Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dzīves līkloči atved tur, kur nepieciešams

ZANE GVOZDE

2019. gada 3. oktobris 07:00

142
Dzīves līkloči atved tur, kur nepieciešams

Kopš 10. jūnija Medzes pagasta kultūras nama vadību savās rokās pārņēmusi Gita Pjulze. Lai gan ar Grobiņas novadu iepriekš nav bijusi saistīta, laimīgas sagadīšanās pēc nonākusi šeit praksē un priecājas, ka tieši te bijusi iespēja uzsākt karjeru sev tuvajā kultūras lauciņā.

Kultūra izkonkurē finanses
G. Pjulze pastāsta, ka nāk no Priekules puses – bērnību pavadījusi Gramzdā, tur beigusi arī pamatskolu, taču pēcāk pārcēlusies uz dzīvi Liepājā. Nu jau teju 13 gadus jaunā sieviete savu ikdienu vada vēju pilsētā. G. Pjulze smej, ka vidusskolas laikā ieguvusi profesionālo izglītību, kas ne tuvu nav saistīta ar kultūras jomu – apguvusi banku speciālista arodu. Specialitāte izvēlēta labo sekmju dēļ – šķitis, ka būs iespēja attīstīt savas spējas.
Kādu laiku finanšu nozarē pastrādājusi – bijusi bankas darbiniece, apkalpojusi klientus, bet sapratusi, ka tas nav darbs, kas aizrauj un ar ko vēlas saistīt savu turpmāko dzīvi. Pati sev tagad atzīst: “Es esmu māksliniece.”
Lai iegūtu augstāko izglītību, nolēmusi iestāties Liepājas Universitātē. Izvēlējusies filoloģijas pro­grammu, jo bijusi interese par literatūru. Tomēr laikā, kad bija jāizšķiras – studijas vai darbs, priekšroka dota darbam. G. Pjulze neslēpj, ka, atskatoties uz situāciju, labāk būtu bijis turpināt studijas. Neilgi pēc studiju pamešanas ģimenē pieteicies pirmais bērniņš. G. Pjulze norāda, ka tieši mazuļa ienākšana ģimenē nereti iedvesmo turpināt iesākto vai uzsākt ko jaunu. Tā noticis arī ar pašu. Kad pasaulē nācis otrais bērns, arvien skaidrāka bijusi apziņa, ka nepieciešams mācīties, iegūt labu izglītību. Bijis skaidrs, ka augstākā izglītība darba tirgū dod lielākas priekšrocības un nereti ir izšķirošs faktors sen kārota amata iegūšanai.
Bet visupirms studijas un izglītības iegūšana bijis pašmērķis. “Gribēju to priekš sevis,” uzsver jaunā sieviete. Kad otrajam bērniņam apritējuši divi mēneši, iesniegusi dokumentus kultūras vadības pro­grammā neklātienē. Kad bijis skaidrs, ka nevarēs nokomplektēt pilnu studentu grupu un nāksies studētgribētājai atteikt, universitātē piedāvāts sākt studijas kultūras virzienā kopā ar otrā kursa studentiem. G. Pjulze, ilgi nedomājot, piekritusi. Nav nācies viegli tikt līdzi pārējiem un atgūt iekavēto, taču ar gribasspēku var panākt visu: “Es to izdarīju un lepojos ar sevi.” Šajā mācību gadā uzsākusi studijas ceturtajā kursā un gada noslēgumā universitāti absolvēs.

