainīt, attīstīties tālāk. Es nesaku, ka nekad neatgriezīšos skolā, bet man gribas nirt. Kā vienu no svarīgākajām lietām cilvēkam uzskatu galvu. Tiklīdz kā apstāsies virzība un domāšana, sāksies rutīna. Gribu sevi vēl pilnveidot.”
Pāris gadus mūziķis strādājis Saldus radio, tagad izveidojis savu – “Lustīgs radio”, kā centrā ir kantri stila mūzika. “Šī mūzika ir mana sirdslieta. Skatos, ka sāk parādīties arvien vairāk cilvēku, kuriem patīk šī mūzika, notiek festivāli. Radio ir vieta, kur tikties maniem un “Lustīgā blumīzera” draugiem. Novērtēju sirsnību un labestību; man ir svarīgi, lai būtu mīļas un godīgas attiecības.” Vienlīdz svarīgi M. Bergmanim esot iziet kādu pieredzes ceļu pašam, lai zinātu, ko tas nozīmē. Piemēram, pašam izdot grāmatu. “Es runāju par lietām, par kurām zinu, nerunāju par to, ko nekad neesmu darījis.”
Dzejnieks norāda, ka pirmā dzeja tapusi vidusskolas mīlestībai, pēc tam jau augstskolā studiju biedrenēm. Ārā dzejojumi netiek mesti, bet gan, likti kopā, glabā atmiņas. “Skatoties, kādas bija pirmās dziesmas un dzeja, tad tagad par tām ir jāpasmejas. Tagad viss tiek veidots daudz dziļāk.”
M. Bergmanis atzīst, ka daudziem dzeja būtu viens no veidiem, kā izpausties, īpaši jauniešiem. Tas nav zaudējis aktualitāti, taču emociju un vēlmi nospiež apkārtējo uzskati. “Ja mēs katrs kā skolotājs mēģinātu viņos to prasmi attīstīt, tas būtu forši,” viņš vērtē.
Dzejnieks un mūziķis uzskata, ka mūsdienās visvairāk pietrūkst tieši labestības un kopības izjūtas. “Mēs ejam katrs pa savam. Vai spētu sadoties rokās kā pirms 30 gadiem “Baltijas ceļā”, noliekot visu malā?”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Ticu, ka visiem ir sirds, visi vēlas, lai viņus mīl”

Kategorijas