Tikai darot iepazīst
Kultūras jomas entuziaste atklāj, ka ar skatuvi un uzstāšanos publikas priekšā apradusi jau bērnībā, jo jau kopš mazotnes nodarbojusies ar dziedāšanu. “Kādā brīdī sapratu, ka diez vai būšu liela skatuves māksliniece, bet vismaz varētu darboties pa skatuves otru pusi – lai saikne ar šo jomu nepazustu.”
Strādājot ofisa darbu, nonākusi pie atziņas, ka nav mierā ar darbalaiku “no... līdz...”, ikdienas rutīnu un citiem ar šādu darbu saistītiem faktoriem. Patieso kultūras darba oderi iepazinusi praksē. “Es meklēju praksi un iedomājos, ka varētu pamēģināt Grobiņā. Tā es iepazinos ar Lindu (Grobiņas novada Kultūras nodaļas vadītāja Linda Pričina – red.), kura ir ļoti jauks cilvēks. Šķīrāmies uz pozitīvas nots, un pēc divām nedēļām viņa man zvanīja un teica, ka meklē jaunu darbinieku Kapsēdē,” ceļu uz kultūras nama vadītājas amatu ieskicē G. Pjulze.
Sākumā par piedāvājumu bijusi ļoti satraukta, ilgi domājusi – vai ir gatava šādai pieredzei. Pēc ilgām pārdomām pieņemts lēmums mēģināt. “Tu vari arī pateikt, ka nesanāk, nevis visu laiku šaubīties – varbūt tomēr būtu izdevies, varbūt vajadzēja mēģināt,” nostāju pauž G. Pjulze.
Nu jau visa vasara aizvadīta Medzes kultūras namā, organizējot lielākus un mazākus pasākumus. “Es laikam jūtu, ka ir īstā lieta, pagaidām man patīk.” Sapratusi, ka darba ikdienu lielā mērā var noteikt pati, plānojot savu laiku un darāmos darbus. “Galvenais – paspēt izdarīt to, kas ir jāizdara.”
Grafiks ir gana fleksibls, un G. Pjulze uzskata to par lielu priekšrocību, jo ir iespēja veltīt laiku ģimenei. Daļu pasākumu, kas jau rīkoti kultūras namā, apmeklējuši arī abi dēli – viņiem reizē ir iespēja būt kopā ar mammu un piedalīties interesantās aktivitātēs.

Nebaidās kāpt uz skatuves
Pirmais lielais pasākums, ko nācies organizēt, bijis Medzes pagasta svētki. Kultūras organizatore smej, ka ar šādu pasākumu saskārusies pirmoreiz, tāpēc nav apjautusi – kas tas par pasākumu, kādam tam jābūt un ko no tā sagaida cilvēki. Pirms svētkiem valdījusi iekšēja trauksme – bijusi liela atbildības izjūta par to, lai svētki izdotos tā, kā iecerēts, un ar rezultātu apmierināti būtu visi iesaistītie. Tā kā uz skatuves jūtas brīvi un pārliecināti, nolēmusi, ka svētkos uzņemsies arī vadītājas pienākumus un māksliniekus pieteiks pati.
Kultūras nama vadītāja uzsver, ka uztraukums ir par katru pasākumu – vienalga, cik mazs vai liels tas būtu. Īpaši skaists un emocionāls izvērties Uguns nakts pasāk­ums “Liedagu” pludmalē. Tajā G. Pjulze uzstājusies arī ar savu dziedājumu. “Patīk pēcsajūtas. Mirkļi ir skaisti,” viņa neslēpj gandarījumu par darbošanos kultūras lauciņā.
Vadītājai vēl jāizvērtē situācija Medzes pagastā, jāiepazīst cilvēki, jāizzina, ko viņi vēlas. Liels palīgs ikdienas darbos ir kultūras nama darbiniece Silva Lanka – viņa nāk talkā gan ar padomu, gan ar praktisko darbu. Viņa ir lietpratēja dekorēšanā, tādēļ liela daļa dekorāciju un rotājumu kultūras namā top viņas rokām.
Jaunā vadītāja norāda, ka nevar nodrošināt to pašu, kas bijis, jo nepārzina vietējās tradīcijas. Tādējādi kultūras dzīvē iespējamas jaunas vēsmas un idejas. Kādu jaunieviesumu G. Pjulze jau centusies realizēt dzīvē – organizējusi Dārza svētkus, kuros bija iespēja nākt kopā, pamēģināt jaunus ēdienus un receptes, piedaloties brančā. Viņa spriež, ka pasākums izdevies, taču gribējies, lai būtu lielāka iedzīvotāju aktivitāte. Skaidrs, ka iecienītās balles kā līdz šim būs neatņemama kultūras nama dzīves sastāvdaļa.
Grobiņas novadā G. Pjulze labi redzot nelielo apdzīvoto vietu priekšrocību – miers, dabas tuvums, drošība, ko sniedz fakts, ka te cits citu pazīst. Viņa teic, ka arī pašai rodas vēlme nostabilizēties šādā vidē. “Kad ģimenē ienāk bērni, tu saproti, cik tas ir vērtīgi,” par vēlmi ģimenes ligzdu vīt tuvāk jaunajai darbavietai saka jaunā sieviete. Skatiens tiekot vērsts uz Grobiņu – šī pilsēta atrodas labā vietā un reizē dod lauku sajūtu.